Menu

Ilgtspējīgas attīstības līkloči I

  • Autors:  Arnis Švānfelds
  • Komentāri
Jēdziens “ilgtspējīga attīstība” vienmēr liek pārdomāt tā saturu. Savukārt ilgtspējīgas attīstības rezultāts ir acīm redzams. Jēdziens “ilgtspējīga attīstība” vienmēr liek pārdomāt tā saturu. Savukārt ilgtspējīgas attīstības rezultāts ir acīm redzams. Latvijas Dabas fonds, Arnis Švānfelds, jauns.lv

Izdzirdot vārdu salikumu "ilgtspējīga attīstība", vienmēr savās domās nākas nobremzēt un mēģināt saprast, kas ar to īsti domāts. Jautāta, vai gadījumā ilgtspējīga attīstība nav vienkārši modes termins, kuram, kā smejies, pašam var aptrūkties ilgtspējas, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētāja Inga Račinska manas aizdomas apstiprina.

Ilgtspēja – modes vārds
Ilgtspēja un ilgtspējīga attīstība esot bijuši sevišķi moderni jēdzieni pirms gadiem desmit, taču laika gaitā aktualitāti ievērojami zaudējuši, vismaz nespeciālistu vidū. Nekonkrētība un iespēja tos attiecināt gandrīz uz jebkuru darbību un praksi biznesā, tehnoloģijās un vides jomā liek no tā atteikties.

Tomēr šis apzīmējums aizvien ir populārs vides speciālistu, ierēdņu un interesentu vidū, jo ir pietiekami parocīgs, lai lietotu nopietnos programmatiskos dokumentos. Tāpat šie termini bieži sastopami korporatīvos paziņojumos, no kuriem vismaz būtu jāsaprot, ka kompānija ir ļoti norūpējusies par mūsu visu laimīgo nākotni.

Tomēr, ja par "ilgtspējīgu attīstību" sanāk ironizēt, rodas jautājums, kas varētu nāk vietā, jo nepieciešamība gan indivīdam, gan uzņēmumam saimniekot tā, lai esošā sistēma būtu ilglaicīga, neiztērētu visus resursus un nesabojātu vidi, taču paliek.

Inga Račinska vērtē, ka nevalstiskās organizācijas cenšas lietot fokusētāku, konkrētāku pieeju, lai gan bez profesionāla žargona neiztikt. Uzstādījums saimniekot tā, lai varētu saimniekot ilgi un videi un kaimiņiem draudzīgi, vienalga ir aktuāls. Vairākas lielas nevalstiskās organizācijas Latvijā realizē projektus, ar kuru palīdzību mēģina iedzīvināt un popularizēt ilgtspējīgas saimniekošanas principus ikdienas darbībā gan piemājas saimniecībā, gan lauksaimniecības uzņēmumā.

Piemērus var atrast gan Latvijas Dabas fonda un Baltijas Vides foruma, gan citās interneta vietnēs. Iezīmējot konkrētus virzienus šai saimniekošanas konceptā, īsti vietā atgādināt, ka Latvijā ievērojami samazinājušās bioloģiski vērtīgu zālāju platības, un zālāju apsaimniekošana ir viens no aktuālākajiem jautājumiem, gan saimniekojot mazā piemājas dārziņā, gan vadot lielāku lauksaimniecības uzņēmumu.

Ilgtspējīga saimniekošana: lēmums – rīcība – sekas
Saimniekošana uz sava zemes gabala – vai tas būtu mazs piemājas pleķītis vai lielāka lauku saimniecība – nenovēršami liek nonākt pie izvēles: apart vai neapart zemi? Izmantot tos vai citus augu audzēšanas paņēmienus? Lietot (un cik daudz?) vai nelietot minerālmēslus? Lietot vai nelietot herbicīdus nezāļu apkarošanai vai insekticīdus kukaiņu kaitējuma ierobežošanai? Kādas augu vai lopu šķirnes izvēlēties? 

Dažkārt tās ir grūtas un pavisam ne acīm redzamas izvēles, kas var atstāt iespaidu gan uz vidi, gan maciņu.

Būt atvērtam jaunām idejām

Andrejs Briedis (priekšplānā) savā saimniecībā labprāt izmēģina dažādas metodes, kā izvairīties no lauksaimniecības ķimikāliju lietošanas.
Andrejs Briedis (priekšplānā) savā saimniecībā labprāt izmēģina dažādas metodes, kā izvairīties no lauksaimniecības ķimikāliju lietošanas.

Andrejs Briedis ir lauksaimniecības eksperts, kurš ikdienā saimnieko savā saimniecībā Mētrienas pusē. Biežāk dzirdēts par viņa saimniecībā saražoto medu, taču Andrejs piemājas zemē audzē gan dažādus augus pašu patēriņam, gan labprāt izmēģina dažādas metodes, kā izvairīties no dažādu lauksaimniecības ķimikāliju lietošanas. Piemēram, ar mulčas palīdzību var lieliski audzēt ķiplokus un kartupeļus. Mulčas slānis ar šķeldu, sasmalcinātām lapām vai sienu neļauj augt nezālēm, uztur augsnes virskārtā mitrumu un sadaloties mēslo augsni. 

Interesanta tēma ir arī mikoriza – sēne, kas dzīvo augsnes virskārtā un sadarbojas ar augu saknēm, saņemot ogļhidrātus, bet pretī dodot barības vielas, kas nepieciešamas augiem. Mikoriza spēj padarīt augsnē sastopamos fosfora savienojumus lietojamus augiem, tā izvairoties no nepieciešamības lietot fosforu saturošu mēslojumu. Lai saglabātu mikorizu, ieteicams augsni daudz necilāt – mikoriza neizdzīvos, ja augsni uzars vai uzraks, irdinās un beigās vēl kaplēs.

Plaši izplatīts ir uzskats, ka, ja zeme netiks aparta, palielināsies risks savairoties sēnītēm un dažādām slimībām. Tomēr, ja augsnē jau ir pietiekami liela sēnīšu daudzveidība, konkurējot tās neļaus "sliktajām" pārāk savairoties.

Andrejs stāsta, kā apciemojis saimniecību Zviedrijā, kas ģeogrāfiski atrodas tālāk uz ziemeļiem nekā Latvija. Tur saimnieks saklāj zemē kartonu, joslās saber uz tā kompostu (apmēram 400 litru uz 10 metriem 0,75 m platā joslā). Dobju starpās veido taciņas, saberot tur mulču no šķeldas. Augus audzē uzreiz kompostā. Andrejam gan neesot tik daudz komposta.

Veidojot dobi, Andrejs to nomulčē ar sienu un atstāj līdz nākamajam pavasarim. Pa to laiku velēna ir sadalījusies un augsne gatava. Andrejs cenšas zemi rakt tikai retos gadījumos, parasti mēģina iztikt tikai ar izcilāšanu. Svarīgi esot ziemā nosegt dobes, jo mūsu platuma grādos liela problēma ir augsnes izskalošana, kas sevišķi aktuāla ir ziemā. Arī tā var samazināt nepieciešamību lietot agroķīmiju.

Taču ne jau tikai Zviedrijā, arī Latvijā daudzi saimnieki izmanto jaunas idejas citādai saimniekošanai. Tomēr Andrejs ievērojis kādu īpatnību, proti, mūsu saimnieki ļoti nelabprāt dalās pieredzē – baidoties, ka viņu paņēmienus nokopēs.

Stāsts par videi draudzīgu saimniekošanu ir arī stāsts par māku sadzīvot.
Stāsts par videi draudzīgu saimniekošanu ir arī stāsts par māku sadzīvot.

Rezumējot Andrejs uzskata, ka Latvijā ilgtspējīgas saimniekošanas vilnis tikai ies plašumā, jo labie piemēri, kā saimniekot, izvairoties no industriālās lauksaimniecības paņēmieniem ar to sliktajām sekām, ir "lipīgi". Jau tagad esot plašas teritorijas, kur nosacīti vairāk nekā puse zemnieku saimniekojot bioloģiski.

Reizēm aizdomāties par saimniekošanas veida maiņu lauka apstrādātāju piespiež agroķīmijas piegādātāju kļūdas. Piemēram, iespējams, tādēļ, ka tirgotājs vienkārši gribējis pārdot vairāk, pārspīlētas mēslojuma devas dēļ nodarīts kaitējums augiem.

Kā vienu no sliktajām praksēm Andrejs min paradumu cīnīties ar sekām, nevis meklēt cēloni. Piemēram, ja savairojušies kādi kaitēkļi, ir vieglāk nomiglot ar ķimikālijām, nekā meklēt un saprast – varbūt augiem kaut kā trūkst, tādēļ tie kļuvuši uzņēmīgāki pret kukaiņu uzlidojumu?

Izvēle atteikties no industriālas saimniekošanas par labu "lēnākai", ilgtspējīgākai nav viegla. Tas prasa ļoti uzmanīgu un gudru saimniekošanu un ilgāku laiku. Piemēram, reti kuram būs pacietība kaitēkļu savairošanās gadījumā gaidīt vairākus gadus, upurējot vismaz daļu ražas, lai pa šo laiku izveidotos dabīga kukaiņu sabiedrība, kur ir pietiekami daudz plēsīgo kukaiņu, kuri ēd kaitēkļus. Insekticīdi šo problēmu, protams, atrisina ātrāk.

Andrejs ir mazo saimniecību piekritējs, jo, saimniekojot mazākā mērogā, vide ir lielāka ieguvēja. Jautājums gan – cik ir tādu zemnieku, kas spētu pielāgoties šādas saimniekošanas īpatnībām. Ir jābūt ļoti atvērtam un gatavam pārmaiņām. Pašreizējā lauksaimniecības politika ilgtspējīgu un dabu saudzējošu saimniekošanu neveicinot.

Piemēram, igauņu kolēģi esot pētījuši tiešmaksājumu saistību ar pesticīdu un minerālmēslu lietošanu un fiksējuši skaidru sakarību – jo lielāki tiešmaksājumi, jo vairāk pesticīdu un minerālmēslu tiek lietots. Faktiski liela daļa maksājumu aiziet nevis zemniekam, bet agroķīmijas ražotājiem. Atkarība no agroķīmijas var būt riskanta, jo tās ražošana prasa daudz enerģijas. Gadījumā, ja enerģijas cena kāps, ļoti strauji var pieaugt arī agroķīmijas produktu cena, nostādot no tās atkarīgos patērētājus grūtā situācijā.

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.