OIK zaļie līkloči Getliņos ^{Apriņķis.lv}

Tomēr, ieviešot atbalstu elektroenerģijas ražošanai, mūsu likumdevēji un izpildvara ir atbalstījuši daudz un dažādu veidu elektroenerģijas ražošanas projektus pēc principa “dubults neplīst”, kuri nav vērtējami kā īsti atbilstīgi izvirzītajiem mērķiem, ir nepārskatāmi un grūti kontrolējami. Tikmēr sabiedrības un biznesa vides pacietība maksāt pamatīgus elektrības rēķinus ir beigusies, un pat cilvēki, kuri skolā ignorējuši fiziku, sākuši interesēties par elektroenerģijas ražošanas niansēm Latvijā, lai saprastu, par ko ikdienā maksā un vai par visu tiešām ir vērts maksāt.

Tam visam pārklājoties ar ziņām par prastu krāpšanos ar atbalsta pieprasīšanu, varbūt pat ar astroloģisko situāciju un Saeimas vēlēšanām, ir sasniegts kritiskais punkts, kad gaidāmas lielākas pārmaiņas, bet nav skaidrs, tieši kādas un vai OIK kopumā ir atceļams. Par pārmaiņām būs jālemj Saeimai. Ekonomikas ministrijas uzdevumā auditorkompānija “KPMG” vērtē, “vai atbalsta piešķiršana elektroenerģijas ražotājiem valsts atbalsta shēmas atjaunojamo energoresursu enerģijas un koģenerācijas ražošanai ir uzskatāma par atbilstošu Eiropas Savienības normatīvu prasībām”.

Tāpat jānoskaidro, kādas būs OIK atcelšanas tiesiskās sekas (ir arī ideja atprasīt no uzņēmējiem jau piešķirto atbalstu), un Saeima no Ekonomikas ministrijas gaida priekšlikumus līdz šā gada 31. martam. Realizētie projekti aptver spektru no korekti veiktiem projektiem līdz pat prastas krāpšanās gadījumiem. Skaidrs, ka uzņemtais virziens uz aizvien lielāku zaļās enerģijas īpatsvaru kopējā katlā būs jāturpina, bet sabiedrība līdzšinējā kārtībā prasa pārmaiņas, un tās arī solījušas Saeimā ievēlētās partijas.

Skatot OIK saņēmējus, redzams, ka liela daļa tiek maksāta par to, lai mēs varētu ražot elektroenerģiju no dabasgāzes, ko importējam no Krievijas. Neapšaubot nepieciešamību, te gan rodas jautājums, cik tas ir zaļi. Kārtības pēc šāds atbalsts drīzāk būtu liekams plauktiņā “atbalsts elektroenerģijas piegādes drošībai”, kas arī būtu valstij svarīgi. Lai nu kā būtu, varai būs jāizvērtē līdzšinējā prakse un jāsaprot, kā rīkoties tālāk.

Viens no piemēriem, ka var strādāt moderni un ieviešot aizvien jaunus zaļus risinājumus, ir atkritumu poligons Getliņos, kur rūpējas par to, lai Rīgas un tās apkārtnes pašvaldībās saražotie atkritumi tiktu pienācīgi apsaimniekoti. Savulaik būtu grūti pat iedomāties, ka atkritumu poligons būs vieta, kur ekskursijās vedīs gan augstus ārzemju viesus, gan skolēnu klases, gan citus interesentus, lai iepazīstinātu ar moderna uzņēmuma darbību. Arī “Rīgas Apriņķa Avīze” viesojās sadzīves atkritumu poligonā “Getliņi EKO”, kur siltums un elektrība, ko ražo no atkritumiem, palīdz audzēt pircēju iecienītos tomātus un gurķus.

Paradīzes dārzs

Ienākot “Getliņi EKO” siltumnīcās, pirmais, kas pārsteidz, ir circeņi, kas brīžam iedziedas zem stādiem. Var ieteikt, ja bērnam, dzirdot dziesmiņas vārdus “Dzied circenītis aizkrāsnē” rodas vēlme mūsu ķimizētajā laikmetā dzirdēt īstu, dzīvu circeni, tad jādodas ekskursijā uz poligona siltumnīcām. Viss te ir tīrs, augi ir veselīgi un ražīgi, bet ne ar agresīvas ķīmijas palīdzību.

Uzņēmuma agronoms Guntars Strauts ar lepnumu izrāda saimniecību – lai cīnītos ar kaitēkļiem, siltumnīcās netiek izmantoti pesticīdi, bet to dabīgie ienaidnieki – plēsīgie kukaiņi, piemēram, spožlapsenes un plēsējērces. Savukārt apputeksnēšana atstāta kameņu ziņā, kuru mājiņas izvietotas “augšstāvā”. Tajās ik pa brīdim ielido vai izlido kāda “darbiniece”. Siltumnīcās izmanto modernākās tehnoloģijas – augi saņem precīzi sabalansētu barības vielu maisījumu, nekā par daudz vai par maz. Pie gaismām gan apmeklētājam sākumā jāpierod, jo papildu apgaismojuma spektrs pieskaņots augu, ne cilvēku vajadzībām, bet, ja nepieciešams, var saņemt speciālas brilles.

Jau vairākus gadus “Getliņi EKO” audzē arī gurķus. Ražas laikā no katra auga dienā tiek noņemts viens gurķis, kas nonāks pārdošanā. Un viss ir garšīgs. Guntars Strauts stāsta, ka tomāts īsto garšu iegūst, ja tam ļauj nogatavoties pie mātesauga, nevis ilgā ceļā uz pārdošanas vietu. Tāpēc viss siltumnīcā izaudzētais ir piemērots tikai ātrai realizācijai, bet visu atsver garša. Tomātu un gurķu audzēšana nav uzņēmuma galvenā nodarbošanās, bet tas ir labs piemērs, kā izmantot poligona energoblokā, ražojot elektrību, pārpalikušo siltumu, kas citādi nebūtu izmantojams. Augi ir labs papildinājums energoblokam pat siltā vasaras dienā, jo, iztvaikojot mitrumu, spēj patērēt pārsteidzoši daudz liekā siltuma.

Pārtraukums tomātu audzēšanai pienāk tikai vasaras beigās, kad siltumnīcās viss tiek tīrīts un mazgāts, lai sagatavotu tās jaunajai sezonai. Šādas tehnoloģiski modernas siltumnīcas ir atkritumu apsaimniekošanas poligona daļa, kas strādā kopējā sistēmā. Gadā šeit saražo aptuveni 500 tonnu tomātu, tādējādi tiek lietderīgi izmantots siltums, ko citur izmantot būtu grūti, un tiek saražota produkcija, kuras pārdošana palīdz samazināt atkritumu apsaimniekošanas tarifus.

Modernie laiki atkritumu apsaimniekošanā

Vecie laiki, kad daudzviet bija lielāki un mazāki atkritumu poligoni, kuros pēc atkritumu savešanas tos apbēra ar augsni, un tika atvērta nākamā izgāztuve, ir pagājuši. Sadzīves atkritumu poligonu skaits Latvijā mērāms vienā desmitā, un tie ir uzņēmumi, kas ievieš modernākās vides tehnoloģijas. Mūsdienu patērētāju dzīvesveids neizbēgami palielina atkritumu daudzumu, ko rada katra mājsaimniecība.

SIA “Getliņi EKO” valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns ar ironiju stāsta, ka, strādājot atkritumu apsaimniekošanas jomā, lieliski var just ekonomikas stāvokli. Atkritumu daudzums kopē ekonomikas kāpumus un kritumus. Ja ekonomika kāps par 30%, tad jārēķinās ar tādu pašu atkritumu apjoma pieaugumu. Turklāt krīzēm ir ne tikai kvantitatīvi rādītāji, bet mainās arī atkritumu sastāvs, jo pircēji pārslēdzas uz citiem pārtikas un nepārtikas produktiem. Jau sen zināms slavens novērojums, ka ekonomiskās krīzes laikā it kā paradoksāli pieaug lūpukrāsas patēriņš. Lūpukrāsa esot ekonomiskākais veids, kā sievietei vairot savu skaistumu laikā, kad vairs nevar atļauties dārgas drēbes vai skaistumkopšanas procedūras.

Lai kas nonāktu atkritumos, apsaimniekotājam ir jārūpējas, lai pēc iespējas mazāka būtu tā atkritumu daļa, kas noglabājama poligonā. Tā patlaban pasaulē ir dinamiska nozare, kas pieprasa un ievieš modernas tehnoloģijas – un ir ikdienā saspringti jāstrādā, lai sekotu laika prasībām, kas reālajā dzīvē izpaužas kā aizvien stingrāki Eiropas Savienības normatīvi. Sodi par neiekļaušanos normatīvos ir paredzēti finansiāli ļoti sāpīgi, un tos būtu jāmaksā valstij.

Atkritumu gāze – vides ienaidnieks

Stāsts, kāpēc mēs zinām Getliņu tomātus, ir stāsts par atkritumu gāzi un tās izmantošanu. Imants Stirāns stāsta, ka gāze, kas veidojas, atkritumiem sadaloties, ir vidi ļoti piesārņojoša atkritumu daļa, kas veicina siltumnīcas efektu un piesārņo gaisu. Pamatgāze ir metāns, bet faktiski nevar runāt par kādu vienu gāzi, tas ir vairāku gāzu kokteilis. Izplūstošo gāzu sastāvu nosaka mūsu, Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotāju, saražoto atkritumu sastāvs.

Tie pārsvarā ir pārtikas un citu organisko atlikumu atkritumi, kuru sastāvs mainās atkarībā no gadalaika un mūsu pašu mainīgajiem paradumiem. Ja būs augļu pārpalikumi, būs kas viens, ja dārzeņu atlikumi un vēl klāt piesviestas lapas un kartons, jau kas cits. Bet šos atkritumus apvieno tas, ka sadaloties tie rada atkritumu gāzes – un tās ir jāsavāc.

Ja runā par atbalstu vides tehnoloģijām, pasaulē strikti nodala atkritumu gāzu apsaimniekošanu no biogāzes ražošanas un izmantošanas elektroenerģijas un siltuma ražošanai. Ja pirmajā gadījumā tā ir cīņa ar cilvēka darbības sekām, tad otrajā gadījumā jo sevišķi, ja gāzes ražošanai tiek speciāli audzētas kādas lauksaimniecības kultūras, tā ir mērķtiecīga šādu gāzu ražošana. Turklāt, ja, piemēram, ir zināms, kas “nāk ārā” no kukurūzas, tad atkritumu gadījumā tas ir daudz sarežģītāk.

Atkritumu gāzes savākšana ir sarežģīta un dārga. Lai novērstu gāzes izdalīšanos atmosfērā, atkritumu masa jāizolē un tajā jāizveido cauruļu režģis, kas savāc gāzi, turklāt jāievēro dažādas nianses, ieskaitot to, ka atkritumu masas konsistence nedrīkst būt par šķidru, lai neaizsprostotu caurules.

Poligonā iegūtā gāze nonāk uzņēmuma energoblokā, kur tā tiek sadedzināta, iegūstot elektroenerģiju un siltumu. Elektroenerģija nonāk kopējā elektrotīklā, bet siltums tiek novadīts uz siltumnīcām, kur to izmanto gurķu un tomātu audzēšanai. Te jāpaskaidro, ka siltums ir neizbēgams elektroenerģijas ražošanas pārpalikums poligona energoblokā. Tas kaut kur vienalga jānovada. Laikos, kad pie Ķīšezera darbojās termoelektrocentrāle, siltie ūdeņi pat ziemā tika novadīti Ķīšezerā, kur šādu tropu dāvanu augstu novērtēja ziemojošie ūdensputni.

Jāturpina attīstīties

“Getliņi EKO” plāno ieviest sistēmu atkritumu biomasas pārstrādei, kas nodrošinās gāzes iegūšanu jau 30 dienās, nevis divu gadu laikā, kā līdz šim. Tāpat uzņēmuma plānos paredzēts izveidot atkritumu dedzināšanas rūpnīcu, kas ļaus nešķirojamos un nepārstrādājamos atkritumus dedzināt, noglabājot tikai pelnus. Poligonā novērojams, ka jau pašlaik tiek pārkrauti un pārstrādāti 40–50 gadus iepriekš izveidotie atkritumu kalni. Tas palīdz par divām trešdaļām samazināt to aizņemto apjomu.

Šī problēma Getliņu poligonā ir aktuāla, jo, saimniekojot tāpat kā līdz šim, poligonā pēc 5–7 gadiem var pietrūkt vietas jauniem atkritumiem. Imants Stirāns uzsver, ka atbalsts elektroenerģijas ražošanai padara atkritumu gāzes savākšanu, attīrīšanu un tālāku izmantošanu lietderīgu no apsaimniekošanas biznesa viedokļa. Ja šāda atbalsta nav, no saimnieciskā viedokļa tomātu ražošana būtu nesaimnieciska, un tad labākais risinājums ir savākto gāzi sadedzināt uzreiz lielā lāpā. Vēl jāņem vērā, ka siltumnīcas būvētas par Eiropas Savienības fondu naudu un uzņēmumam ir saistības tās izmantot vismaz piecus gadus.

Līdz šim uzņēmums veiksmīgi attīstījies, neprasot pašvaldībai nekādas subsīdijas. Arī šogad uzņēmuma darbība ļāvusi ņemt nepieciešamo kredītu, pamatojoties uz naudas plūsmu un neieķīlājot īpašumu. Rīdzinieku maksātais tarifs par atkritumu tonnu ir visnotaļ pievilcīgs reģionālā skatījumā – 58 eiro par tonnu (bez PVN). Tallinā un Viļņā šis pats pakalpojums maksā par 10–18 eiro vairāk, bet Zviedrijā jau jārēķinās ar 130–150 eiro – tur vidēja mājsaimniecība četru cilvēku sastāvā par atkritumu apsaimniekošanu gadā no sava maciņa nomaksā aptuveni 420 eiro.

Latvijas Dabas fonda eksperts ekoenerģijas jautājumos Ojārs Balcers kā sevišķi veiksmīgus piemērus atbalstītai elektroenerģijas ražošanai nosauc “Fortum” biomasas koģenerācijas staciju Jelgavā un “Getliņi EKO”, kas apsaimnieko Rīgas un Pierīgas sadzīves atkritumus. Atbalsts saskan ar mērķiem – jaunu tehnoloģiju izmantošanu un mūsdienīgu risinājumu ieviešanu. Projekti ir skaidri pārskatāmi un kontrolējami. Turklāt uz kopējā fona veiksmīgākie atbalsta saņēmēji neveido lielas summas.

Ojārs Balcers uzskata, ka jaunajai valdībai un Saeimai būs grūti atcelt piešķirtos OIK maksājumus visiem uzņēmējiem un pat tiem, kuru projekti nav vērtējami kā pietiekami zaļi. Būs pretestība no biznesa vides, argumentējot, ka ir jāatpelna ieguldītās investīcijas, turklāt šāds lēmums dotu sliktu signālu investīciju videi kopumā. Vieglāk izpildāms scenārijs ir ar mazāk zaļajiem projektiem pagaidīt, kamēr beidzas jau noslēgtie līgumi un neslēgt jaunus. Bet lēmums ir Saeimas ziņā.

Materiāls tapis sadarbībā ar SIA “Getliņi EKO”