Ciemos Inčukalna pazemes gāzes krātuvē ^{Apriņķis.lv}

“Rīgas Apriņķa Avīze” viesojās AS “Conexus Baltic Grid”, lai iepazītos ar pazemes gāzes krātuves darbību.

Sākums – pirms 50 gadiem

Taujāts par krātuves vēsturi un to, kam pieder ideja tādu izbūvēt tieši Inčukalnā, pazemes gāzes krātuves vadītājs Rinalds Dimiņš stāsta, ka pirmoreiz līdzīgs projekts tapis 1946. gadā ASV, kur iedzīvināts modelis gāzi uzglabāt smilšakmens iezī.

“Tad šis modelis izplatījās arī citur pasaulē un, protams, arī Padomju Savienībā. Turklāt, izpētot esošās ģeoloģiskās pazemes struktūras, sākotnēji tika iecerēts, ka Raganas teritorijā varētu būt dabasgāzes atradnes, bet pēc pētījumu un mērījumu veikšanas noskaidrojās, ka nekādu dabasgāzes iegulu šeit nav, bet šī vieta ir piemērota dabasgāzes krātuves izveidei ūdensnesēja horizontos.

1961.gadā tagadējā Inčukalna pazemes gāzes krātuves teritorijā tika uzsākti ģeoloģisko struktūru pētījumi, bet jau 1964. gadā VNIIGAZ (Всероссийский научно исследовательский институт природных газов и газовых технологий) strādāja pie tehnoloģiskā projekta. Savukārt divus gadus vēlāk – 1966. gadā – tika uzsākta dabasgāzes krātuves būvniecība.”

R.Dimiņš piebilst, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuvei zīmīgs ir 1968. gads, kad krātuvē tika iesūknēti pirmie 16 miljoni kubikmetru dabasgāzes, tātad pērn Inčukalna pazemes gāzes krātuve svinēja 50 gadu jubileju.

Porainais iezis – gluži kā sūklis

“Pirmais krātuves attīstības posms bija no 1969. līdz 1973. gadam, kad iesūknētās aktīvās dabasgāzes apjoms krātuvē tika palielināts līdz vienam miljonam kubikmetru, otrajā posmā – no 1973. līdz 1985. gadam – tas tika palielināts līdz diviem miljardiem kubikmetru. 2000. gadā tika izstrādāta krātuves attīstības programma un tika sasniegta maksimālā jauda – 2,3 miljardi aktīvās gāzes kubikmetru,” stāsta R. Dimiņš.

Kā skaidro krātuves vadītājs, dabasgāze tiek iesūknēta smilšakmens ieža porās, izspiežot ūdeni uz perifēriju un veidojot īpašu ūdens–gāzes kontaktu. “Iedomājieties, piemēram, dušas sūkli, kas ir porains. Līdzīgs ir smilšakmens slānis, kurā glabājas gāze. Izplūst tālāk tai neļauj apmēram 50 metrus bieza māla “cepure”, kas ir virs smilšakmens slāņa. Savukārt izspiestais ūdens veic tādas kā atsperes funkciju, kas pēc tam, kad gāze ziemas sezonā ir no krātuves jāizņem, to spiež ārā.”

Starp citu, pašā iezī neviens no gāzes krātuves darbiniekiem nav bijis un nekad arī nenokļūs, jo tas fiziski nav iespējams, tādēļ visi aprēķini tiek veikti tikai un vienīgi ar datormodelēšanu.

Krātuves izveide prasa milzu investīcijas

“Kādi ir izplatītākie gāzes krātuvju veidi? Vienkāršākais un cilvēkam saprotamākais variants, protams, ir tvertnes, izotermiskie rezervuāri, kur glabā sašķidrināto gāzi, – līdzīgi strādā terminālis Lietuvā. Izplatīts krātuvju tips ir izstrādātas vecās gāzes un naftas atradnes, kā arī pazemes sāls ieguves kavernas – dobumi – kalnrūpniecības šahtās,” par dažādajiem gāzes uzglabāšanas veidiem stāsta R. Dimiņš.

Viņš arī atklāj, ka Latvijā ir vismaz vienpadsmit vietas, kuru ģeoloģiskā struktūra ir līdzīga Inčukalna pazemes gāzes krātuvei un kas būtu izmantojamas gāzes uzglabāšanai. Kopīgais tur uzglabājamās gāzes apjoms varētu sasniegt 50 miljardus kubikmetru, kas ir aptuveni 10 procenti no ES kopīgā gāzes patēriņa. Piemēram, Dobelē vien varētu uzglabāt 12 miljardus kubikmetru dabasgāzes.

Inčukalnieši nedzīvo uz bumbas ar laika degli!

“Gāzes ceļš līdz krātuvei ir garš. Pa maģistrālajiem gāzes vadiem tā uz Latviju plūst no Kornetiem (Izborska) Krievijā vai no Ķiemēniem (Kiemenai) Lietuvā. Gāzei ieplūstot Latvijas teritorijā, notiek tās pirmattīrīšana un komerciālā uzskaite, kas tiek atkārtota arī tad, kad gāze nonāk Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. Pēc tam gāze kompresoru iekārtās tiek saspiesta līdz nepieciešamajiem 105 bāriem un pa cauruļvadiem padota uz trim gāzes savākšanas punktiem, kas to sadala pa mazākiem cauruļvadiem uz urbumiem. Kopumā Inčukalna pazemes gāzes krātuvē ir 180 urbumi, bet iesūknēšanai tiek izmantoti 93 ekspluatācijas urbumi pa kuriem gāze tiek iesūknēta krātuvē 680–800 metru dziļumā.”

Interesants ir fakts, ka šie urbumi atrodas visā krātuves areālā – 24 kvadrātkilometru platībā Sējas, Krimuldas un Inčukalna novadā. Vienlaikus R. Dimiņš uzsver, ka vietējiem iedzīvotājiem absolūti neesot pamata uztraukties, ka viņi dzīvo uz bumbas ar laika degli, jo gāze, kas ir krātuvē, nav sprādzienbīstama. Komentējot 80. gadu sākumā notikušo incidentu Iecavā, kad sprāga gāzes vads un liesmu stabs bija redzams no daudzu kilometru attāluma, R. Dimiņš uzsver, ka šajā gadījumā pie vainas, visticamāk, bijušas tehniskas problēmas.

“Mums krātuvē ir ļoti stingra monitoringa un kontroles sistēma ar inženiertehniskajiem darbiniekiem un no ārpuses piesaistītām kontroles sistēmām un organizācijām, kas nepārtraukti veic krātuves aprīkojuma uzraudzību. Notiek testi un tiek ieguldītas investīcijas aprīkojuma atjaunošanā, nomaiņā un drošības parametru uzlabošanā, līdz ar to par drošību ir nopietni padomāts!”

Stabilas darbavietas un veiksmīga sadarbība ar pašvaldībām

Jautāts par sadarbību ar apkārtējo novadu pašvaldībām, R. Dimiņš skaidro: šie novadi saņem daļu no dabas resursu nodokļa (atkarībā no uzglabājamās gāzes apjoma), tāpat tiek saņemta ienākumu nodokļa daļa no darbiniekiem, kas strādā gāzes krātuvē. “Mēs regulāri informējam apkārtējo pašvaldību iedzīvotājus par gāzes krātuvē notiekošo, veiktajiem drošības pasākumiem un investīcijām, lai viņi neuztrauktos par savu drošību.”

Inčukalna pazemes gāzes krātuve apkārtējo novadu iedzīvotājiem nodrošina darbavietas. “Krātuvē ir apmēram 130 darbavietu – algas ir labas, tiek nodrošinātas sociālās garantijas,” atklāj R. Dimiņš. “AS “Conexus Baltic Grid” ir augsta līmeņa uzņēmums, turklāt visi darbinieki, kas uzņēmumā strādā, regulāri tiek apmācīti un gūst pieredzi arī citos uzņēmumos.”

Darbu nodrošina pieci dienesti

Kāda profila speciālistiem Inčukalna pazemes gāzes krātuve piedāvā darbu? “Mums ir ražošanas vadīšanas dienests, kas nodarbojas ar organizatoriskiem jautājumiem. Ģeoloģiskais dienests nodarbojas ar ģeoloģisko izpēti, modelēšanu, ieguves un iesūknēšanas karšu sastādīšanu, urbumu plānveida un kapitālajiem remontiem. Gāzes atradnes dienesta pakļautībā ir trīs gāzes savākšanas punkti, šleifi, un šis dienests nodarbojas ar gāzes sadali, pirmsattīrīšanu. Gāzes kompresoru dienesta pakļautībā ir divi kompresoru cehi un gāzes sagatavošanas iekārtas – šis dienests ir atbildīgs par gāzes iesūknēšanu, komerciālo uzskaiti, dabasgāzes sagatavošanu tās izņemšanas procesā. Energosistēmu dienests ir atbildīgs par energoapgādi, datorsistēmām, vadības, automātikas un aizsardzības sistēmām.

Šajos dienestos darbojas daudz dažādu profesiju pārstāvju. Piemēram, kompresoru dienestā strādā remontatslēdznieki un mašīnisti; tā kā šī ir specifiska nodarbošanās un šāda profila speciālisti Latvijā gatavoti netiek, cilvēki ar vidējo tehnisko izglītību šīs lietas papildus apgūst paši – šeit, pie mums. Tāpat sūtām cilvēkus uz kursiem, piemēram, nesen grupa darbinieku mācījās Krievijā, Astrahaņā, kur viņi apguva pretfontānu drošību,” dažus piemērus min R. Dimiņš.

Šeit strādā arī cilvēki ar profilējošo naftas un gāzes speciālistu inženiertehnisko izglītību, kas savulaik apgūta Krievijas valsts I. M. Gubkina vārdā nosauktajā naftas un gāzes universitātē Maskavā. “Mēs nopietni strādājam pie tā, lai cilvēkiem tiktu nodrošināta nepieciešamā kvalifikācijas paaugstināšana un izglītība,” piebilst R. Dimiņš.

Savukārt uz jautājumu, vai interese par vakancēm ir liela, mans sarunbiedrs atteic, ka tas atkarīgs no situācijas celtniecības nozarē. “Kad Latvijā sākas celtniecības bums, interese strauji sarūk, jo maisīt betonu un nest ķieģeļus par 2000 eiro ir ērtāk un vieglāk, nekā būt atbildīgam par sarežģītiem mehānismiem. Tā ir pašu cilvēku izvēle. Esmu pieredzējis periodus, kad darbiniekus nācās meklēt kā ar uguni vai lūgties, lai viņš nāk strādāt. Kad celtniecības burbulis pārsprāga, cilvēki šeit rindā stāvēja,” stāsta R. Dimiņš un piebilst, ka pašlaik situācija esot līdzīga.

Tiesa, iemesli ir citi: pirmkārt, daudzi ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm; otrkārt, tā kā izglītībā tika likts akcents uz humanitārajām zinātnēm, tagad darba tirgū ienāk paaudze, kam ir robi eksaktajās zināšanās un profesijās. “Bet – kas meklē, tas atrod, un kas sauc, tam atsauksies,” viņš rezumē, piebilstot, ka ar vakancēm var iepazīties uzņēmuma tīmekļvietnē.

Tas nav pagrabs, tas ir iezis!

Jāpiebilst, ka Inčukalna gāzes krātuve labprāt uzņem ciemiņus, jo, kā bilst Rinalds Dimiņš, “ja kādam ir vēlme kaut ko redzēt, tad arī ir ko redzēt”: “Pie mums viesos brauc dažādi apmeklētāji – sākot ar skolēnu grupām un beidzot ar ministriem, prezidentiem, konferenču dalībniekiem un zinātniskā darba veicējiem.” Viesiem vispirms tiek parādīta speciāli sagatavota videofilma, kur vienkārši un saprotami ir izstāstīts, ar ko īsti uzņēmums nodarbojas, tad seko prezentācija par tehnoloģisko aprīkojumu.

“Pēc teorētiskās daļas, kas ilgst apmēram 30–40 minūtes, ir iespēja doties ekskursijā pa krātuves teritoriju, kuras laikā var iepazīties ar kompresoru cehiem, gāzes sagatavošanas punktu, mērlīnijām un gāzes atradnes punktu. Ja kādam ir interese par tehnoloģijām, tad, manuprāt, šī ir ļoti interesanta ekskursija. Taču pazemes gāzes krātuvi gan nekādi nevar apskatīt, jo, kā jau minēju, dabasgāze tiek uzglabāta smilšakmens iezī – līdzīgā, kādu var redzēt Siguldā, Gaujas senielejas populārajā apskates objektā Gūtmaņalā,” sarunas noslēgumā ar smaidu teic Rinalds Dimiņš.

Materiāls tapis sadarbībā ar AS "Conexus Baltic Grid"