Pētījums: iepakojuma tilpums ir pārlieku liels un nepietiekami piepildīts aptuveni 7% produktu

Viņa pauda, ka šādu rādītāju ietekmē vairāki faktori, piemēram, ražotājiem pieejamās pakošanas iekārtas, kā arī produkta uzglabāšanai nepieciešamās prasības.

Tāpat pētniece sacīja, ka no aplūkotajiem gadījumiem būtisks īpatsvars ir to iepakojumu, kur vienai iepakojuma vienībai izmantoti dažādi iepakojuma materiāli. Piemēram, no dažādiem materiāliem veidoti korķīši, līmētās etiķetes, vāciņi un tamlīdzīgi. Secināts, ka uz iepakojumiem ir pārlieku daudz krāsas, lieli apdrukas laukumi, kurus grūti pārstrādāt. Novērots arī izpratnes trūkums un kļūdas iepakojuma materiālu marķējuma attēlojumā.

Muižniece-Brasava norādīja, ka pētījuma dati rāda, ka daļai produktu sekundārais iepakojums ir tikai mārketinga veicinātājs, bet nav saistīts ar produkta funkcionalitātes nodrošināšanu. Pie kam lielai daļai produktu sekundārā iepakojumā norādīts tikai sekundārā iepakojuma materiāla atšifrējums, proti, ir virkne gadījumi, kur veikala plauktos nemaz nav norādīts primārā iepakojuma sastāvs, kas var apgrūtināt šķirošanas iespējas.

Analizējot iespēju ražotājiem pāriet no daudzveidīgiem daudzslāņu materiāliem uz monomateriāliem, pētījumā konstatēts, ka iepakojuma aprites sistēmā iesaistītājiem ir dažāda izpratne par to, kuri un kādi iepakojumi ir vai nav pārstrādājami.

Komentējot iepakojumu veidus, Muižniece-Brasava sacīja, ka no izmantoto materiālu vienveidības viedokļa vislielākā vienveidība novērota bezalkoholisko dzērienu pudeļu sektorā, kā arī laminētā kartona pakās dzērieniem. Tikmēr iepakojumu sastāva sarežģītākā grupa, saskaņā ar pētījuma rezultātiem, ir saldumi un uzkodas sīkajos iepakojumos, kuros izmantotas dažādu materiālu kombinācijas. Tādi ir, piemēram, čipsu un šokolādes iepakojumi.

Pētījumā aptaujāti arī virkne pārtikas ražotāju, kuri, kā atklāja Muižniece-Brasava, pauduši bažas par vairākiem aspektiem. Cita starpā pārtikas ražotāji norādījuši, ka, ja dažādi piegādātāji nevarēs piedāvāt pārstrādājamu materiālu, pārtikas ražotāji varētu nonākt situācijā, kur iepakojuma ražotājs noteiks cenu un pārtikas ražotājs nevarēs izvēlēties alternatīvu.

Tāpat bažas ražotājiem sagādā jautājums par to, vai iepakojuma ražotāji spēs nodrošināt regulāru pārstrādājamā materiāla piegādi, kā arī, vai nebūs nepieciešamība mainīt jau esošās iekārtas. Pārtikas ražotāji pētījumā arī norādījuši uz iespējamo ražošanas produktivitātes samazināšanos un gala produkta sadārdzināšanos.

Līdztekus Muižniece-Brasava akcentēja, ka pētījumā identificēti vairāki izaicinājumi pārejai uz pārstrādājamo iepakojumu ieviešanu, tostarp Eiropas izvirzīto mērķu sasniegšanai daudz kas būs atkarīgs no atkritumu pārstrādes iespējām katrā konkrētajā valstī, vai to sasniedzamību izdevīgā attālumā. Arī Latvijā šī jautājuma risināšana būs sarežģīta, jo tirgus ir globāls, atzina pētniece.

Līdztekus viņa norādīja, ka vairumā gadījumu daudzslāņu iepakojuma materiālus ar barjerīpašībām mainot uz pārstrādājamiem iepakojuma materiāliem, izmantojot patlaban esošo materiālu, izmaksas varētu pieaugt par aptuveni 30%. Tāpat, mainot iepakojumus, iespējams būs nepieciešama iepakojumu iekārtu pielāgošana vai jaunu iekārtu iegāde.

Kopumā Muižniece-Brasava sacīja, ka, mainot iepakojumu, jāņem vērā daudz un dažādi aspekti, piemēram, iepakojuma izmaksas, iepakojuma spēja saglabāt produkta kvalitāti, iepakojuma izmantojamība uz jau uzņēmumos esošajām iepakošanas iekārtām, iepakojuma īpašības, papildu izdevumi un iepakojuma piegādātāja maiņas risks.