Menu
 

Dabas eksperts Uvis Suško: Ādažu novada ezeri ir unikāli Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Pārums, “Ādažu Novada Vēstis”
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Augu un biotopu speciālists Uvis Suško Ādažu novadā ir biežs viesis – šeit viņš regulāri veic augu pētījumus. Dabas eksperts ir viens no aktīvākajiem ezeru pētniekiem Latvijā – gandrīz četrdesmit gadu laikā viņš apsekojis vairāk nekā piecsimt ezeru. Izdevuma “Ādažu Vēstis” februāra numurā viņš pastāstīja par novada jaunajā ģerbonī ietverto Dortmaņa lobēliju, bet šoreiz aicinājām Uvi Suško uz garāku sarunu, lai uzzinātu vairāk gan par viņu pašu, gan Ādažu novada bagātībām.

– Vai interese par augiem jums ir jau kopš bērnības?

– Savulaik mūsu ģimenei bija lauku māja meža ielokā pie Jaunjelgavas. Uzturoties dabā, interese par tajā notiekošo radās pati no sevis. Viss sākās 1984. gada janvārī, kad manās rokās nonāca Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības izdotie kalendāri ar aizsargājamajiem augiem, ko es sāku krāt.

– Nekādu impulsu no vecākiem šajā virzienā nebija? Tā bija pilnībā jūsu iniciatīva?

– Interese par ūdeņiem man ir no tēva, kurš bija liels makšķernieks un dabas mīļotājs. Ezerus sāku pētīt 1985. gada vasarā, sākot ar Alaukstu, kad pirmoreiz ar Latvijas Dabas fonda botāniķiem piedalījos ekspedīcijā. Pāris mēnešus vēlāk, rudenī, gūto pieredzi sāku izmantot Ādažu un Lilastes apkārtnes ezeros.

Dziļcaurums ir noslēpumains ezeriņš meža vidū, kas paslēpies starp Vidējo Garezeru un jūru. Nekur Latvijā jomu tipa ezeri nav tik tuvu jūrai


– 
Ja ar ezeru pētniecību aizrāvāties jau pusaudža gados, tad, skolu beidzot, jums nebija šaubu, ko mācīties tālāk.

– Jā, kad sāku, man bija tikai trīspadsmit gadi. (Smejas.). Vēlāk interese tikai nostiprinājās. Skolas laikā bija tāda skolēnu zinātnes biedrība, katru gadu rīkoja konferences dažādās nozarēs – arī filoloģijā, fizikā, matemātikā. Tie, kas konkursos ieguva augstākās vietas, brauca uz Tallinu un Viļņu, uz Baltijas līmeņa konferencēm. Skolā manas sekmes bija labas, bet mēdzu kādu dienu stundas nobastot, jo ar domubiedriem bija vajadzība braukt uz poligonu [Ādažos, – aut.], uz Mazuikas un Lieluikas ezeru. Pierīgā ezeru ir ļoti daudz. Tā kā agrāk tur tika atrasti dažādi reti augi, man bija interese braukt un pārbaudīt, vai tie tur vēl ir. Pētīju no Baltezeriem līdz pat Lilastei. Atradu arī daudz ko jaunu.

– Drīz apritēs četrdesmit gadu, kopš nodarbojaties ar pētniecību. Vai pētāt tikai ezerus?

– Ne tikai ezerus. Arī dabiskos mežus. Savulaik, no 1995. līdz 1997. gadam, vadīju lielu Pasaules Dabas fonda projektu “Latvijas dabiskie meži”, iesaistot tajā Latvijas vadošos biologus, ar mērķi noskaidrot mūsu mežu dabas vērtības. Tika iegūtas zināšanas visas Latvijas mērogā, arī dabas skaitīšanā. Mežs ir krāšņākais un iespaidīgākais dabas veidojums mūsu platuma grādos.

– Pēc profesijas esat botāniķis. Ko tas sevī ietver, un kāda ir jūsu ikdiena?

– Pamatā nācies pētīt un nodarboties ar daudz plašāku tematiku nekā tikai botānika. Visu biotopu veidu izpēte un apsekošana, dabas vēsture, veco karšu izpēte, apsaimniekošanas pasākumi, lai dabas vērtības saglabātos. Plašākā skatījumā mani var dēvēt par dabas pētnieku vai ekspertu. Ražīgos periodos dabā pavadu pat trešdaļu gada jeb aptuveni simt divdesmit dienu. Mēdz būt garas ekspedīcijas – sešas septiņas nedēļas. Pirms diviem gadiem, kad sākās pandēmija, Sauleskalnā Latgalē nodzīvoju septiņdesmit dienu – tās ir desmit nedēļas, vairāk nekā divi mēneši. 

Vidējā Garezera vidū atrodas Čūsku sala


– 
Kas īpašs un nozīmīgs ir Ādažu novada mežos?

– Noteikti lobēliju-ezereņu ezeri, kas ir visizcilākie visā Latvijā. Mazuikas ezers jau gadsimtu atrodas poligona teritorijā, tāpēc tur ir bijusi ierobežota piekļuve, taču tik un tā padomju laikā bija diezgan daudz ar armiju saistītu atpūtnieku. Neskatoties uz to, tas ir salīdzinoši maz ietekmēts. Otrs tāds ir Ummis, kam diemžēl bijusi brīva piekļuve, tāpēc pēckara periodā ezers ir diezgan cietis no pārmērīgas rekreācijas. Ņemot vērā to, ka tie ir beznoteces ezeri, viss, kas tajos iekļūst, tur arī paliek, bet, ja tas pārsniedz dabiskās attīrīšanās iespējas, cieš gan ezeri, gan dabas daudzveidība.

– Kā radušies novadā esošie ezeri?

– Daļa ezeru – Lieluika un Mazuika – varētu būt seno upju, piemēram, Gaujas, gultņu posmi. Garezeri un Ummis radušies kā piejūras jomu ezeri, atdaloties no Litorīnas jūras līčiem. Ādažu novadā ir tīrākie ezeri Latvijā, jo priežu mežu ielokā ir maz barības vielu, nabadzīgas augsnes. Ja šos ezerus neietekmē no malas, tie lēni noveco. Ne vienmēr tā ir cilvēku ietekme; tā var būt arī krasta posmu dabiska pārplūšana, kā rezultātā veidojas humusa vielām bagātie brūnie ūdeņi, un šajos sākotnēji dzidrajos ezeros samazinās dzidrums. Tomēr retās ūdensaugu sugas var saglabāties ilgi, ja neceļas ūdens līmenis.

– Tātad dabas parkā “Piejūra” esošie Garezeri nav dzidri, taču ir tīri?

– Jā, taču humusa vielas ir augiem kaitīgas. Veidojas skāba vide, kurā augiem ir ierobežotākas iespējas attīstīties. Tajā pašā laikā Vidējā Garezerā ir sārtaļģes, kas norāda uz labu ūdens kvalitāti. Tieši Vidējais ir tīrākais no Garezeriem. Dienvidu Garezerā ir diezgan liela rekreācija, veidojas krastu erozija. Ziemeļu Garezers ar ceļojošo kāpu ir pārdalīts uz pusēm, to var pāriet. Garezeri vispār ir unikāli Latvijas mērogā, jo šādi ezeri priežu mežos pie jūras krasta mūsu valstī nav nekur citur. Līdzīgi ezeri ir Ventspils novada Ances pagastā. Tie izveidojušies garās un šaurās starpkāpu ieplakās, piemēram, Garais ezers, Makšķerezers, Bočezers, Bēržezers un vēl vairāki, kopskaitā aptuveni divpadsmit. Taču tie ir purvaini un reto sugu tur ir daudz mazāk. Garezeri ir liela vērtība. Uzskatu, ka liels krāšņums ir arī Vidējā Garezera Čūsku sala, jo tādu mežainu salu nav nemaz tik daudz.

Gleznainā Mazlandziņa – dabas piemineklis meža vidū


– 
Mežainu salu ir maz, taču kopumā Ādažu novada ezeri ir ar tām salīdzinoši bagāti.

– Jā, novada teritorijā ir arī daļa Lielā Baltezera, kur ir trīs salas, Dzirnezerā – pat piecas, Dūņezerā, Lilastes un Kadagas ezerā – pa vienai. Un jau pieminētā Čūsku sala Garezerā. Ādažu novada vērtība ir mežainās kāpas ar ezeriem. Tā ir burvīga ainava.

– Viena no novada bagātībām ir ģerbonī ietvertā Dortmaņa lobēlija. Kādi dārgumi vēl sastopami mūsu ezeros?

– Ir gludsporu un dzeloņsporu ezerenes. Gludsporu ezerene vēl ir sastopama apmēram 25 ezeros, bet dzeloņsporu ezerene kļuvusi par ļoti lielu retumu – pavisam maz palikusi Garezeros, Maizezerā pie Limbažiem un Alaukstā. Tas arī viss. Savulaik dzeloņsporu ezerene bija sastopama Kadagas ezerā. Ja Kadagas ezers tiks pasargāts no dažādu veidu negatīvām ietekmēm, piemēram, ūdens motocikliem, kas tik seklos ezeros nav pieļaujami, tas vēl var atveseļoties. Tad arī dažādi augi tajā varētu atgriezties. Taču tas ir ilgstošs process. Jādomā, ka augi, kas šobrīd vairs nav sastopami, tā sauktajās sēklu bankās (augsnē sakritušas sēklas, kas ilgstoši saglabājas un pie labvēlīgiem apstākļiem atkal var izdīgt, – aut.) tomēr ir saglabājušies. Sadarbībā ar pašvaldību ir jādomā, kā saglabāt ne tikai šo, bet arī citus ezerus, kuros ir reti un aizsargājami augi. Kādreiz ezerene un lobēlija bija arī Ataru jeb Ūdru ezerā, Baltezerā, Laveru ezerā.

– Ja ezeros mums ir lobēliju-ezereņu audzes, kādi unikāli augi ir mežos?

– Šeit var pieminēt ziemeļu linneju – mūžzaļu puskrūmu ar gaiši rozā zvanveida ziediem, kas zied jūnija pirmajā pusē. Tas bija zviedru botāniķa Karla Linneja (1707–1778) mīļākais augs, tāpēc viņš to nosauca savā vārdā. Ziemeļu linneja sastopama vecos priežu un dažkārt arī egļu mežos, kas norāda uz to dabiskumu un paaugstināto vērtību. Lielas dabas vērtības ir arī Ādažu poligonā. Šeit sastopama zaļā vārna un pupuķis, kā arī palu staipeknītis – augs, kam patīk zemsedzes traucējumi. Ādažu poligons ir vienīgā vieta, kur tas ir plaši sastopams. Pie lobēliju-ezereņu ezeriem tas ir gandrīz izzudis, sastopams tikai Ummī un Mazuikas ezerā, bet kādreiz bija arī Kadagas ezerā. Poligona teritorijā un Kadagas ezera krastā aug arī mānīgā knīdija – vidēja izmēra saldi smaržojošs čemurziedis, reta suga Latvijā. Vēl varu nosaukt reti sastopamo tumšzilo drudzeni, dižo jāņeglīti.

Ziemeļu linneja sastopama vecos priežu mežos, kas liecina par to dabiskumu un paaugstināto vērtību


– 
Ar ko var izskaidrot daudzās dabas vērtības poligonā, kur tomēr notiek intensīva militārā darbība?

– Jau dabiski tur ir bijuši sastopami šie retumi. Tāpat ir augi, kuriem patīk poligonā notiekošās darbības rezultātā radītie traucējumi un zemsedzes bojājumi. Ādažu poligonā ir plašākās virsāju platības, kas dod mājvietu daudzām retām sugām. Poligonā koku augšana tiek ierobežota, līdz ar to ir atklātie biotopi ar zemsedzes traucējumiem, kas ļauj attīstīties retajiem augiem. Tas pats attiecas uz putniem. Viss ir smalki saistīts.

– Cik ļoti augus ezeros aizsargā tas, ka tie atrodas dabas parkā “Piejūra”?

– Domāju, ka ietekme tam ir. No 1. jūnija līdz 15. augustam ir liegums atrasties un peldēt Ummī, tomēr reizēm tas netiek ievērots, lai gan tur patrulē pašvaldības policija. Arī informatīvās zīmes tiek bojātas. Ir jāturpina cilvēkus izglītot, ezeriem ir jāpalīdz. Tas ir visu mūsu interesēs. Pie Ummja tagad ir savairojušies melnalkšņi un bērzi, kas būtu jāizcērt, jo tie krastos veido noēnotus mežus, bet ūdens augiem ir vajadzīga saule. Kas attiecas uz mežiem un to aizsardzību, tur ir vienkāršāk. Antropogēnā slodze tur vienmēr ir bijusi, cilvēki brauc atpūsties, un tas ir normāli. Varbūt vienīgi vairāk jāinformē par dabas parkā esošajām bagātībām.

– Cik bieži jūs braucat uz Ādažu novada ezeriem?

– Katru gadu ar kolēģiem vismaz reizi cenšamies aizbraukt uz Garezeriem pārgājienā, Dortmaņa lobēliju ziedēšanas laikā lielākā vai mazākā kompānijā apmeklējam Ummi, tāpat arī Kadagas un Mazuikas ezeru. Braucam ne tikai apsekot ezerus, lai saprastu to stāvokli, bet arī vienkārši gūt prieku dabā.

– Kurš Ādažu novada ezers ir daudzveidīgākais augu ziņā?

– Augu daudzveidība ne vienmēr ir pozitīvs faktors. Ādažu novada nabadzīgo smiltāju ezeriem pamatā būtu jābūt ar barības vielām pieticīgai un nabadzīgai augu valstij. Ja vide bagātinās, vairojas arī vielām bagāti augi, bet tas tādiem unikāliem ezeriem kā Mazuika un Ummis nenāk par labu. Piemēram, lēpes vai ūdensrozes. Peldlapu augi norāda uz dūņainu vidi un eitrofākiem (barības vielām bagātākiem, – aut.) apstākļiem. Normālos apstākļos šajos ezeros nevajadzētu būt ūdensrozēm. Augu ziņā daudzveidīgākais varētu būt Lieluikas ezers, kurā ietek Rāmpurva grāvis un iztek Cimeļupe.

– Carnikavas pagastā meža ielokā ir arī kāds neliels, bet gleznains ezers – Mazlandziņa.

– Jā, ļoti interesants ezeriņš pie Carnikavas, kas kādreiz bija Langas upes gultne. Kādreiz Ķīšezers pa Langas upi tecēja uz Gauju, taču 13. gadsimtā, izrokot Mīlgrāvja kanālu, Ķīšezers tika pagriezts uz otru pusi. Savukārt Langas ieteku Gaujā aizpūta ceļojošās kāpas 19. gadsimta sākumā. Tā arī izveidojās šis mazais ezeriņš Mazlandziņa. Tas ir tīrs, taču, tā kā ir ļoti mazs, – arī jutīgs. Mazlandziņas ezers vairāk vērtējams kā dabas piemineklis.

– Cik ezeru ir Ādažu novadā?

– Divdesmit. Pa desmit gan Ādažu, gan Carnikavas pagastā. No tiem beznoteces ezeri ir Pulksteņezers, Dziļcaurums, Eimuru, Mazlandziņas, Līņu, Kadagas, Mazuikas, Ummja ezers, kā arī Ziemeļu Garezers, jo notece uz Vidējo Garezeru vairs nenotiek. Vēl pie ezeriem pieskaita Vējupi, kas ir Gaujas vecupe, taču es uzskaitīju piejūras jeb piekrastes ezerus, kas veidojušies vienā no Baltijas baseina attīstības stadijām – Litorīnas jūras laikā.

– Kā laika gaitā mainījušās ezeru un tur mītošo augu pētniecības metodes?

– Nekas daudz jau nemainās. Vajadzīga laiva, ķeksis, ar ko izcelt augus no dziļākiem slāņiem, kā arī akvaskops. Protams, tagad vēl klāt nākuši digitālie zemūdens fotoaparāti.

– Šogad jūnijā tiks izdota pastmarka par godu Dortmaņa lobēlijai, kas tagad rotā arī Ādažu novada ģerboni. Cik bieži dabas retumi parādās pastmarkās?

– Pagājušajā gadā tika izdota marka ar jumstiņu gladiolu, kas diezgan daudz ir sastopama Jūrasleju pļavās pie Gaujas ietekas jūrā. Tā ir ļoti dekoratīva suga, kas aug dabiskos zālājos. Pērn sadarbībā ar “Latvijas pastu” sērijā “Eiropas apdraudētā daba” iznāca divas pastmarkas – ar melno stārķi un ziemeļu upespērleni. Iepriekš izdotas pastmarkas arī ar mazo ērgli un smalko najādu. Tas, ka iznāk pastmarkas ar dabas tematiku, ir skaists notikums, turklāt, kā atzīst “Latvijas pasts”, šādas pastmarkas vairāk uzrunā cilvēkus. Daba mūs visus iedvesmo, tur mēs atjaunojam spēkus, gūstam prieku. Tam ir arī pedagoģiska nozīme jaunatnes audzināšanā. Markas kā mazās mākslas formas aizceļo pie filatēlistiem visā pasaulē.

Katru gadu Latvijas Ornitoloģijas biedrība un “Latvijas pasts” izdod vismaz vienu vai divas putnu sugas. Tā ir iespēja akcentēt kādu noteiktu jomu, pacelt to sabiedriskā līmenī, par to stāstīt, lai veidotos labāka izpratne. Starp citu, pastmarka ar Dortmaņa lobēliju 1981. gadā izdota arī Vācijā. Ādažu novads var būt gandarīts, jo ne katram novada simbolam iznāk sava pastmarka. Tas stiprina arī piederības sajūtu novadam.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.