Latvija–Norvēģija 0:1 jeb Kādēļ Baltijas lasis kapitulē "peldošajām cūku fermām"? (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Saskaņā ar plānu paredzēts izveidot jaunas un atjaunot vecās zivju nārsta vietas, likvidēt aizaugumus un aizsprostus ūdenstilpēs, kā arī veicināt citas aktivitātes, kas mazinās cilvēku rosības ietekmi uz ekosistēmu. Plāna pasākumu īstenošanas uzraudzība un novērtējums uzticēts Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam “Bior”.

Sociālajos tīklos ap to laiku parādījās gana dzēlīgi ieraksti. Piemēram: “Ja kādam tiešām rūpētu zivju resursi, tad ir vajadzīgs tikai viens plāns – izrakt Daugavas HES-iem zivju ceļus, un ieguvums visai Daugavas baseina ekosistēmai būtu milzīgs!” Vēl cits: “Ir vairāk nekā skumji pie Ikšķiles skatīties tās ikru kapsētas un zivtiņām pilnās peļķes.” Rezumējošais: “Nav “Latvenergo” vaina, bet tomēr večiem būtu rūpīgāk jāizvērtē, kam tiek tērēta visu patērētāju nauda.”

Bet kā ir īstenībā?  

Kad lašupes pārvērstas hidroelektrostaciju kaskādēs

“Pateicoties ilglaicīgai un nepārtrauktai darbībai, šobrīd Latvijā lielākā daļa lašu, kas atgriežas uz nārstu, ir no valsts zivjaudzētavām. Saskaņā ar 2018. gada datiem, no tiem lašiem, kas atgriežas Daugavā, 98,9 procenti iegūti mākslīgās audzēšanas rezultātā, Gaujā – 86,1 procents, Ventā – 58,1 procents. Savukārt taimiņi Daugavā simtprocentīgi bija mākslīgas izcelsmes, Gaujā – 66,7 procenti, Ventā – 37,1 procents,” atzīst “Bior” pētnieks Jānis Bajinskis.

Gados, kad šķita, ka visu valsts saimniecību samals pri(h)vatizācijas dzirnas, laimīgas nejaušības vai likumsakarības dēļ zivjaudzētavas “Tome”, “Dole”, “Kārļi”, “Brasla”, “Ķegums” un “Pelči” palika valsts paspārnē, tās netika privatizētas 90. gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un turpināja zivju mazuļu audzēšanu atražošanas vajadzībām. Savukārt Sērenes zivjaudzētava tika privatizēta, un pēc tam zivju dīķi aizauga ar kārkliem, sabrukumu piedzīvoja visas hidrotehniskās būves.

Latvijai ir unikāla pieredze, jo, lai arī Daugava ir aizsprostota, mums vēl arvien ir Daugavas lasis, kurš atpazīst ceļu atpakaļ uz dzimto upi un atgriežas uz nārstu Daugavā, līdzīgi kā Gaujā un Ventā atgriežas turienes laši. Šeit nebūtu lieki palūkoties pirmskara Latvijas Republikas pieredzē Daugavas apsaimniekošanā, ko ilgstoši pētījis mūsu zivsaimniecības patriarhs Andis Mitāns: “Pirms Ķeguma HES aizsprosta uzcelšanas laši, taimiņi, vimbas, nēģi, kā arī citas zivis migrēja augšup pa visu Daugavu un tās galvenajām pietekām, sasniedzot pat Baltkrieviju. Lai nodrošinātu šo zivju dabisko atražošanos arī pēc Ķeguma aizsprosta uzcelšanas, tajā tika iebūvēts augšup migrējošo zivju pārlaišanas ceļš. Tas ir kameru-kāpņu tipa, ar 82 betona kamerām, kas izvietotas 250 metru garā trasē. Īpaši pētījumi pagājušā gadsimta 50. gados parādīja, ka vimbas, sapali, plauži un vairākums karpveidīgo zivju samērā labi pārvar zivju ceļu. Pa to katru gadu augšup pacēlās arī līdz diviem simtiem neliela izmēra lašu un taimiņu (galvenokārt svarā līdz 4 kg), bet lielie laši (12–20 kg) guva traumas jau pirmo kameru šaurajās spraugās (30–50 cm) vai zivju ceļa augšgalu nemaz nesasniedza. Arī nēģi nespēja pārvarēt stipro un turbulento straumi zivju ceļā.”

Ar nožēlu jāatzīst, ka vēlākajos gados, pēc Ķeguma HES-2 izbūves, aizsprosta lejas bjefā izveidojās paaugstināts ūdens līmenis, applūdinot zivju ceļa ieejas kameras, un tās pārstāja funkcionēt. Tomēr ar gandarījumu jāatzīst, ka Ķeguma HES radīto zivsaimniecisko zaudējumu kompensācijai tika paredzēts ne tikai zivju ceļš, bet arī lašu un citu zivju mākslīga atražošana valsts zivjaudzētavā “Tome”, kas uz Daugavas līdz pat mūsu dienām darbojas jau no 1929. gada.

“Vislielākos zaudējumus Daugavas baseina zivju resursiem rada Rīgas HES dambju izbūve, kas jau upes lejtecē aiztur visas saimnieciski vērtīgās ceļotājzivis – lašus, taimiņus, vimbas, zušus, nēģus, daļēji arī zandartus, sīgas u.c. Aprēķināts šo zaudējumu kā negūtās nozvejas apjoms – 372 tonnas, kas atbilst jau HES projektēšanas stadijā veiktajam novērtējumam,” skaudri secina A. Mitāns.

Aprēķinātos zaudējumus AS “Latvenergo” ik gadu kompensē ar iemaksām valsts budžetā Zivju fonda kontā, lai ar tā starpniecību finansētu zivju mazuļu audzēšanu Daugavas baseina valsts zivjaudzētavās.

Salacas fenomens. Vai paraugupe?

“Salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm mūsu rīcība ir bijusi dabai draudzīga, mums ir salīdzinoši tīras upes un tīru upju indikators – lasis,” uzsver “Bior” pētniece Santa Purviņa. Viņas kolēģe Ruta Medne turpina: “Mūsdienu apstākļos, kad lauksaimniecība un industralizācija rada lielu antropogēno slodzi uz ūdenstilpēm un ir ļoti liela privāto interešu ietekme, Latvijā vēl ir sava lašu dabiskā nārsta upe – Salaca, kur gadu desmitu laikā saglabāta dabiskā lašu populācija. Gaujas un Ventas baseinā lašu populācija ir daļēji dabiska, bet Daugavā tā tiek veiksmīgi uzturēta mākslīgi. Savukārt Eiropā, tepat mums blakus, ir valstis, kuras savus lašu resursus ir zaudējušas.”

Piemēram, Dānija un Vācija ir atteikušās no Baltijas lašu mākslīgas pavairošanas, jo tas, izrādās, esot pārāk dārgi. Polija vēl arvien cenšas atrast piemērotas upes, veicot lašveidīgo zivju ekoloģiskajām prasībām atbilstošas grunts atjaunošanu, Lietuvā lašu dabiskā populācija ir Nemunā, turklāt no 1998. gada tur notiek arī lašu mākslīga pavairošana. Igaunijā Narvu ir nosprostojusi hidroelektrostacija Krievijas teritorijā, tādēļ lašu populācija Narvā tiek uzturēta, mākslīgi ielaižot mazuļus, kuru dzimtā upe ir Ņeva vai Luga. 2019. gadā tika nojaukts Sindi dambis uz Pērnavas upes, atbrīvojot ceļu zivju migrācijai un lašu dabiskās populācijas atjaunošanai.

Pēc Starptautiskās jūras pētniecības padomes (ICES) datiem, Latvija, Igaunija, Lietuva un Krievija pārstāv tikai 10 procentus no Baltijas lašu dabiskās produkcijas, Zviedrija un Somija kopā – 90 procentus, kur abu valstu robežupe Tornionjoki dod gandrīz pusi no lašu dabiskā pienesuma Baltijas jūrā.

Taču atgriezīsimies pie Salacas. 1970. gadā ar nosaukumu “Zivju audzētava “Salaca”“ Mērniekos tika uzbūvēta tam laikam ļoti moderna būve. Mērķis – ar audzētavā izaudzētajiem mazuļiem papildināt vietējo lašu dabisko populāciju, jo pašā Daugavā HES kaskādes izbūves dēļ lašu dabiskam nārstam vairs nebija nekādu perspektīvu.

Zivjaudzētava “Salaca” bija domāta kā moderna baseinu tipa audzētava, paredzot izlaist lašus galvenokārt smoltu stadijā, kad tie fizioloģiski un ekoloģiski piemērojušies dzīvei sāļā ūdenī un aktīvi migrē uz jūru. Taču šis projekts bija tehnoloģiski neveiksmīgs, jo ūdens, ko ar sūkņiem ņēma tieši no upes, intensīvai mazuļu audzēšanai nebija piemērots.

“Ziemas sezonā tam bija pārāk zema, bet vasarā – pārāk augsta temperatūra, turklāt bija arī palielināts organiskais un bakteriālais piesārņojums,” vēsturē lūkojoties, secina A. Mitāns. Tā, ar mainīgām sekmēm zivjaudzētava “Salaca” strādāja līdz privatizācijai 2000. gadā, ik gadu Salacā ielaižot 70–200 tūkstošus dažādu vecumu lašu un taimiņu mazuļu. A. Mitāns gan atzīst, ka zivjaudzētava tika slēgta, jo saskaņā ar starptautisko zivsaimniecisko un zinātnisko organizāciju rekomendācijām Salaca tika pasludināta par lašu dabiskā nārsta paraugupi, kur resursu mākslīga atražošana nav vēlama.

Kas tagad notiek Salacā? To vislabāk zina stāstīt makšķernieku kluba “Salackrasti” vadītājs Oļegs Sumčenko: “Katru gadu mūsu kluba vīri atjauno dabiskās nārsta jeb berzes vietas lašiem, ko vienā vārdā sauc par lašu nārsta vietu rekultivāciju. Būtībā tas ir smags fizisks darbs visas vasaras garumā vairākos etapos. Pirmais no tiem ir upē augošās zāles pļaušana, kurai seko tās promvešana ar automašīnām. Pēc tam ar lieljaudas sūkni tiek izārdīta zāļu veidotā velēna. Kamēr viens vīrs raida šo spēcīgo ūdens strūklu, citi darbojas ar kapļiem, ārdot sakņu sistēmu. Tā rodas tīra, sīkiem akmentiņiem klāta upes gultne – laba berzes jeb nārsta vieta lašiem.” Kluba aktivitātes atbalstījusi arī Salacgrīvas novada dome, piešķirot finansējumu divu lieljaudas sūkņu iegādei.

Upē veiktais monitorings parāda – ja tā ir attīrīta no zālēm, ar katru gadu berzes vietu skaits pieaug, un lašu populācijas pieaugums ir proporcionāls berzes vietām. Trīs gadu laikā “Salackrastu” vīri ar sūkni ir iztīrījuši vairāk nekā 5000 kubikmetru upes gultnes, zāle izpļauta vēl lielākā platībā. Konsultējoties ar institūta “Bior” speciālistiem, 38 makšķernieku kluba vīri Salacas pļaušanu un tīrīšanu veic arī šogad jūlijā un augustā atkarībā no ūdens līmeņa upē.

“Cenšamies, lai upē zivju resursi palielinātos un Salaca būtu vislabākā upe Latvijā. Esam secinājuši, ka zivju ar katru gadu upē ir arvien vairāk,” paveikto rezumē O. Sumčenko. Viņš arī pastāsta, ka cīņai ar maluzvejniekiem biedrība ieplānojusi reidos izmantot termokameras un iegādāties dronu zivju resursu aizsardzībai.

Turpinājums sekos.