Kvadricikls un mežs – vai savienojami jēdzieni? (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

“Rīgas Apriņķa Avīze” veica nelielu pētījumu, lai noskaidrotu, vai skāde, ko mežos nodara neapzinīgie un neorganizētie motobraucēji, tiešām ir tik liela, ko pasākt, lai viņus ierobežotu, kā arī – vai tiešām kvadricikli un mežs nevar sadzīvot, nekaitējot viens otram?

Aizvadītajā ziemā motobraucēju postījumi Pierīgas mežos desmitkāršojušies

Kā informēja SIA “Rīgas meži” valdes loceklis Edgars Vaikulis, kurš šajā uzņēmumā ir arī atbildīgais par komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem, tieši pagājušajā ziemā mežu izbraukāšana ar kvadricikliem un motocikliem kļuvusi par ļoti aktuālu problēmu. “Rīgas mežu” darbinieki ar to saskaras gandrīz visos uzņēmuma apsaimniekotajos mežos – gan Rīgas pilsētas robežās, gan arī Pierīgā, īpaši Garkalnē, Olainē un Babītē.

Vislielākie postījumi konstatēti Garkalnes mežos jeb tā sauktajā Garkalnes bļodā, kā arī Tīreļu mežniecībā, kuras teritorijā atrodas kultūrvēsturiski ļoti nozīmīgās Ziemassvētku kauju atceres vietās. Tieši tur šādas motociklistu, kvadriciklistu  un pat autovadītāju izklaides notiek regulāri un bez jebkādas saskaņošanas. Izbraukātas ir arī kāpas Baložos, Beberbeķos, pie Božu ūdenskrātuves, faktiski Liepājas šosejas kreisā puse līdz robežai ar VAS “Latvijas valsts meži” piederošajiem mežiem, izbraukāti arī visi izstrādātie purvi Baložos, Mārupē un Olainē. Netiek saudzēti mikroliegumi un dabas parki, tostarp “Natura 2000” teritorijas.

SIA “Rīgas meži” mežziņu vērtējumā šīs “izklaides” cienītāju un arī viņu nodarīto postījumu apmēri šoziem, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem, pieauguši pat desmitkārt. Tas skaidrojams ar šai ziemai netipiskajiem laikapstākļiem, kā dēļ, piemēram, adrenalīna kārie kalnu slēpošanas entuziasti spiesti meklēt citas izklaides formas, bet, ņemot vērā to, ka pastāvīga temperatūra zem nulles tā arī nav atnākusi un grunts nav sasalusi, zemsedze nav aizsargāta pret intensīvajiem bojājumiem. Arī 99% ugunsgrēku, kas izcēlušies izstrādātajos kūdras laukos, ir tieši šādu izpriecu cienītāju izraisīti. Nelīdz nedz izliktie plakāti, nedz informatīvās zīmes.

Parasti šādi “motobraucēji” pārvietojas grupās, turklāt daudziem braucamrīkiem nemaz nav valsts reģistrācijas numura zīmes vai tās ir nolocītas, aizsmērētas ar dubļiem, tādēļ ir problēmas ar braucēju identificēšanu. Uz mežsargu aicinājumu apstāties viņi nereaģē, sociālie tīkli pilni ar video, kuros redzami motobraucēju piedzīvojumi “Rīgas mežu” apsaimniekotajos purvos un mežos.

Pēdējā laikā apdzīvoto vietu tuvumā, kur mežā atpūšas un pastaigājas cilvēki, uz iebrauktajām vagām patvaļīgi tiek novietoti zaraini koku stumbri, lai kaut kādā veidā apstādinātu braucējus. Tas gan neko nedod, jo motobraucēji tādus šķēršļus viegli apbrauc, iedzenot sūnu segā jaunas sliedes.

Kā uzsvēra E. Vaikulis, meža apsaimniekotāji, tāpat kā motociklisti, ir kategoriski pret nelikumīgu šķēršļu izvietošanu mežā, tāpēc, tiklīdz tādus pamana, nekavējoties likvidē. Diemžēl pietrūkst instrumentu un legālu līdzekļu, ar kuriem meža bojāšanu izbeigt vai ierobežot. “Rīgas mežu” rīcībā ir tāds līdzeklis kā barjeru izvietošana. Atsevišķās vietās ir izvietotas novērošanas kameras. Diemžēl jāatzīst gan, ka Valsts policijai vai pašvaldības policijai šādi braucēji neinteresē, jo noķert viņus ir grūti, bet pierādīt, ka kaut kas ticis pārkāpts, ir teju neiespējami. “Rīgas mežu” mežsargiem un inspektoriem pašiem aizturēšanas un sodīšanas tiesību nav.

Organizētie motobraucēju aicināti sazināties ar mežziņiem

“Protams, nav konstanta perioda, kurā meža rētas sadzīst. Tas lielā mērā atkarīgs no bojājuma veida. Piemēram, pēc meža krājas kopšanas cirtes, pārvietojoties pa to ar meža tehniku, jau pēc diviem gadiem visdrīzāk harvesteru un forvarderu atstātās sliedes vairs nebūs redzamas. Diemžēl motociklistu atstātās sliedes meža kāpās daudzviet ir pat divus trīs metrus dziļas, kokiem atsegtas un aprautas saknes, tie vētras laikā var sagāzties, tā ka atsevišķos gadījumos sekas varētu saukt par neatgriezeniskām,” vērtē Edgars Vaikulis.

Runājot par motociklistu un kvadriciklistu nodarītajiem postījumiem, ja tos salīdzina ar citiem mežam nodarītajiem kaitējumiem, E. Vaikulis atklāja, ka Rīgas pašvaldībai piederošie meži ir gan Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā, gan vēl vairāk – teju 94% – apkārt galvaspilsētai, blakus biezi apdzīvotām Pierīgas pilsētām un ciemiem. Tādējādi šo mežu apsaimniekotājai SIA “Rīgas meži” jāiztur milzīgs urbānais spiediens.

Diemžēl šis civilizācijas tiešais tuvums un cilvēka klātbūtne mežā rada dažādus apdraudējumus – patvaļīgu koksnes piesavināšanos, mežu ugunsgrēkus un atkritumu izmešanu. No pieminētajiem visdramatiskākās ir meža ugunsgrēku sekas. Tādēļ ugunsnedrošajā periodā (parasti no aprīļa līdz oktobrim) Valsts meža dienests vispār noliedzis atrasties mežā, piemēram, ar kvadriciklu.

Jautāts, vai nav iespējams izdalīt tieši motobraucējiem paredzētus apgabalus, SIA “Rīgas meži” valdes loceklis atbildēja, ka “meža bojāšana ir likumpārkāpums, tādēļ mūsu uzņēmums nevarēs izdalīt meža apgabalus, kurā legalizēt likuma pārkāpuma izdarīšanu. Tas būtu tas pats, ja satiksmes dalībnieki prasītu izdalīt Rīgas pilsētas rajonu, kurā varētu braukt vai iet, neievērojot Ceļu satiksmes noteikumus, ceļa zīmes, luksoforu signālus un viens otra intereses. Tas būtu diezgan neprātīgi, vai ne? Bet motobraucēju sabiedriskās organizācijas ir aicinātas sazināties ar mūsu mežziņiem un mežsargiem, lai vienotos par interesantiem un izaicinājumu pilniem maršrutiem pa koplietošanas ceļiem, dabīgām brauktuvēm un mineralizētajām joslām (stigām), kuras varētu izbraukt, nepārkāpjot likumu.”

No savas personīgās pieredzes Edgars Vaikulis pastāstīja par Kiprā redzēto, kur viņš pavisam nesen bijis atvaļinājuma laikā un pats pavizinājies ar kvadriciklu. Kiprā šajā jomā esot ļoti attīstīta infrastruktūra. Tur ir izveidotas speciālas trases, pa kurām var braukt tieši ar kvadricikliem, bagijiem, enduro motocikliem u.tml. Nav nekādu papildu norāžu, ka no trases būtu aizliegts nobraukt nost. Kad Edgars Vaikulis painteresējies, kāpēc tā, viņam atbildēts, ka nevienam kaut kas tāds pat nenāk prātā, jo krauju dēļ tas ir vienkārši bīstami dzīvībai.

Otrkārt, jau izveidoto trašu izbraukšana pati par sevi ir samērā aizraujoša – ar straujiem kāpumiem un kritumiem. Rīgas apkārtnes mežos tādu reljefa atšķirību praktiski nav. Tajā pašā laikā mūsu motobraucējiem tieši gribas atrast to lielāko izaicinājumu tepat Pierīgā, tāpēc cieš, piemēram, Latvijas skaistās kāpas.

Turpinājums sekos.