Kurmis – dārznieka bieds vai biedrs? ^{Apriņķis.lv}

Katrā ziņā – arī Pierīgā, uzsākot sezonu savā dārziņā vai zālienā, kurmim un tā paveiktajiem rakumiem pilnīgi noteikti tiek veltīts pa skarbākam vārdam. Ko, kā un vai vispār kaut ko darīt?

Kurmis nav veģetārietis

Ja jūsu dārzā iemitinājies kurmis, varat būt droši – ne jau pēc burkāniem vai zemeņu saknēm samtainais melnsvārcis ir ieradies. Kurmja klātbūtne dārzā liecina, ka zemē mīt tādi kustoņi kā sliekas, zemesvēži un citas radības, ko kurmis liek uz kārā zoba.

Latvijas Dabas muzeja vecākais zoologs Edgars Dreijers stāsta, ka kurmis ir ciršļveidīgo kārtas kurmju dzimtas zīdītājs un ka Latvijā ir sastopama tikai viena kurmju suga – Eiropas kurmis (Talpa europaea). “Latvijā citas kurmju ģints sugas neienāk,” norāda E. Dreijers, “jo to dabiskie izplatības apgabali – Vidusjūras reģions, Kaukāzs vai Sibīrija – atrodas pārāk tālu, lai varētu ieviesties pie mums.”

Lai gan Latvijā mīt tikai viena kurmju suga, reizēm arī tā pati sagādā pietiekami daudz galvassāpju dārzniekiem. Kurmji, līdzīgi kā ūdensžurkas, rok alas zem zemes, tikai dara to dziļākos augsnes slāņos. “Kultūraugu tuvumā kurmji uzturas ne tāpēc, ka tā būtu viņu iecienītā barība, bet gan tādēļ, ka tur ir vairāk slieku, gliemju, simtkāju un citu kurmim tīkamu organismu. Tiesa gan, tos meklējot, kurmis traucē augu saknēm, izcilā tos vai aprok,” stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Integrētās augu aizsardzības daļas vecākā referente Evelīna Freimane.

Kurmji pārsvarā ir gaļēdāji, uzturas mīkstā, valgā zemē, kur nav pārāk daudz akmeņu. “Eiropas kurmi plaši pazīst kā kultūraugu kaitnieku, tomēr tas ir iekļauts Eiropas aizsargājamo sugu sarkanajā sarakstā,” saka VAAD pārstāve. “Kādreiz kurmjus plaši medīja to kažoka dēļ, taču šobrīd tas vairs netiek darīts un populācija ir stabila, tādēļ īpaši pasākumi to aizsargāšanai netiek veikti.”

Veido slieku kamolus un neguļ ziemas miegu

Latvijas Dabas muzeja vecākais zoologs E. Dreijers stāsta, ka kurmis ir plēsējs un barojas ar citiem dzīvniekiem. Tā pamatbarība ir sliekas, bet ēd arī kukaiņus un to kāpurus, gliemežus, mitrenes, daudzkājus, abiniekus un ciršļus. “Diennakts laikā kurmis apēd gandrīz tikpat daudz barības, cik pats sver,” norāda E. Dreijers. “Kurmis veido arī barības krājumus – kamoliņos satītas paralizētas sliekas. Lai sliekas tiktu paralizētas, kurmis tām iekož galvā. Savu barību pamatā atrod, regulāri pārstaigājot savas ejas, kurās sakrīt dažādi bezmugurkaulnieki, un veidojot rakumus.”

Kurmis izvairās no pārāk sausas vai pārāk mitras un skābas augsnes; tam nepatīk arī pārāk smilšaina vai akmeņaina zeme, tāpēc nav brīnums, ka kurmju rakumus nekad neredzam jūrmalas smiltīs. Savas alas kurmji bieži rok lapu koku un jauktu koku mežos un birztalās, labprāt izvēlas kultivētas teritorijas – pļavas, ganības, tīrumu malas, sakņu un augļu dārzus, parkus. Tāpat kurmim svarīgi, lai nepaaugstinās gruntsūdens līmenis (pavasarī, ziemā vai rudenī), kas applūdina tā alas un ejas. Kurmis nebūs sastopams palieņu pļavās, kuras palu laikā regulāri ir zem ūdens.

Kurmis savu migu gulēšanai veido 30–50 cm dziļumā. Migu, kurā dzemdēt mazuļus, mātīte veido dziļāk – apmēram 1–2 m dziļumā zem kāda celma vai koku saknēm. Ziemošanas miga kurmim ir barības noliktavas tuvumā. Visbīstamākais periods kurmja dzīvē ir brīdis, kad tas pamet mātes alu, jo jaunais kurmis pārvietojas pa zemes virspusi un ir viegls mērķis dažādiem plēsējiem.

Arī ziemā var redzēt, ka šur tur virszemē parādās kurmju rakums, jo dzīvnieciņi ir aktīvi visu gadu. “Ziemā kurmis pārvācas uz ejām, kas ir dziļāk augsnē, kur zeme nesasalst. Iestājoties siltākam laikam, kurmis var veidot savus rakumus augsnes virskārtā arī ziemā,” skaidro E. Dreijers.

Nenovērtētais palīgs lauksaimniekiem

“Lauksaimniecības teritorijās kurmis parasti tiek uzskatīts par kaitnieku, lai gan, veidojot alu labirintus, kurmji uzirdina augsni un veicina gaisa un mitruma apriti tajā,” čaklo racēju aizstāv Zemkopības ministrijas pārstāvis Kaspars Funts. Ministrijas Lauksaimniecības departamentā skaidro, ka kurmis par savu dzīves vietu labprāt izvēlas kultivētas teritorijas – pļavas, ganības, tīrumu malas un augļu dārzus, parkus, zālienus.

“Kurmi nevar pilnībā uzskatīt par kaitīgo organismu, jo tiešu kaitējumu jau viņš lauksaimniekiem nenodara, bet zināmā mērā sarežģī saimniekošanu,” norāda K. Funts. “Reizēm ir problēmas ganībās pavasaros – kurmis ir paspējis sarakt tā sauktos kurmju rakumus, kas apgrūtina ganību kopšanu bez papildu ecēšanas un rakumu nolīdzināšanas.” Kopumā augsnes tips maz iespaido kurmja dzīves vietas izvēli, un dzīvnieciņš ir samērā ekoloģiski plastisks, norāda K. Funts. Galvenais faktors vietas izvēlei esot barības (slieku) daudzums.

Kā norāda Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta speciālisti, kurmji reti sastopami aramzemēs, kuras regulāri tiek apartas, jo alas tie veido apmēram 20 cm dziļi. To apstiprina arī biedrības “Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju savienība” valdes priekšsēdētāja Aiga Kraukle: “Kurmis ražošanas laukos nav nekāds bieds. Nav nācies saskarties – droši vien tāpēc, ka lauki tiek pietiekami dziļi sastrādāti un regulāri kopti.”

Rušinot apdraud stādījumus

VAAD speciālisti ir vienisprātis, ka kurmja darbības dārzā vērtējamas divējādi: no vienas puses, tas izcilā kultūraugus ar visām to saknēm, aprok tos un traucē to sakņu augšanu, kā arī veido alu sistēmas, kurās var ieviesties ūdensžurkas. Taču, no otras puses, kurmis augsnes dziļākajos slāņos veic irdināšanu, aerāciju, uzlabo kopējo augsnes struktūru, kā arī neļauj dārzā ieviesties citiem kaitīgajiem organismiem, piemēram, maijvabolēm un zemesvēžiem. “Augkopības nozarē kurmji netiek uzskatīti par nozīmīgu kaitnieku, tie nav sastopami ne graudaugu laukos, ne rapšos, ne lauku pupās, jo tur notiek intensīva augsnes apstrāde,” norāda VAAD pārstāve E. Freimane. Visvairāk kurmji var traucēt sakņu dārzus, zemeņu stādījumus, augus ar seklāku sakņu sistēmu.

Latvijas Dabas muzeja vecākais zoologs E. Dreijers teic, ka savā dārzā nekad nav sācis cīņu ar mazo melnsvārci. “Lai arī kurmis veido rakumus, viņš tomēr ir lielisks palīgs cīņā ar tādiem augu kaitēkļiem, kas barojas ar augu saknēm, piemēram, racējcirceni jeb zemesvēzi vai sprakšķu kāpuriem jeb tā sauktajiem drātstārpiem un citiem,” norāda E. Dreijers. “Veidojot alu labirintus, kurmji uzirdina augsni un veicina gaisa un mitruma apriti tajā. Turklāt kurmja klātbūtne samazina strupastu izplatību dārzos.”

Par vienu no saudzīgākajām metodēm, kā padzīt nelūgto viesi no dārza, E. Dreijers uzskata vējdzirnaviņas un uz mietiem uzspraustas PET pudeles ar iegriezumiem. Vēja ietekmē tās rada vibrācijas, kas traucē kurmim saklausīt, kur augsnē rokas viņa barības objekti – sliekas, kukaiņi, to kāpuri un citi bezmugurkaulnieki, tādēļ kurmis centīsies no šiem trokšņa avotiem aizvākties tālāk, kur tam vairs netraucēs. “Bet šie līdzekļi darbosies tikai tad, ja apkārtnē būs brīvas teritorijas,” piebilst E. Dreijers. “Ja kurmju populācijas blīvums būs liels un apkārtējās teritorijas aizņemtas ar citiem kurmjiem, tad kurmim nebūs, kur pārvākties un dzīvnieks turpinās dzīvot, kur ir, samierinoties ar cilvēka radītajām neērtībām.”

Vēl varot mēģināt kurmi noķert dzīvu un aiznest tālāk no dārza un palaist brīvībā. Bet šajā gadījumā var sanākt tā, ka brīvo teritoriju ieņem aiznestā kurmja kaimiņš vai arī tajā ieviešas kāds no jaunajiem kurmjiem, kas pēc mātes migas pamešanas meklē sev dzīves telpu. Tas pats notiek arī tad, ja teritorija ir atbrīvota no kurmja, to iznīcinot. Daba ir gudra un nemīl tukšumu.

Cīņa ar dārza racēju

Dabas aizsardzības pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Rēna informē, ka kurmi saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 44. panta 9. punktu drīkst ķert/nogalināt tikai ar mehāniskām lamatām. Nekādas citas metodes nav pieļaujamas.  “Savulaik publiskajā telpā dzirdētas idejas ielaist gāzi alās un tad tās spridzināt. Parādījās pat kāds uzņēmums, kas to piedāvāja izdarīt,” stāsta M. Rēna. “Taču šādas neselektīvas metodes nav pieļaujamas un uzskatāmas par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, tātad – sodāmas.”

Kurmju dabiskie ienaidnieki ir sermuļi, eži, lapsas, arī plēsējputni, tomēr ne vienmēr tie tiek galā ar visiem kurmjiem, kas ieviesušies dārzā. Ko iesākt, piemēram, zemeņu audzētājiem, kuru darba augļus pazemes racējs tomēr apdraud? Izrādās, risinājums ir! VAAD norāda, ka Latvijā ir reģistrēts repelents kurmju un ūdensžurku aizbaidīšanai, ko drīkst iegādāties un lietot arī tie, kam nav speciālas apliecības, – “Detia Wuhlmausgas” granulas, kuru aktīvā viela ir kalcija karbīds. “Bez repelentiem kurmjus var ķert ar mehāniskām lamatām, kādas nopērkamas veikalos, kā arī var veidot pazemē ieraktu aizsprostu vai kurmju tīklu, lai kurmis netiktu dārzā,” norāda VAAD pārstāve.

Veikalos pieejamo kurmju atbaidīšanas un ķeršanas līdzekļu klāsts ir tiešām liels, tāpēc tos neuzskaitīsim un neaprakstīsim. Katram ir savas metodes, kā tikt vaļā no kurmju klātbūtnes, ja tā ir kaitnieciska. Arī Zemkopības ministrijas pārstāvis K. Funts zina teikt, ka mazdārziņos, zālienos un golfa laukumos to īpašnieki cenšas kurmjus ar dažādiem līdzekļiem iznīdēt vai aizbaidīt. “Kurmji tiek izķerti un baidīti prom ar ļoti dažādām metodēm – gan ar specifisku augu, piemēram, ķeizarkroņu, stādīšanu, jo to smaka kurmim nepatīk, gan izmantojot speciālas kurmju lamatas.” Tomēr jāpatur prātā, ka daba nemīl tukšumu, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ja vietā, kur jums būs izdevies kurmi noķert, drīz vien ievāksies jauns tā sugasbrālis vai vēl ļaunāk – ūdensžurkas.

“Rīgas Apriņķa Avīze” interesējās, kā Salaspils Botāniskais dārzs sadzīvo ar kurmjiem savās teritorijās. Nacionālā botāniskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Ginta Jakštāne apstiprina, ka botāniskajā dārzā pēc sniega nokušanas daudzviet atklājas kurmju izveidotie rakumi, taču tie galvassāpes nerada. “Nekādu īpašo cīņu ar mazo racēju neuzsākam,” saka G. Jakštāne, “izlīdzinām uzrakņāto zemi, un jau drīz vien tur ataug zāle.”

Ja kurmis veido rakumus piemājas mauriņā, vislabāk ir rakuma vietā izcelto zemi aizvākt ar lāpstu, nevis izlīdzināt ar grābekli, lai nepaliktu lieli zemes pleķi skaisti iekoptajā zālienā. Savukārt no kāda mazdārziņa īpašnieka kļūdām var arī mācīties: pirms dažiem gadiem, izmantojot ultraskaņas ierīci, viņam izdevies pilnībā atbrīvoties no kurmju klātbūtnes dārzā. Taču prieks par padzīto kurmi bijis īss, jo pēc pāris nedēļām dārzu okupējuši pavisam nevēlamie zemesvēži, ar kuriem iepriekš kurmis veiksmīgi bija ticis galā.

Kurmis golfa laukumā. Ko nu?

Interesanti, kā ar nevēlamo racēju tiek galā golfa klubi, jo, kā zināms, golfa laukumam ir jābūt perfekti gludam, lai netraucētu šīs džentlmeņu spēles norisi. Golfa kluba “Ozo Golf Club” galvenais dārznieks Mārtiņš Šternbergs stāsta, ka šī golfa kluba teritorijas kurmim patīk, jo savulaik šeit bijusi dārziņu un izgāztuves teritorija, tādēļ šeit ir auglīga zeme, daudz organisko vielu un slieku, kas tos piesaista. Tomēr lielas problēmas kurmji nesagādājot – vietās, kur aug vienkārši zāle, zāles pļāvēji rakumus pie reizes nolīdzina, bet sporta zālienā, kas ir dažus milimetrus augsts un paredzēts tieši golfa spēlei, kurmji tiek izķerti ar kurmju lamatiņām.

“Ir jāiemanās un diezgan precīzi jāieliek lamatiņas,” saka M. Šternbergs, “jāattīra ala, lamatas jāieliek iekšā un jāapklāj, lai nepiekļūst gaisma un ala neaizbirst ciet. Un tad katru rītu jāpārbauda!” Kurmji visaktīvāk rokoties tieši no rītiem. Golfa kluba dārznieks arī norāda, ka intensīvi pļautajās teritorijās kurmis reaģē uz pļaujmašīnas radītajām vibrācijām, kas tam nepatīk, un pats labprāt pamet tās vietas. “Mēs sadzīvojam draudzīgi,” saka M. Šternbergs. “Ja nu kāds pierokas pārāk tuvu laukumam, tad gan noķeram.”

Savas teritorijas sargā arī “Tukuma Golfa kluba” uzturētāji. Kā stāsta golfa laukuma saimnieks Andris Pētersons, golfa laukumu teritorijas interesantas šķiet ne vien kurmim, bet arī sliekām, stirnām un daudzām citām dzīvām radībām. Cita starpā A. Pētersons norāda, ka golfa spēles noteikumos pat ir atrunāta situācija, kad laukuma kvalitāte var būt cietusi dzīvnieku klātbūtnes ietekmē. Tomēr kurmja kunga klātbūtne golfa laukumā nebūt nav vēlama. Šo dzīvnieku aizdzīšanas metodes diemžēl neesot pārāk efektīvas, tāpēc visbiežāk kurmji tomēr tiekot sūtīti uz citiem medību laukiem, izmantojot lamatas vai atļautos “ķīmiskos ieročus”. “Aizdzīt var tikai pie kaimiņa,” ironizē A. Pētersons, “un pēc laika kurmis atkal atnāks atpakaļ.”

Būtībā esot jāsargā laukuma robežas, jo kurmis jau neuzrodas ne no kurienes, un viena kurmju ģimene var nodarīt diezgan lielu skādi. Kā labvēlīgu apstākli Tukuma golfa laukuma saimnieks min to, ka šeit ir mālaina augsne, kas kurmjiem nav tā pati simpātiskākā, jo ir samērā cieta. “Ir malas, pa kurām kurmji tomēr mēdz nākt iekšā,” piebilst A. Pētersons, “un tad mēs mēdzam likt lamatas vai izmantojam ķīmiskos preparātus, kuru izmantošanai ir nepieciešama profesionālā augu aizsardzības līdzekļu lietošanas apliecība.” Golfa laukuma teritorijā zāle tiekot pļauta regulāri, taču laukuma saimnieks nav novērojis, ka, piemēram, pļaujmašīnas radītās vibrācijas ietekmētu pazemes iemītniekus un liktu tiem pamest teritoriju.

Golfa klubā aktīvā sezona jau ir sākusies un turpināsies līdz pat vēlam rudenim. Jārēķinās, ka arī apakšzemes kaimiņš nesnauž un ir aktīvs visu gadu.