Menu
 

Kad rudzi gubās, tad nēģi murdos (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis, publicists
Visvaldis Šrenks uz sava nēģu tača Salacā. Foto – Arvīds Šimis Visvaldis Šrenks uz sava nēģu tača Salacā. Foto – Arvīds Šimis

“Ievērojams zvejniecības centrs atrodas Carnikavā. Plaša nēģu rūpniecība bijušās muižas tačos, reņģu, lašu un zivju vadu zvejniecība jūrā. Neraugoties uz Gaujas plašiem ūdeņiem, tās ieteka sēkļu dēļ (tas pats pārējās Vidzemes piekrastes upēs uz ziemeļiem) pieejama tikai zvejlaivām. Carnikavas un Līlastes jūrmalā milzu klaidu kāpas, kas aprok mežus,” – tā mūsdienu “nēģu karalisti” pie Gaujas 1932. gadā raksturojis Mārtiņš Sams izdevniecības “Valters un Rapa” izdotajā grāmatā “Latviešu jūras zvejnieki”.

Kā cauri gadsimtiem izdzīvojusi Carnikava, un kā tur gatavotie nēģi tikuši līdz Eiropas Savienības aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistram? Par to šai rakstā, kam droši varam likt apakšvirsrakstu “Vai zīmols “Carnikavas nēģi” garantē, ka ceļam galdā Gaujas nēģus?”.

Zivs, bet tomēr nav zivs!

“Latvijas likumdošanas izpratnē nēģus parasti pielīdzina īstajām zivīm. Latvijas Republikas Zvejniecības likumā īpaši norādīts, ka zivs šā likuma izpratnē ietver arī nēģus. Tomēr Ministru kabineta noteikumos par rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos nēģu zveja tiek speciāli izdalīta,” mūs dara vērīgus pieredzējušais zivju pētnieks Andis Mitāns.

No sistēmiskās bioloģijas viedokļa nēģi ir zemākie mugurkaulnieki – apaļmutnieki, kam nav ne kaula skeleta, ne asakas, ne zvīņas, bet ir tikai skrimšļaudi. Visiem nēģiem raksturīgs apaļš un garš ķermenis, divas muguras un viena astes spura. Nēģiem galvā katros sānos ir pa septiņiem žaunu caurumiem, bet apaļā mute veidota kā piesūceknis ar zobiem, kādi ir arī uz urbjveida mēles. Tieši zobu skaits un morfoloģija ir atsevišķu sugu galvenā sistemātiskā pazīme, un pasaulē pavisam zināmas aptuveni 40 nēģu sugas.

Latvijā pazīstams ir upes, strauta un jūras nēģis, tomēr nacionālās delikateses statuss pārliecinoši pieder upes nēģim, kam ir liela ekonomiskā vērtība. Tas ierindojams starp ekonomiski nozīmīgākajiem Latvijas iekšējo ūdeņu zvejas objektiem, un, kā atzīmē ilggadējs Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta darbinieks Kaspars Abersons, upes nēģa pienesums Latvijas iekšzemes kopproduktā vērtējams vismaz miljona eiro apmērā. Zinātniekus satrauc nu jau vairāku gadu desmitu garumā novērojamā upes nēģa nozvejas samazināšanās – no vairāk nekā 250 tonnām 20. gadsimta 70. gadu vidū līdz nieka 8 tonnām 1980. gadā.

Lūk, neliels ieskats upes nēģa dzīves ciklā. Jaunais nēģis savu dzīvi parasti iesāk maijā, kad īpaši šim nolūkam gatavotās nārsta ligzdās iznērsti nēģu ikri. Jau pāris nedēļu pēc izšķilšanās jaunais nēģa kāpurs spēj ierakties gruntī. Turpmākos četrus piecus gadus upes nēģa kāpuri jeb ņurņiki pavada gruntī, kur barojas un pieņemas spēkā. Kāpuriem sasniedzot aptuveni 10 centimetru garumu, sākas lielo pārmaiņu laiks, kad notiek kāpura pielāgošanās dzīvei jūrā. Metamorfoze –  organisma pārmaiņas, kas ļauj gruntī mītošam filtrējošam kāpuram kļūt par aktīvi peldošu plēsēju, – sākas rudenī un ilgst visu ziemu.

Pavasarī jaunie nēģi dodas uz jūru, kur barojas ar reņģēm, brētliņām un salakām (stintēm). Tomēr jūras dzīves laiks upes nēģim ir salīdzinoši īss, jo jau pēc viena līdz trim jūrā pavadītiem gadiem tas pārstāj baroties un atgriežas saldūdeņos, lai dotu sākumu nākamajai nēģu paaudzei un pēc nārsta ietu bojā. Ieceļošana saldūdeņos sākas jau iepriekšējā gada augustā un turpinās līdz pat nārsta sākumam nākamā gada maijā. Interesanti, ka upes nēģim instinkts, kas liek atgriezties uz nārstu dzimtajā upē, jeb tā dēvētais homings, ir mazāk izteikts nekā lašveidīgajām ceļotājzivīm.

Nēģu nozveja samazinās, cena aug

Upes nēģi tiek zvejoti sešpadsmit Latvijas upēs, tomēr lielākā daļa šo zivju tiek nozvejotas četrās – Salacā, Gaujā, Daugavā un Ventā, kur šo upju īpatsvars kopējā nozvejā pārsniedz pat 80%. Lielākoties upju nēģus zvejo ar murdiem, tomēr Salacā un Svētupē vēl joprojām tiek izmantoti vēsturiskie zvejas rīki – tači. Šeit migrējošie nēģi pa atstraumi pienāk pie tača konstrukcijām un, mēģinot tās apiet, nonāk spēcīgā straumē, kas tos ieskalo tacī novietotajā zvejas rīkā – murdā jeb puņģī.

Taču mūs visvairāk interesē Gauja un tās devums nēģu nozvejā. Līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem Gauja bija dominējošā nēģu zvejas upe, kurā, zvejojot ar murdiem, tika iegūta lauvas tiesa Latvijas nēģu. Pateicoties tieši Gaujā noķertajām 200 un pat 300 tonnām gadā, tika sasniegta rekordaugstā 60. gadu beigu un 70. gadu sākuma nozveja. Patlaban Gaujas nēģu īpatsvars kopējā nozvejā tikai atsevišķos gados sasniedz 30%.

Latvijas zinātnieku pētījumi liecina, ka nozvejas samazināšanās Gaujā un palielināšanās Daugavā, ir saistīta ar Daugavas HES kaskādes ekspluatāciju, proti, periodiski palielināta saldūdens daudzuma novadīšanu Rīgas jūras līcī, kas sajauc kārtis un ievilina Daugavā uz Gauju migrējošos upes nēģus. Lūk, kādus secinājumus izdarījis K. Abersons: “No pirmā acu uzmetiena šī tendence var nelikties īpaši nozīmīga. Tomēr jāņem vērā, ka Rīgas HES izbūve ir bloķējusi nēģu migrācijas ceļu. Un Daugava, no nēģu dabiskās atražošanas viedokļa raugoties, ir uzskatāma par tādu kā strupceļu. Īsāk sakot, Daugavā tiek nozvejoti nēģi, kuriem būtu jānārsto nēģu nārstam un kāpuru attīstībai daudz labāk piemērotā Gaujas baseinā.”

Pirms Ķeguma HES aizsprosta izbūves nēģi Daugavā migrēja līdz pat Baltkrievijai. Gaujā mūsdienās tie sasniedz 320 kilometru no upes grīvas tālo Paideru aizsprostu, kā arī ieceļo daudzajās augšteces pietekās. Nēģi var pārvietoties augšup pa straumi ar ātrumu līdz 4 kilometriem stundā. Nēģu nārsta upes ir Venta, Irbe, Saka, Rīva, Užava, Grīva, Roja, Daugava, Gauja, Salaca, Svētupe un Vitrupe, tie sastopami arī Pēterupē, Aģē, Pilsupē, Lielupē, Bārtā un Bērzē (Lielupes baseinā), kur tos arī zvejo.

Rīgas jūras līča upēs (Salacā, Gaujā, Daugavā) ieceļojošo nēģu vidējais garums ir 36 centimetri, svars 75 grami, bet Baltijas piekrastes upēs (Ventā, Irbē, Sakā) tie ir lielāki – 38 centimetri un 111 grami. Vislielākais Latvijā noķertais upes nēģis ir bijis 50 centimetrus garš un 230 gramus smags, iespējams, ka tas jūrā nodzīvojis ilgāk par trim gadiem.

A.Mitāns iezīmē jau esošās problēmas nēģu populācijas saglabāšanā: “Latvijā nav tādu nēģu upju, kurās tie būtu pilnīgi izzuduši pārzvejas, ūdens piesārņošanas, upju aizsprostošanas vai citas cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā. Tomēr Daugavas HES kaskādes, atsevišķu mazo upju HES aizsprostu (Paideru HES uz Gaujas, Grīvnieku HES uz Dienvidsusējas u.c.) izbūve un ekspluatācija ir radījusi nēģa reproduktīvo dzīvotņu būtiskus zaudējumus un dabiskās atražošanas efektivitātes pazemināšanos. Arī ostu akvatoriju sistemātiska padziļināšana Ventas, Sakas, Salacas u.c. upju grīvās, izsmeļot grunti kopā ar nēģa kāpuriem, nodara tiešus zaudējumus nēģa resursiem.”

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.