Bites pret lielzemniecību, agroķīmiju un sponsorētu politiku ^{Apriņķis.lv}

Bitenieki visā pasaulē ir pārliecināti par sakarību starp pesticīdu klātbūtni ziedos un bišu mirstību. Turklāt ne tikai kukaiņu apkarošanai paredzētajiem, bet visu grupu pesticīdiem.

Ķimikāliju industrija tikmēr vienu aiz otra ģenerē pētījumus, kas apliecina pesticīdu nekaitīgumu bitēm. Šo pozīciju atbalsta lielzemnieki, bet neatbalsta bioloģiskie zemnieki. Eiropas Komisija tikmēr iestrēgusi “problēmu jāturpina pētīt” fāzē, bet Eiropas Parlaments ražo nesaistošas rezolūcijas ar pieprasījumu glābt visas bites visā pasaulē. Pašlaik solījums būtiski samazināt lauksaimniecībā atļauto pesticīdu spektru un daudzumu savam piepildījumam varbūt ir mazliet tuvāk nekā pirms desmit gadiem. Tomēr lielākoties mainās tikai frāzes. Briselē jaunas atkal tiek solītas uz rudens pusi.

Miglošana kā aptieku bizness

Iemesls tam ir visu iesaistīto savstarpējā atkarība. Jo vairāk subsīdiju, ķimikāliju un nomiglotu kvadrātmetru, jo vairāk naudas apritē. Raža paliek otrajā plānā, par bitēm nemaz nerunājot. Tomēr runāt par tām ir vērts.

“Rīgas Apriņķa Avīze” par bišu labklājības problēmām aprunājās ar trim sabiedrībā labi pazīstamiem biteniekiem – Jāni Vainovski, Uģi Mālnieku un Jāni Sulutauru jeb Daugmales Jāni. Viņu ģenerālais secinājums: Latvijas līmenī ir jāuzlabo pesticīdu lietošanas uzraudzība. Ja miglošana notiktu atbilstoši esošajiem normatīviem, biškopji, bites un intensīvā lauksaimniecība varētu sadzīvot labāk. Galu galā arī visvairāk miglotā lauksaimniecības kultūra – rapsis – nodrošina visātrāko un eksportā pieprasītāko medu. Tam piemīt liels saldums un nav izteiktas garšas, kas nosacīti nozīmē kvalitātes nemainīgumu. Rapsim nav ne vainas. Vienīgi nelaime, ja bites izlido nomiglotos ziedos.

Pesticīdu dēļ bites iet bojā vai gūst neatgriezeniskus veselības traucējumus, samazinās bišu navigācijas spējas, pasliktinās imunitāte, krītas darbaspējas – pat līdz tādam līmenim, ka bite kļūst netīrīga, un tas nenovēršami ietekmē kopējo mikroklimatu stropā. Saime kļūst vājāka, un ziemā krīt nevis 10% bišu, kas ir normāli, bet 30%. Un ir gadījumi, kad pavasarī stropā dzīvu bišu vairs nav.

Lai intensīvajā lauksaimniecībā panāktu lielāku ražību, nepieciešama regulāra miglošana. Šis ir uzskats, ko savās interesēs uztur un popularizē agroķīmijas industrija. Princips ir tāds pats kā farmācijas biznesā – izgudrot arvien jaunus preparātus, nosaukumus, fasējumus, bez kuriem iztikt nevar nekādā ziņā, un, jo nekritiskāks pacients, jo lielāku zāļu tarbu viņš nes laukā no aptiekas. Līdzīga atkarība ir arī lielzemniekiem. Agroķīmijas dīleris noliek viņiem uz galda pilnu spektru lauksaimniecības preparātu un sasola apjoma atlaides. Nu kā lai neizmanto! Bet varētu lietot, iespējams, precīzāk, iespējams, mazākās devās un pavisam noteikti retāk.

Indes katrai auga fāzei

Lai analizētu industriālās lauksaimniecības un biškopības konfliktu, vispirms jāsaprot, ka pesticīdi nav nekādi vitamīni zemei un tās nav garšvielas. Pesticīdi ir indes, kuru vienīgais uzdevums ir nogalināt – mikroorganismus, sēnes, kukaiņus. Lai izaudzētu vairāk pārtikas augu. Ražotāji zemniekiem piedāvā nevis tikai atsevišķus preparātus, bet veselas ķīmisko produktu sistēmas. Lai panāktu lielāku ražību uz to pašu platību, augi ir jāsēj blīvāk. Tātad nepieciešamas lielākas mēslojuma devas. Taču pie šāda blīvuma un barības bāzes augi normālos apstākļos izstīdzēs, tādēļ zemnieks lieto augšanas regulatoru. Mepikvāta hlorīds, hlormekvāta hlorīds, kalcija proheksadions, etiltrineksapaks un vēl kāds ducis preparātu.

Lai augi pie šāda blīvuma nesāktu pūt un pelēt, zemnieks velk laukā atkal jaunu mucu un miglo lauku ar fungicīdiem. Fluroksipirs,  prokvinazīds, protiokonazols, spiroksamīns, azoksistrobīns, ciprokonazols un vēl kaudze citu nosaukumu. Bet tad atlido kukaiņi vai arī ķimikāliju dīleris pabrīdina, ka kukaiņi var atlidot, tāpēc noteikti nepieciešami insekticīdi. Zemnieks atkal ver vaļā maku un ripina uz lauku jaunas mucas. Un šīs jau pilnīgi noteikti kaitēs bitēm, ja miglots netiks pareizā laikā un ar pareizām metodēm. Latvijā reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu sarakstā pašlaik ir 23 produkti ar norādi “Toksisks bitēm”.

Visbeidzot rudenī, kad jāvāc nost labība, laukus vispirms nomiglo ar glifosātu, un tad tur patiešām nekas zaļš un dzīvs nepaliek. Savukārt vidē šādas lauksaimniekošanas rezultātā sezonas laikā nonāk vesels kokteilis visdažādāko inžu, kas tiek apmaksātas no subsīdiju, tātad Eiropas nodokļu maksātāju, naudas. Lielzemnieki apgalvo: ja indes netiktu lietotas, ražas būtu trūcīgākas, gala produkcija dārgāka un peļņa mazāka. No otras puses, lielos daudzumos pērkot ķimikālijas, viņi paši sadārdzina produkciju plus ar savu saimniecisko darbību kaitē citai saimnieciskajai darbībai – biškopībai. Un, iespējams, arī sabiedrības veselībai kopumā.

Divi mīti lauksaimniekiem

Agroķīmijas ražotāji ir ieinteresēti uzturēt divus mītus. Pirmkārt, ka modernā lauksaimniecība bez viņu indēm nav iespējama. Daugmales Jānis oponē, ka ir gan. Viņa paziņa – agronoms no Ķekavas dārziem – finansiālu apsvērumu dēļ pirms septiņiem gadiem pamēģinājis samazināt spēcīgo inžu daudzumu. Nemiglot lauku, lai iznīdētu tikai vienu kukaiņu sugu. Rezultātā, kad šī viena savairojās, savairojās arī tās dabiskie ienaidnieki. Daba līdzsvaroja situāciju, turklāt ražas neesot daudz mazākas. Ja nu vienīgi augļi nav tik glīti.

Otrs mīts, ko uztur agroķīmijas ražotāji, ka viņu indes nemaz nav indīgas. Vairākus gadus turpinājās cīņa par neonikotinoīdu lietojuma ierobežošanu, līdz 2018. gadā Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās, ka šie bitēm kaitīgie preparāti būs atļauti tikai pastāvīgās siltumnīcās. Ziņu par gaidāmo ierobežojumu šai vielu grupai agroķīmijas gigants “Bayer” tulkoja teju kā sēru vēsti, savam paziņojumam liekot virsrakstu “Neonikotinoīdu aizliegums – skumja diena lauksaimniekiem un slikts lēmums Eiropai” un vēstot: “Uzņēmumam “Bayer” rūp bites. Tās ir būtiskas daudzu kultūraugu apputeksnēšanā. Taču ir citi, labāki, veidi, kā veicināt apputeksnētāju veselību, piemēram, palielināt to barošanās iespējas vai dabiskās dzīvesvietas un efektīvāk kontrolēt Varroa ērci, nekā aizliegt vielas, kas lauksaimniekiem ir palīdzējušas efektīvi apkarot daudzus nozīmīgus kaitēkļus.” Klasisks piemērs ar uzmanības novēršanu no problēmas cēloņa. Ērce vainīga, nevis inde. Šai reizē gan neizdevās.

Šajā pavasarī Eiropas Komisija prezentēja Eiropas Zaļā kursa galvenās stratēģijas, un citastarp tajās pieprasīts līdz 2030. gadam par 50% samazināt ķīmisko pesticīdu izmantošanu. Vai dalībvalstis piekritīs tik krasam tradicionālās lauksaimniecības ierobežojumam, jāšaubās, taču nav nekādu šaubu, ka “Bayer” un pārējie agroķīmijas giganti turpinās agresīvi lobēt ķīmijas lietošanu lauksaimniecībā.

Pagaidu risinājums ir aprunāties

Bitenieks Uģis Mālnieks ir reālists. Tie lauksaimnieki, kuriem galvenā vērtība ir peļņa, dārgas mašīnas, kleitas un eksotiski ceļojumi, turpinās bagātīgi aplaistīt savus laukus ar indēm, jo tā ir vienkāršāk. Būs pat tādi, kas lietos aizliegtas vielas. Arī tādas Latvijā var dabūt – pārsvarā no Polijas.

Taču visus zemniekus pataisīt par blēžiem un neliešiem nevajagot. Kaut vai tā paša rapša dēļ. Šai medū bitenieki neiegulda ne centa, tikpat kā nekādu pūļu. Tikai novāc ražu. Taču komunicēt lauksaimniekam un biteniekam gan ir jāmāk. To uzsver arī Daugmales Jānis: “Nu uzzini, kam tas lauks pieder, un aizej izrunājies! Es tā daru.” Izrunāties ir jēga, lai zinātu, vai bites ir droši laist ganīties.

Jānis Vainovskis gan ir citās domās. Civillikums paredz, ka viena saimnieciskā darbība nedrīkst kaitēt citai saimnieciskajai darbībai, un neviens nav tiesīgs indēt viņa bites. Viņam nav jāiet kā īpaši lūgties, lai to nedara. Cita lieta, ka valstī jāsakārto normatīvie akti un jānodrošina pienācīga uzraudzība. Ja visi zemnieki ar agroķīmiju strādātu atbilstoši priekšrakstiem, problēma nebūtu tik ļoti saasinājusies.

Kompromiss ir iespējams

Pat rapsi ir iespējams miglot bitēm draudzīgāk. Vai nu pirms ziedēšanas, vai arī lietojot tādas iekārtas, kas spēj apsmidzināt ar pesticīdu tieši lapas, ziedus atstājot neskartus. Ja tas ir sistēmas iedarbības fungicīds, zieds nav jāapsmidzina. Tādējādi iespējams novērst pesticīdu nonākšanu ziedputekšņos. Tas ir būtiski, jo produkciju ar paaugstinātu atliekvielu saturu bitenieki nevar eksportēt. Un prasības pret biškopības produktiem ir ļoti augstas. Iespējams, pat pārspīlētas.

Ja miglošana notiek atbilstoši noteikumiem, pie atļautā vēja virziena un stipruma, tā arī nekaitē bitēm. Taču, ja 2000 hektāru lielā saimniecībā ir tikai viens miglošanas agregāts, ir pilnīgi skaidrs, ka pagūt nomiglot laukus atbilstoši noteikumiem nav iespējams. Laika apstākļi mainās. Tas nozīmē, ka normatīvos vajadzētu iestrādāt prasību par noteiktu skaitu tehnikas vienību uz noteiktu platību. Lielie zemnieki ir bagāti, viņiem publiskais finansējums ik gadu tiek dāvināts simtos tūkstošu – viņi to var atļauties. Tāpat kā finansēt intensīvākas Valsts augu aizsardzības dienesta inspekcijas.

Vēl viena metode zemnieku pamudināšanai uz dabai draudzīgāku saimniekošanu varētu būt kompensācijas par pesticīdu nelietošanu. Tāpat kā kompensācijas pienākas meža īpašniekiem par atteikšanos no mežizstrādes viņu īpašumā uzliktajos mikroliegumos. “Tas būtu labs kompromiss starp dabas, biškopju un lauksaimnieku interesēm,” spriež Jānis Vainovskis. Turklāt rudzupuķes labības laukos ir tik skaistas, bet to medus – izcils un augstvērtīgs!

Biškopju un sabiedrības interesēs

Gan Eiropas Savienības, gan nacionālajā līmenī šobrīd notiek dažādas aktivitātes bišu vārdā. Tiek vākti paraksti Eiropas pilsoņu petīcijai par pesticīdu testēšanas kārtības uzlabošanu un pesticīdu lietošanas ierobežošanu. Pašlaik testos biti aplej ar pesticīdu – ja nenomirst, viss kārtībā. Taču indes bites organismā uzkrājas, tātad jāpēta pesticīdu summārā ietekme.

Latvijas Biškopības biedrība savukārt vāc tādu gadījumu aprakstus, kad lauksaimnieki pārkāpuši miglošanas ierobežojumus: “Latvijas Biškopības biedrība aicina nepadoties un visiem, visiem, visiem iesaistīties kopējā projektā, kura ietvaros apkoposim informāciju par augu aizsardzības līdzekļu lietošanas gadījumiem Latvijā, kas nav draudzīgi biškopībai, videi un sabiedrībai. Informāciju apkopos ar mērķi informēt sabiedrību, masu medijus, Zemkopības ministriju un Valsts augu aizsardzības dienestu. Iegūtā informācija būs būtiska, lai argumentēti cīnītos par biškopju un sabiedrības interesēm.”

Ne tikai bites ir ieinteresētas patērēt ķīmiski nesaindētu pārtiku. Iespējams, arī cilvēku labsajūta augtu, ja glifosāta un pārējo inžu kvantumi Latvijas druvās būtu mazāki. Varbūt maizīte būtu garšīgāka. Tikai šādus pētījumus gan nevajadzētu uzticēt veikt agroķīmijas ražotājiem. Viņi pateiks, ka indes uzlabo maizes garšu.