Menu
 

Kad atkritumiem vairs nav vietas Apriņķis.lv

  • Autors:  Arnis Švānfelds
Lai samazinātu noglabājamo atkritumu daudzumu, tiek norakts vecais kalns un no tā atdalīts viss izmantojamais, atlikušo nogādājot atpakaļ. Foto – Arnis Švānfelds Lai samazinātu noglabājamo atkritumu daudzumu, tiek norakts vecais kalns un no tā atdalīts viss izmantojamais, atlikušo nogādājot atpakaļ. Foto – Arnis Švānfelds

Atkritumi, arī sadzīves, ir viena no nopietnākajām vides problēmām, kas aktuāla jau sen. Arī viduslaikos un industrializācijas pirmsākumos vietējām varām bija jāmeklē risinājumi, kā neļaut atkritumiem kļūt par infekcijas perēkli apdzīvotās vietās. Mūsdienās sadzīves atkritumi lielākos daudzumos ir labas dzīves indikators – pieaugot dzīves līmenim, attiecīgi pieaug atkritumu daudzums.

Pasaules Bankas analīze liecina, ka iedzīvotāju saražoto atkritumu daudzums ir atkarīgs no valsts ekonomiskās attīstības, industrializācijas pakāpes, urbanizācijas, iedzīvotāju paradumiem un arī no klimata. Interesanti, ka, rēķinot uz cilvēku, pilsētu iedzīvotāji parasti rada divreiz vairāk atkritumu nekā cilvēki laukos. Pēc “Eurostat” datiem, vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs 2017. gadā radījis 438 kilogramus atkritumu, 2016. gadā – 410 kilogramu. Tas mūs Eiropas Savienības atkritumu radītāju sarakstā ierindo nedaudz aiz viduslīnijas. Salīdzinājumam: dāņi saražo 781 kilogramu gadā “uz galviņu”, bet Rumānija ieņem saraksta pēdējo vietu ar 272 kilogramiem.

Aug prasības, poligons pildās

Vides prasības atkritumu apsaimniekošanas jomā aizvien pieaug. Svarīgs mērķis ir samazināt to atkritumu apjomu, kurus aprok jeb apglabā poligonos, jo tas ir viens no videi visnedraudzīgākajiem paņēmieniem. ES prasības paredz, ka līdz 2035. gadam poligonos noglabājamo atkritumu apjoms jāsamazina līdz vismaz 10% no kopējā atkritumu daudzuma.

Latvijā pašlaik ir desmit lieli un normatīvajām prasībām atbilstoši sadzīves atkritumu poligoni, bet vēl ne tik sen bija 550 izgāztuves, kuras bija jāslēdz kā prasībām neatbilstošas un jārekultivē. Rīgas un tās apkaimju noglabājamā sadzīves atkritumu daļa tiek vesta uz cieto sadzīves atkritumu poligonu “Getliņi”. Ievedamos atkritumus var dalīt trīs daļās: tie, kas pūst, tie, kas deg, un inertie.

Faktiski šobrīd daļa potenciāli degošo atkritumu kopā ar inertajiem nonāk apglabāšanā, jo ne visu iespējams atšķirot otrreizējai pārstrādei. Ar pūstošajiem atkritumiem situācija ir vislabākā – pūšanas rezultātā radusies atkritumu gāze tiek savākta cauruļu sistēmās, attīrīta un izmantota elektroenerģijas ražošanai, bet ar iegūto siltumu tiek apkurinātas uzņēmuma siltumnīcas. Tomēr drīzumā arī šis process tiks modernizēts – “Getliņos” tiks izveidota sausās fermentācijas tuneļu sistēma biomasas pārstrādei, kas ļaus no pūstošajiem atkritumiem iegūt gāzi un nodot to elektroenerģijas ražošanai 30 dienu, nevis vairāku gadu laikā, kā līdz šim.

Nepieciešamība samazināt noglabājamo atkritumu apjomu ir ļoti svarīga ne tikai no ES normatīvu viedokļa. SIA “Getliņi EKO” valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns “Rīgas Apriņķa Avīzei” pastāsta, ka atkritumu poligona “Getliņi” pirmsākumos plānotāji paredzēja tā piepildīšanu līdz 2016. gadam. Optimāli saimniekojot, sagaidīts 2019. gads, un poligona ietilpība kļuvusi par ļoti aktuālu problēmu, tādēļ pašlaik tiek norakts veco atkritumu kalns un materiāls pāršķirots, lai atpakaļ varētu atlikt aptuveni trešdaļu no iepriekšējā tilpuma. Tomēr visam ir savas robežas, un, kā rēķina Imants Stirāns, ja atkritumu noglabāšanas temps paliks līdzšinējā apjomā, poligons būs pilns un slēdzams pēc septiņiem gadiem.

Faktiski esot trīs risinājumi. Vienkāršākais variants – esošā poligona paplašināšana, nopērkot zemi blakus teritorijā, – esot izskatīts, bet nav ticami realizējams, jo blakus zemes tiekot apsaimniekotas. Otrs iespējamais risinājums – poligona izveide jaunā vietā – neesot viegli realizējams, jo, ja plāno to veidot Rīgas tuvumā, kādā blīvāk apdzīvotā vietā, prognozējami iedzīvotāju iebildumi, bet, pat ja pieņem, ka izdodas atrast vietu tālāk no Rīgas, pieaugs transporta izmaksas, kas sadārdzinās tarifu. Trešais risinājums esot izmantot atkritumu dedzināšanas metodi noglabājamās atkritumu daļas samazināšanai, jo šādi pāri paliek salīdzinoši mazs daudzums no savāktā.

Traktori strādā, lai novietotu nesen atvestos atkritumus.

Bagātie dedzina vairāk

Pašlaik Latvijā sadedzināšana kā metode sadzīves atkritumu apjoma mazināšanai netiek izmantota – tos šķiro, pārstrādā, kompostē vai noglabā. Kaimiņvalstis gājušas citu ceļu. Ar ES fondu atbalstu uzbūvētas atkritumu dedzināšanas rūpnīcas strādā gan Igaunijā, gan Lietuvā. Skatot Eiropas datus, proporcionāli lielāko daļu no atkritumiem sadedzina Zviedrija, Dānija, Igaunija un Nīderlande, mazāko – Rumānija un Bulgārija.

Pēc šiem datiem labi redzams, ka tās valstis, kuras proporcionāli vairāk atkritumu sadedzina, mazāk apglabā tos poligonos. Kopējais noglabājamo atkritumu daudzums ES no 1995. līdz 2016. gadam samazinājies par 59% jeb 116 kilogramiem uz vienu iedzīvotāju. Daļā valstu ir spēkā likums, kas aizliedz noglabāt poligonā to, ko var sadedzināt.

Protams, nevajadzētu domāt, ka visas problēmas var atrisināt ar dedzināšanu, – ES valstīm būs jāpārstrādā vismaz 55% no sadzīves atkritumiem līdz 2025. gadam, 60% līdz 2030. gadam un 65% līdz 2035. gadam.

Atkritumu sadedzināšana – plaši izmantota un attīstīta tehnoloģija

Galvenais atkritumu sadedzināšanas mērķis ir samazināt to tilpumu un novērst tajā esošo vielu bīstamību. Enerģijas iegūšana situma un arī elektroenerģijas veidā izvirzīta kā otrs svarīgs mērķis. Dedzināšanas procesa posmi ir tehnoloģiski sarežģīti, bet, vienkāršojot, procesa gaitā ir svarīga augsta temperatūra un pietiekama skābekļa pieplūde, lai sadedzinātu atkritumus pilnībā jeb gandrīz līdz CO2 un H2O līmenim.

Ja iedomājamies Latvijā tik populāro teritoriju apsaimniekošanu pavasaros un rudeņos, kad vecās lapas tiek sagrābtas kaudzēs un vienkārši sadedzinātas, lēna slapjā materiāla izkūpināšana gaisā ir tieši pretēji veikts process, ko raksturo zema degšanas vai pat gruzdēšanas temperatūra, neliela gaisa pieplūde un gaisā palaists indīgu savienojumu kokteilis, kas tiek aizkūpināts uz kaimiņu pusi. Rūpnieciska atkritumu dedzināšana pēdējās desmitgadēs ir tehnoloģiski ļoti progresējusi gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Vidējā atkritumu sadedzināšanas spēja uz vienu ES valsti ir 193 000 tonnu, bet, piemēram, Holandē – pat 488 000 tonnu.

Metodei, protams, ir gan plusi, gan mīnusi. Pie mīnusiem var minēt to, ka dedzināšanai nepieciešamas lielas izmaksas, ir jānodrošina piesārņojuma savākšana (bet tas atkritumos ir neatkarīgi no apsaimniekošanas veida), gaisā izplūst oglekļa dioksīds jeb CO2 (lai gan atkritumi, tos arī nededzinot, izdala gāzi, piemēram, metānu, kas ir ievērojami kaitīgāks videi nekā CO2).

Neapšaubāms pluss ir gan fakts, ka šie atkritumi nenonāk sadzīves atkritumu poligonos, kur tie aizņem ievērojami daudz vietas un var piesārņot augsni un gruntsūdeņus, ja netiek veikti atbilstoši drošības pasākumi, gan arī iespēja rūpnieciskas dedzināšanas procesā iegūt enerģiju. Savukārt pretarguments ir tas, ka atkritumu dedzināšanas industrija kļūst atkarīga no atkritumiem kā izejvielas, tādējādi negatīvi iespaido citas atkritumu apsaimniekošanas metodes.

Ir skaidrs, ka atkritumu dedzināšana nav pati labākā metode, ejot uz aprites ekonomiku, bet noteikti nav arī sliktākā. Skatot statistiku, redzams, ka ir valstis, kuras apvieno liela atkritumu apjoma dedzināšanu ar efektīvu šķirošanu un pārstrādi. Piemēram, Zviedrijā efektīvi darbojas otrreiz izmantojamo materiālu savākšanas un pārstrādes process – saskaņā ar Zviedrijas Vides aģentūras datiem, valstī tiek pārstrādāta aptuveni puse no visas plastmasas (izņemot PET), stiklam šis rādītājs ir 93%, bet papīram 82% (2016. gada dati). Arī tālākie plāni ir iespaidīgi. Atkritumu masa efektīvi tiek sadedzināta modernās rūpnīcās, ražojot enerģiju mājsaimniecībām, rūpniecībai un transportam. Valsts pat lepojas ar to, ka importē atkritumus sadedzināšanai enerģijas iegūšanai. Zviedrija cieto sadzīves atkritumu poligonos noglabā mazāk par procentu valstī saražoto atkritumu (salīdzinājumam: ASV noglabā aptuveni pusi).

Patlaban atkritumu kalns ir aptuveni 35 metrus augsts.

Matemātika un risinājumi

SIA “Getliņi EKO” valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns uzsver, ka atkritumu sadedzināšanai kā līdzeklim noglabājamo atkritumu samazināšanai viņš Latvijā nesaskata alternatīvu, lai gan arī tā nav lēts prieks. Lai risinātu problēmu ar vietas trūkumu “Getliņos”, tā samazinot noglabājamo atkritumu daļu, dedzināšana būtu saprātīga no izmaksu viedokļa.

Atkritumu sadedzināšana modernās iekārtās esot pašpietiekama, tomēr kopumā sanākot dārga, lai izpildītu visas vides prasības. Jau tagad modernās tehnoloģijas nodrošina to, ka šādas rūpnīcas darbojas, nepiesārņojot vidi. Tādējādi atkritumu sadedzināšanas rūpnīcas darbība iespējama pat pilsētā, kā tas ir, piemēram, Vīnē un Prāgā. Taču drīz normatīvu latiņa tiks pacelta vēl augstāk un vides prasības būs pavisam stingras. To nodrošināšana (attīrīšana, moderni filtri) prasīs aptuveni trešdaļu no izmaksām.

Priekšrocība atkritumu dedzināšanai ir iespēja iegūto siltumu izmantot apkurei, kas savukārt ir laba alternatīva fosilā kurināmā izmantošanai. Papildus šādas rūpnīcas var ražot arī elektrību. Par galveno kritēriju tam, kā izmantot atkritumus, uzskatāms izdevīgums – tiklīdz kāda atkritumu veida pārstrāde kļūst izmantojama, aktivizējas privātie uzņēmēji. Piemēram, pasaulē arī naftas cena ietekmē atkritumu pārstrādi – ja tā ir augsta, kļūst izdevīgāk izmantot vairākas atkritumu frakcijas, un tās kļūst pieprasītas.

Latvijā ir vairāki labi piemēri PET plastmasas pārstrādē, un šajā biznesā svarīga ir tirgus konjunktūra. Tāpat pie labas metāla cenas tā atrašanās atkritumos nav aktualitāte. Jāpiemin, ka bez sadzīves atkritumiem ir vairākas jomas, kurās iespējami risinājumi ar atkritumu dedzināšanas rūpnīcas palīdzību. Aktuāls jautājums ir, ko darīt ar kanalizācijas ūdeņu attīrīšanā izmantotajām dūņām, kuras uzkrājas lielākos daudzumos (kanalizācijas ūdeņi un dūņas netiek skaitītas pie sadzīves atkritumiem), un tad laba izeja var būt dedzināšana.

Imants Stirāns teic, ka var iedomāties videi ideālus risinājumus, bet viss atduras pret izmaksām. Viena īstā pareizā varianta pasaulē nav, lielāko lomu sāk spēlēt apstākļu kopums un matemātika – kas tieši vislabāk strādās konkrētajos apstākļos. Piemēram, ja maksa par atkritumu nodošanu iedzīvotājiem būs pārāk augsta, aizvien vairāk atkritumu nonāks vidē.

Lai efektīvi sašķirotu, daudz jāiegulda savākšanas sistēmā un iedzīvotāju izglītošanā, kā arī jāpielieto represīvi mēri. Ja pārāk liela atkritumu daļa būs jānoglabā, par to būs dārgi jāmaksā, piemēram, no nākamā gada dabas resursu nodoklis Latvijā jau būs 50 eiro par poligonos noglabāto atkritumu tonnu, attiecīgi, ja noglabājamā daļa būs liela, tas sāpīgi atspoguļosies tarifos.

Svarīga atkritumu apsaimniekošanas komponente ir to transportēšanas ceļš. Tā kā atkritumu vešana tālāk par 100 kilometriem ir nerentabla, Latvijā būtu nepieciešamas trīs rūpnīcas: viena, kas apkalpotu rietumu daļu, otra – Rīgas reģionu, trešā – austrumu daļu. Vistālāk tikusi Ventspils, kur rūpnīcas celšanas darbi jāuzsāk šogad, bet ekspluatācijā rūpnīca jānodod 2020. gadā. Savukārt rūpnīcas būvniecības plāni Daugavpilī ir atcelti. Var minēt, ka iedzīvotāji “vispār atbalsta” ražošanu un infrastruktūras projektus, bet problēmas sākas, kad konkrēta objekta būvniecībai jānosaka konkrēta vieta, – “vispār atbalstu, bet manas mājas tuvumā/manā pagastā labāk ne”. Bieži vien ar līdzīgu problēmu nācies saskarties jauna veikala, degvielas uzpildes stacijas, ražotnes un tamlīdzīga objekta būvniecības plānotājiem daudzviet Latvijā.

Tāda ir “Getliņu” kalna nākotne – ar augsni apbērts un ar zāli apaudzis kalns.

Meklē arī jaunas idejas

Arī “Getliņi EKO” projektu vadītāja Baiba Rosicka stāsta, ka pasaulē tiek meklēti veidi, kā vislabāk veicināt atkritumu apsaimniekošanu ar izglītošanas un dažādu ekonomisko sviru palīdzību, nonākot arī pie samērā izaicinošām idejām. Piemēram, zināms, ka ļoti daudz sadzīves tehnikas nonāk atkritumos tādēļ, ka tos neizdevīgi labot augsto darbaspēka izmaksu dēļ.

Teiksim, ja jums salūzis ledusskapis un dārgi jāmaksā par meistara darbu, tad labāk ledusskapi izsviest un pirkt jaunu. Bet, ja pārvirza darbaspēka nodokļus uz dabas resursu nodokli, varētu padarīt remontu lētāku, bet ledusskapja izsviešanu dārgāku, tā veicinot labošanu, nevis jaunu patēriņu un jaunu atkritumu rašanos.

Katrā ziņā, ja cilvēks personiski nonāk ekonomiskas izvēles priekšā, tas palīdz mainīties. Viena lieta ir tad, ja daudzdzīvokļu mājā viena indivīda piekoptā apzinīgā atkritumu šķirošana gandrīz nav manāma atsevišķā rēķinā, pavisam cita – ja atkritumus nodod atsevišķa privātmāja un starpība rēķinā ir uzskatāma. Ir skaidrs, ka ideālais variants atkritumu apsaimniekošanā būtu pilnīga aprites ekonomika, bet, kā saka Baiba Rosicka, tā nekad nebūs, ka noglabājamā daļa būs nulle.

Sadzīves atkritumi pasaulē ir vien 10% no visu atkritumu daudzuma, tomēr tiem pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība, jo to sastāvs ir mainīgs, izcelsme dažāda un apsaimniekošana sarežģīta. Ja sekojam līdzi austrumu kaimiņvalsts ziņām, atkritumu apsaimniekošana Maskavā un tās apkārtnē kļūst ne tikai par nopietnu saimniecisku, bet pat iekšpolitisku problēmu. Saražotais atkritumu daudzums ir milzīgs, vecajos poligonos vietas nav, bet pret piedāvātajiem risinājumiem, jo sevišķi plānu tos ar vilcieniem izvest ārpus Maskavas uz nomaļākiem reģioniem, protestē vietējie iedzīvotāji. Iedzīvotāji arī netic, ka atkritumu dedzināšanas rūpnīcas Krievijā varētu strādāt tikpat tīri kā Rietumos.

Sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir aktuāla katrā valstī, tā ir globāla problēma, kuras risināšanai nepieciešami saimnieciski un politiski izsvērti, tālredzīgi lēmumi.

Materiāls tapis sadarbībā ar SIA “Getliņi EKO”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.