Guntis Kampe: Zaļā domāšana uzlabos mūsu rītdienu ^{Apriņķis.lv}

Ko “Getliņi EKO” plāno nākotnē, kā kopumā šeit tiek attīstīta un veidota zaļā domāšana – par to “Rīgas Apriņķa Avīzei” stāsta SIA “Getliņi EKO” administratīvais direktors Guntis Kampe.

– ”Getliņi EKO” allaž uzsver, ka ir videi draudzīgs atkritumu apsaimniekošanas poligons. Lai pilnībā atbilstu šim apzīmējumam, būtiski ir nodrošināt, ka zaļā domāšana tiek mācīta arī nākamajām paaudzēm. Kādus pasākumus “Getliņi EKO” veic vides izglītības jomā?

– Mums kopīgi ir tāls ceļš ejams, lai sasniegtu mērķi, un finišs nepienāks nekad, jo vienmēr būs nepieciešams mācīties un pilnveidoties. “Getliņi EKO” nemitīgi attīstās. Piemēram, nākamgad pavasarī darbu uzsāks bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes rūpnīca. Patlaban bioloģiskie atkritumi tiek novietoti bioreaktora kalnā uz speciālas pamatnes, kur tie sadalās vidēji 15 gadu laikā. Šajā procesā tiek iegūta gāze, kuru izmantojam elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai. Plānots, ka no nākamā gada bioloģiski noārdāmo atkritumu rūpnīcā šis pats process notiks divu mēnešu laikā, kas nozīmē, ka poligona gāze tiks iegūta vairākus desmitus reižu ātrāk!

Poligona gāze nebūs vienīgais iegūstamais un pārstrādajamais galaprodukts. Bioloģiskie atkritumi tiks sijāti, rezultātā iegūstot tehnisko kompostu. Mērķis šādai darbībai ir panākt, ka pārstrādes rezultātā izmantotais materiāls nonāk atpakaļ tautsaimniecībā. Piemēram, Vācijā to izmanto ceļmalu un parku veidošanai. Mūsu pārstrādātais galaprodukts – tehniskais komposts – vēl nebūs tik tīrs, un tas ir viens no vides izglītības būtiskiem uzdevumiem – sabiedrībai mācīt bioloģiskos atkritumus dalīti vākt bez citu atkritumu piejaukuma.

Esam spēruši arī nākamo soli, un mums ir radusies ideja, kā sākotnēji izmantot tehnisko kompostu ar piejaukumiem. Mēs plānojam tajā stādīt kārklus un citus ātraudzīgus augus, no kā iegūsim šķeldu. Kopā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava” sāksim testēt, kāds “augsnes” sastāvs kārkliem ir vispiemērotākais, jo tehniskais komposts pats par sevi augiem ir par bagātīgu, tāpēc pētīsim substrāta veidošanas iespējas, jaucot pārtikas un dārza atkritumu galaproduktu ar smalko būvgružu frakciju, kas savukārt rodas būvgružu pārstrādes procesā.

– Modernais vārds “ilgtspēja”. Kas tajā ietverts, un kā tas saistīts ar zaļo domāšanu?

– Ilgtspējības princips nozīmē to, ka mēs nākamajām paaudzēm nododam tādu pašu vidi, kādā šobrīd dzīvojam, nekompromitējot nākamo paaudžu dzīves līmeni un iespējas. Tas nozīmē, ka mums atbildīgi ir jāizturas pret resursiem, lai arī nākamajām paaudzēm tie būtu pieejami. Viens no principiem, uz kuru virzās visa Eiropas Savienība, tajā skaitā Latvija un arī “Getliņi EKO”, ir aprites ekonomika, lai 2035. gadā 90 procenti mūsu radīto atkritumu atgrieztos resursu apritē un nenonāktu atkritumu apglabāšanas šūnās. Runājot par mūsu uzņēmumu, jau pašlaik tā ir cieto sadzīves atkritumu šķirošana un videi nekaitīga apglabāšana. Šajā procesā tiek nodalītas pamatlietas – plastmasa, metāls, bioloģiskie atkritumi un stikls – un tiek veidota tā sauktā RDF (angl. refuse-derived fuel – no atkritumiem iegūts kurināmais) frakcija, un tas ir materiāls, ko izmanto “Schwenk” rūpnīcā Brocēnos cementa ražošanas procesā. Paredzēts, ka drīzumā tas tiks izmantots arī Jelgavā, kur siltumapgādes uzņēmums “Fortum Jelgava” to izmantos kurināšanā. Tas ir materiāls, kas netiek noglabāts, bet jau tiek izmantots otrreizēji, lai ražotu siltumenerģiju. Un šis process atbilst tam, ko saucam par ilgtspējīgu vides kvalitātes saglabāšanu.

– Kāds, jūsuprāt, būtu ideāls līdzsvars, lai nepārspīlētu un vides aizsardzības vārdā cilvēki neiebrauktu otrā grāvī un nesāktu darīt lietas, kas galu galā prasa daudz vairāk resursu?

– Ir tāds paņēmiens, ko sauc par produktu dzīves cikla aprēķinu, kur, salīdzinot divas alternatīvas, tiek ņemts vērā preces un pakalpojuma pilns cikls – no izejvielu ieguves, ražošanas un transportēšanas līdz pat to apglabāšanai vai pārstrādei jeb no “šūpuļa līdz kapam”. Ar šo aprēķinu ir pierādījies, ka daudzas no pirmā skata it kā zaļas lietas īstenībā tādas nemaz nav.

Piemēram, papīra salvetes, lai gan ir vienreizlietojamas, tiek gatavotas no koka, kas ir atjaunojamais resurss, un dzīves beigās tās sadalās vai tiek sadedzinātas, kamēr auduma kabatlakatiņi tiek ražoti no kokvilnas, kuras ražošanai ir nepieciešams liels ūdens daudzums, tiek izmantotas krāsvielas, lai tos padarītu pievilcīgus, tie tiek mazgāti, izmantojot mazgāšanas līdzekļus. Ar šī aprēķina palīdzību zinātnieki pierādījuši, ka vienreizlietojami papīra kabatlakatiņi tomēr ir videi draudzīgāki nekā vairākkārt lietojamie no kokvilnas.

Pasaulē līdzīgi pētījumi ir veikti par daudzām preču grupām. Galvenā atziņa – būt zinātkāriem un nedaudz iedziļināties, nepakļauties tikai reklāmās sludinātajam un pārdomāt, vai reklāmā minētās priekšrocības ir tā vērtas. Varu minēt konkrētu piemēru no mūsu uzņēmumā radītā pilna cikla atkritumu izmantošanas. Ir atkritumi, kuru pārstrādes procesā rodas poligona gāze. To mēs savācam, lai gāze nenonāktu atmosfērā, un tālāk jau tā tiek lietderīgi izmantota, lai ražotu elektroenerģiju, kam kā blakus produkts rodas siltumenerģija, kuru izmantojam, lai apsildītu savus birojus un siltumnīcas, kurās atkal iegūstam citu labumu, ko varam atdot patērētājiem. Pozitīvi, ka varam veidot šādu pilnu un noslēgtu  pārstrādes un otrreizējās izmantošanas ciklu.

– Daudzviet, arī Pierīgas skolās, ir atvērtas tā dēvētās zaļās klases. Vai “Getliņi EKO” skatās arī šajā virzienā? Piemēram, makulatūras vākšanas, izbraukuma lekciju un semināru organizēšana…

– Mums ir uzkrāta vairāku gadu pieredze ekskursiju organizēšanā. Jāsaka, uz tām brauc interesenti ne tikai no Rīgas un galvaspilsētas reģiona, bet arī no visas Latvijas. Tajās mēs atraktīvā veidā stāstām par poligona darbību un zaļo domāšanu, par to, kas būtu jādara, lai samazinātu radīto atkritumu daudzumu, un kā, atkritumus pārstrādājot, tos vēlreiz izmantot tautsaimniecībā. Vides izglītošana straujiem soļiem iet uz priekšu, tādēļ arī mēs šogad ekskursantiem piedāvāsim jaunumu – poligona teritorijā atvērsim Vides zinību laboratoriju, lai ne tikai bērni, bet arī pieaugušie interaktīvā veidā izprastu dažādus vides procesus saistībā ar atkritumu pārstrādi un noglabāšanu.

Tā kā ekskursijas apmeklē ne tikai skolēni, bet arī studenti un dažādu nozaru eksperti, ekskursiju laikā parādām atkritumu ceļu no poligona līdz gāzes ieguvei un dārzeņu audzēšanai. Jāpiebilst, ka, ņemot vērā arvien pieaugošo interesi par Getliņu poligonā notiekošajiem procesiem, esam nolēmuši pie sasniegtā neapstāties, un nākotnē vides izglītošanas jomā mums ir lieli plāni. Esam iecerējuši veidot Getliņos vēl lielāku ekskursiju zāli, kā arī paplašināt āra apskati ar autobusa maršrutu, ar kuru varēs izbraukt pa poligona teritoriju, lai veidotu apmeklētājiem pilnīgāku priekšstatu par uzņēmuma darbību, padarot ekskursiju vēl interesantāku.

Šogad esam sākuši sadarbību ar Stopiņu novada pašvaldību, un jaunajā kultūras centrā “Ulbrokas pērle” ir atvērta Zaļā klase, kur mūsu vides izglītības jomas speciālisti Stopiņu novada bērniem un skolēniem vada vides izglītības nodarbības, demonstrējot uzskates materiālus un aicinot pašiem piedalīties interaktīvās darba grupās un diskusijās par vides aktualitātēm un atkritumu pārstrādi.

– Par kādām tēmām runājat lekcijās Stopiņu novada Zaļajā klasē?

– Pamatā tēmas, ko uzsveram apmācībā, ir saistītas ar videi draudzīgas domāšanas veicināšanu, ko ilustrējam ar ikdienas piemēriem, to, kādu ietekmi tie atstāj uz vides kvalitāti. Otrs tematiskais bloks ir saistīts ar atkritumu šķirošanu. Trešais, ko mācām un interesentiem izskaidrojam, ir par to, kāds ir atkritumu ceļš, pamatojot to ar mūsu uzņēmuma piemēru.

Katra šāda lekcija tiek novērtēta, aizpildot anketu tās noslēgumā, lai vienmēr varam nodrošināt tēmu aktualitāti un uzlabot bērnu un lektoru ieinteresētību lekcijā. Un, vērtējot atsauksmes, varu teikt, ka tās ir pozitīvas.

– Jums droši vien ir novērojumi un secinājumi, kas radušies, jau vairākus gadus tiekoties ar skolēniem un studentiem. Vai jaunā paaudze kļūst zaļāka?

– Vērojot un salīdzinot varam droši apgalvot, ka mūsu jauniešiem domāšana ir zaļāka. Īpaši no studentu grupām reizēm tiek uzdoti jautājumi, kas liecina par dziļām zināšanām, sapratni gan par elektroenerģijas ražošanas procesu, gan par siltumnīcā notiekošajiem procesiem. Esmu dzirdējis no mūsu speciālistiem vides izglītības jomā, ka nereti tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem arī viņiem ir grūti atbildēt, jo tie ir ļoti specifiski. Jaunieši noteikti kļūst zinošāki par specifiskajām jomām, jo īpaši par atkritumu samazināšanas nepieciešamību.

Vides izglītība sākas ar pamatlietām. It kā sīkums, bet, lai to saprastu, minēšu piemēru, kā tas var atsaukties uz jaunās bioloģiski noārdāmo atkritumu rūpnīcas darbu. Ja bioloģisko atkritumu konteinerā tiek iemesta viena baterija, tiek sabojātas visu pārējo cilvēku pūles, jo konteinera saturu mēs vairs nevarēsim izmantot tam paredzētajam mērķim. Izmantojot izdevību, gribu atgādināt, ka bateriju drīkst izmest tikai speciāli šim mērķim paredzētajās vietas. Gandrīz katrā veikalā ir šķirošanas kaste, kur baterijas var izmest. Mums šīs lietas jāsāk mācīties pamazām, sākot no mazumiņa.

Liels darbs izglītības un praktiskajā darbā ir jāveic pašvaldībām un atkritumu savākšanas operatoriem, jo ir jāveido arvien jaunas vietas, kurās nonāk šķirotie atkritumi. Ir pilsētas, kurās ir grūti izveidot laukumus, lai nejauši garāmgājēji nevar pieiet un iemest konteineros jebko. Ir nepieciešams kopīgs darbs. Mēs Getliņos stāstām par būtisko videi un atkritumu apsaimniekošanai un izglītojam, pašvaldības un operatori arī izglīto sabiedrību, savukārt sabiedrība patstāvīgi pieņem lēmumu – darīt vai nedarīt. Diemžēl ar likumā noteikto vien ir par maz, ir nepieciešama visas sabiedrības aktīva līdzdalība.

Domājot par nākotni, ir iecere veidot vietas, kur var nodot nolietotu elektrotehniku un pēc tam iespēju robežās veikt tās labošanu. Šādā veidā nolietoto elektrotehniku ir iespējams otrreiz izmantot. Šis piemērs ir aizgūts no Zviedrijas – tur darbojas speciāli ierīkotas vietas, kur nodoto tehniku salabo un atdod atpakaļ atkārtotai lietošanai. Latvijā šobrīd līdzīgs princips darbojas ar apģērbu labošanu, proti, ir savākšanas punkti un speciāla rūpnīca, kurā apģērbi tiek laboti un nodoti otrreizējai izmantošanai. Tas ir viens no pozitīvajiem piemēriem, kas darbojas Latvijā. Paredzams, ka šāda veida prakse ies plašumā, jo  tam ir paredzēts būtisks  finansiāls atbalsts  no Eiropas Savienības fondiem un nākamajā plānošanas periodā šiem mērķiem tiks piešķirts finansējums.

– Viena no zaļākajām lietām, ar ko sabiedrībai asociējas Getliņu poligons, ir siltumnīcās audzētie gurķi un tomāti. Kādēļ neaudzējat tos arī vasarā?

– Mūsu procesā svarīga komponente ir cauru gadu pieejamais siltums, tāpēc ražojam tad, kad citi ražo mazāk vai vispār pārtrauc tomātu un gurķu ražošanu. Protams, arī mums ir nepieciešama pauze – jāņem ārā stādi, jātīra siltumnīcas, un esam to izvēlējušies darīt jūlijā un augustā, lai, sākot no septembra, atkal sāktu augt jaunie stādi, kas nogatavinās jauno ražu. Gurķiem stādu nomaiņa notiek divas reizes gadā, tādēļ otra pauze ir janvārī.   

– Getliņos tiek audzēti ne tikai oranžie tomāti. Kā iegūstat sēklas, un kā izvēlaties, kuras šķirnes audzēt?

– Mums ir viena šķirne, ko liela daļa patērētāju asociē ar Getliņiem, – tie ir dzeltenie ‘Beorange’ šķirnes tomāti, taču mēs meklējam arī jaunas šķirnes. Pagājušajā sezonā Getliņu siltumnīcas speciālisti testēja vairākas šķirnes nelielā apjomā, un vienu no tām ļoti labi novērtēja gan siltumnīcas speciālisti, gan Getliņu veikala apmeklētāji – ‘Fujimaru’. Tie ir sarkani lielaugļu tomāti ar izcilām garšas īpašībām. Šis tomāts aptver gan visas četras pamatgaršas – saldo, rūgto, sāļo un skābo –, gan arī piekto – umami garšu.

– Kas tā ir?  

– Šo piekto garšu, kas ir salīdzinoši nesen pazīstama visā pasaulē, sauc par umami, un tulkojumā no japāņu valodas nozīmē ‘patīkama garša’ (gards vai sāts). Tā ir pikanta un piešķir ēdienam to būtisko īpašību, kas visbiežāk iedvesmo mūs atzīt: šis ēdiens ir garšīgs! Umami garša ir īpaša, jo līdz galam īsti nav iespējams definēt, kāda tā ir. Tas ir šīs sezonas jaunums – jaunā tomātu šķirne ‘Fujimaru’.

Pamatā jaunu šķirņu izvēle notiek pēc garšas, kuru novērtē speciālisti, darbinieki un klienti. Par ražību runājot, dzeltenais tomāts ir ļoti kaprīzs, un to reti kur audzē.  Šobrīd mēs sadarbībā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtu, Latvijas Lauksaimniecības universitātes augu aizsardzības zinātnisko institūtu “Agrihort” un zemnieku saimniecību “Kliģēni” veicam pētījumu, kā samazināt nestandarta produkciju, audzējot tomātus siltumnīcās, kurās tiek izmantota hidroponikas audzēšanas metode jeb kultūraugu audzēšana bez augsnes, to aizstājot ar akmensvati, kokosšķiedru vai citiem tamlīdzīgiem materiāliem.

Raksts tapis sadarbībā ar “Getliņi EKO”