Globālais klimats: visi vienā katlā, katram savs darāmais ^{Apriņķis.lv}

Publiskots Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojums

Oktobra sākumā tika publiskots Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes* ziņojums. Tajā secināts, ka nedrīkst pieļaut, lai vidējā temperatūra uz mūsu planētas paaugstinātos par vairāk nekā pusotru grādu, jeb, ka šī pusgrāda starpība būs ievērojama, skatot iespējamās sekas. Ziņojums uzskaita dažus uzskatāmus piemērus, ar ko atšķirtos pusotra un divu grādu globālās sasilšanas sekas. Līdz 2010. gadam jūras līmeņa kāpums pusotra grāda scenārijā būtu par 10 centimetriem mazāks nekā pie diviem kāpuma grādiem. Koraļļu rifiem izredzes ir sliktas: divu grādu kāpuma rezultātā tie izzudīs vispār, bet pusotra grāda gadījumā saruks par 70–90 procentiem. Varbūtība, ka Ziemeļu okeānā vasarā vairs nebūs ledus, atšķiras vienreiz 10 gados pret varbūtību vienreiz 100 gados. Sliktākie scenāriji paredz pat veselu ekosistēmu izzušanu no Zemes.

Sliktā ziņa un labā ziņa

Tātad sliktā ziņa ir tā, ka klimata pārmaiņas notiek ātrāk, nekā iepriekš domāts, un nepieciešama daudz apņēmīgāka rīcība, lai pārmaiņas ierobežotu. Zinātnieki arī uzsver, ka, ticams, tieši kaut kur starp pusotra un divu grādu robežām var atrasties tā sauktie lūzumpunkti (tipping points), kas ievērojami palielina riskus. Viens sasilšanas rezultāta efekts var izraisīt vēl lielāku sasilšanu, tādējādi iegrūžot visu klimata sistēmu lejupejošā spirālē. Piemēram, jau iepriekš ir zināms piemērs ar sasaluma atkušanu ziemeļu apgabalos sasilšanas rezultātā – tas izraisītu sasalumā ietverto siltumnīcefekta gāzu (SEG) atbrīvošanos un nonākšanu atmosfērā, kas savukārt iedarbina vēl tālāku sasilšanu, kas atkausē vēl vairāk sasalušo zemju, utt.

Labā ziņa ir tā, ka, apņēmīgi rīkojoties, vēl ir laiks, lai novērstu sliktāko scenāriju. Tiek minēts, ka ir vēl intervāls jeb laika logs aptuveni 15–20 gadu garumā, kad būtiski jāsamazina ietekme uz vidi.

Nepieciešamas ļoti radikālas pārmaiņas saimniekošanā

Tātad pašreizējie plāni un vienošanās ir nepietiekamas, lai globālā sasilšana paliktu pusotra grāda robežās. Pašreizējās apņemšanās ievērošana virza pasauli uz trīs grādu sasilšanas robežu 2100. gadā.

Ziņojumā norādīts, ka iekļaušanās pusotra grāda robežās paredz strauju izmaiņu nepieciešamību lauksaimniecības, enerģētikas, rūpniecības, celtniecības un transporta jomās, kā arī pilsētu dzīvē. Oglekļa dioksīda emisijas jāsamazina par 45 procentiem, salīdzinot 2010. gadu ar 2030. gadu. Praksē tas nozīmē, ka visas citas emisijas jāsabalansē: tik, cik tiek izlaists atmosfērā, tik arī ir jāabsorbē.

IPCC darba grupas līdzpriekšsēdētājs Džims Skea (Jim Skea) norādījis, ka "ķīmijas un fizikas likumi vēl pieļauj sasilšanas ierobežošanu pusotra grāda robežās, bet, lai to paveiktu, nepieciešamas bezprecedenta pārmaiņas".


Latvijas oglekļa mazietilpīgas attīstības stratēģija paredz ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu.

Vilks paēdis, kaza dzīva… Vai mums ir plāns?

Saprotams, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem ir, kā panākt nepieciešamās radikālās pārmaiņas saimniekošanā, cenšoties nekaitēt ekonomikai, jeb – kā pabarot vilku, atstājot dzīvu kazu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards ir uzsvēris, ka Latvijā jau ir daudz paveikts emisiju samazināšanā, kā arī to, ka, domājot par emisiju ierobežošanu, ir jāatrod līdzsvars ar lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēm.

Tāpat ir svarīgs arī sociālais aspekts, atbalsts visiem, kas vēlas kļūt energoefektīvāki. K. Gerhards: "Lai nodrošinātu emisiju samazināšanu valstī, būtiski šim mērķim pievērsties, nodrošinot atbalsta pieejamību energoefektivitātes pasākumu īstenošanai iespējami plašam sabiedrības lokam. Emisiju samazināšanai ir jānotiek sociāli iekļaujošā veidā..."

Protams, mums ir plāns: patlaban (2014.–2020.) klimata politikas pasākumus nosaka Vides politikas pamatnostādnes. Iespējams, turpmāk hierarhiski augstākais dokuments būs OMA jeb "Oglekļa mazietilpīgas attīstības stratēģija 2050". OMA stratēģija vēl nav apstiprināta, ja paliks tās paredzētais mērķis, tas nozīmē līdz 2050. gadam samazināt Latvijas tautsaimniecības radītās SEG emisijas par vismaz 80 procentiem, salīdzinot ar 1990. gadu, un palielināt oglekļa piesaisti, pilnībā nosedzot cilvēka darbības radīto SEG emisiju apjomu un sasniedzot stāvokli, kad radīto emisiju daudzums ir vienāds ar piesaistīto.

Ja pamatnostādnes vairāk nosaka virzienu, tad būs arī plāni, kas noteiks konkrētus pasākumus. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Klimata pārmaiņu departamenta direktore Dr. oec. Ilze Prūse stāsta, ka pašlaik tiek gatavots Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030., kura projektam jābūt gatavam šogad, tas jāpieņem nākamgad un jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju. Notiek sarunas ar nozarēm, un ir skaidrs, ka paveicamā vēl ir ļoti daudz. Viņa uzsver, ka pašreizējie aprēķini un SEG projekcijas rāda: bez ievērojamām pārmaiņām Latvija neiekļausies saistībās.

Lielākās nozares – lauksaimniecība, transports un enerģētika

Saskaņā ar darbības veidu lielākās izmešu radītājas tradicionāli ir lauksaimniecības, enerģētikas un transporta nozares, ar kurām, liekas, sarunas nebūs vieglas. Skatot nozares, rodas arī vienkārši jautājumi par pašreizējo saimniekošanu. Piemēram, I. Prūse stāsta, ka lauksaimniecības nozarē pievērš uzmanību lielais mēslojuma patēriņš: Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka minerālmēslu patēriņš ir liels, bet ieguvums proporcionāli necils, kas nepavisam nav laba zīme klimata pārmaiņu ierobežošanas kontekstā. LU pētnieks, Dr. geogr. Jānis Brizga vērš uzmanību uz kūtsmēslu apsaimniekošanas praksēm – darot kā parasti, tie izdala daudz SEG, bet, izmantojot jaunas tehnoloģijas, šo gāzu emisijas var ievērojami samazināt.

I. Prūse min, ka bažas raisa plāni ievērojami palielināt kūdras ieguvi. Kūdras ieguve prasa noņemt zemes virskārtu, kas ievērojami veicina emisija no tā organiskā satura, kas jau atrodas augsnē.

Palielinot emisijas, jādomā gan par to, kā tās samazināt, gan kā tās piesaistīt, – tā ir katram no skolas laikiem zināmā fotosintēze, kad augi savā dzīves laikā uzņem oglekli. Tāpēc ir daudz jādomā par tiem procesiem, kas notiek Latvijas mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Vēl šā gadsimta sākumā Latvija bijusi ar pozitīvu SEG bilanci – meži piesaistīja vairāk oglekļa, nekā Latvija to radīja, tomēr tagad situācija mainījusies uz pretējo. Tāpēc mežu nozarei kā tādai, kas ļoti ietekmē kopējos rādītājus, jāpievērš nopietna uzmanība. Ir zināms fakts, ka augoši koki ievērojamā daudzumā piesaista oglekli. Tas nenozīmē, ka būtu jānocērt vecie meži, kas nepieciešami dabas daudzveidības uzturēšanai, tāpat jāņem vērā fakts, ka, nocērtot mežu, notiek ievērojama SEG emisija no augsnes. Vēl I. Prūse uzsver, ka jātiek skaidrībā ar aizaugušajām zemēm – kas ar tām notiks, kā tās tiks apsaimniekotas. J. Brizga stāsta, ka metodikas, kā precīzi noteikt to vai citu mežsaimniecisko darbību radīto iespaidu, vēl ir jaunas, un šeit ir daudz neskaidrību un nezināmā, kas rada strīdus ekspertu starpā.

Transporta nozarē nepietiek ar jauniem un efektīvākiem auto, kuri turklāt ir dārgi un nepieejami daļai sabiedrības. Nepieciešams "pārvilkt" cilvēkus uz efektīvāko sabiedrisko transportu, bet Latvija faktiski ir gājusi pretējā virzienā, palielinot individuālo braucamrīku skaitu. Transporta nozares radīto izmešu kaitējums videi iet roku rokā arī ar kaitējumu veselībai sīkputekļu veidā, tāpēc ir valstis, kas sāk ierobežot dīzeļauto lietošanu. Tāpat J. Brizga atgādina, ka arī individuāli var daudz darīt, lai samazinātu SEG emisijas. Aprēķini rāda, ka aptuveni ceturtā daļas pārtikas tiek izmesta. Viena lieta ir nevajadzīgi saražotā pārtika, otra – tās izmešana atkritumos, kur tā pūstot rada gāzes, kas veicina klimata pārmaiņas. Daudz iespēju ir transporta nozarē, apdomājot savus ikdienas pārvietošanās paradumus un pārejot uz videi draudzīgākiem risinājumiem.


No meža apsaimniekošanas prakses ļoti atkarīgs SEG emisiju uzņemšanas daudzums.

Jaunas iespējas un ne tikai tēriņi

J. Brizga saka, ka ne vienmēr SEG izmešu samazināšana iet soli solī ar tēriņiem, vismaz ilgtermiņā. Zināmākais piemērs ir energoefektivitātes pasākumi, kā ēku siltināšana, kas samazina izmešu daudzumu, vienlaikus arī samazinot mūsu izdevumus. Tāpat transporta sistēmas uzlabošana prasa investīcijas, bet arī noteikti palielinās konkurētspēju. J. Brizga norāda arī uz paradoksu – ja ražošanā samazina emisijas, tas padara ražošanu lētāku, tā stimulējot ražot vairāk, kas savukārt atkal palielina emisijas. Tomēr šajā gadījumā vismaz ir skaidri redzams guvums ekonomikai.

Viens no uzskatāmiem piemēriem attīstībai enerģētikas nozarē ir enerģijas ražošanas tehnoloģija no saules gaismas jeb saules paneļi. To ražošana kļuvusi daudz lētāka un efektīvāka. Vispārīgi, ja agrāk ekonomikas attīstība bija tieši saistīta ar SEG emisijām, tad tagad šī saistība tiek pārrauta. Arī Latvijā strādājoši uzņēmumi cenšas iet laikam līdzi un gan izmantot jaunākās tehnoloģijas un risinājumus, gan tos radīt. Dr. phys. Ojārs Balcers, Latvijas Dabas fonda eksperts ekoenerģijas jautājumos, stāsta, ka ir gandarījums par tiem uzņēmumiem, kas domā par klimata pārmaiņu samazināšanu, lieto modernākās tehnoloģijas un izstrādā risinājumus, minot elektroenerģijas un siltuma ražotāju "Fortum", celtniecības materiālu ražotāju "Cemex". Nepieciešamība ierobežot izmešus rada iespējas biznesam. Pieprasījums visā pasaulē pēc jauniem materiāliem un tehnoloģijām, kas palīdz ražot un strādāt taupīgāk, videi draudzīgāk un arī lēti, aizvien pieaug. Pēdējā laikā novērots, ka, piemēram, daži veikali un tirdzniecības centri informē par savām izvēlēm energoefektivitātes celšanā un klimata pārmaiņu mazināšanā. Tomēr, gatavojot šo rakstu, negaidīti nācās saskarties ar faktu, ka vairāki Latvijas uzņēmumi, kas ražo inovatīvus, klimata pārmaiņas mazinošus risinājumus un ir zināmi gan ekspertu lokā, gan biznesa vidē, vēl ir diezgan neaktīvi, lai stāstītu par saviem panākumiem plašākai publikai. Jādomā, ka šāda veida komunikācija vēl ir salīdzinoši jauna, un uzņēmumi apsver, kādā veidā to pasniegt.

Kolektīvās (bez)atbildības efekts

Ja jau globāli šī problēma ir apzināta, ir skaidri cēloņi, riski un ir zināmi, kaut sāpīgi, bet risinājumi, kas gan traucē attiecīgi rīkoties? I. Prūse uzsver vienu no problēmām: atsevišķa indivīda, uzņēmuma un pat valsts līmenī mūsu ietekme uz vidi ir proporcionāli neliela, ir viegli padomāt, ka no katra atsevišķi nekas daudz nav atkarīgs – un tā faktiski ir taisnība. Bet problēma ir, ka visa pasaule sastāv no šādiem it kā maziem ietekmētājiem, bet kopējais iespaids ir milzīgs, un sekas izjūt visi.

J. Brizga norāda, ka veidojas dilemma: visiem skaidrs, ka darīt vajag, bet kādam jābūt pirmajam darītājam, savukārt tas var būt neizdevīgi konkurences apstākļos. Viņš uzsver kultūras faktoru lielo nozīmi: ja pieņemts, ka lepna automašīna apliecina sociālo statusu, tad paies laiks, kamēr apziņa mainīsies un priekšroka tiks dota velosipēdam vai sabiedriskajam transportam kā daudzviet Ziemeļvalstīs.

Lai mainītu uztveri un paradumus, receptes ir zināmas. Pātagas stila paņēmieni ir ierobežojumi, nodokļu sistēmas maiņa, padarot dārgu klimata pārmaiņas veicinošu dzīvi, kā arī sodu politika. Burkāna paņēmiens būtu informatīvie paņēmieni, ieskaitot pozitīvo piemēru rādīšanu un popularizēšanu. Naivi jācer, ka pēc iespējas vairāk varēs panākt ar burkāna palīdzību.

* Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) ir starptautiska organizācija, kas novērtē zinātniskos pētījumus saistībā ar klimata pārmaiņām. IPCC novērtējumi nodrošina zinātnisko bāzi valstu valdībām attīstīt visu līmeņu politikas kontekstā ar klimata pārmaiņām, kā arī tie ir pamats starptautiskajām sarunām Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par klimata pārmaiņām (United Nations Framework Convention on Climate Change (UNFCCC)) ietvaros. IPCC novērtējumus sagatavo simtiem vadošo zinātnieku. Tūkstošiem ekspertu veic šo ziņojumu pārskatīšanu, lai nodrošinātu, ka tie atspoguļo visas zinātniskās sabiedrības viedokļu spektru. IPCC darba pamatā ir publicēto pētījumu analīze. IPCC šobrīd ir 195 dalībnieki, ieskaitot, Igauniju, Latviju un Lietuvu.