Menu
 

Tirgus cenas šokē pat lietpratējus (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis, publicists
Bažām, ka Rīgas Centrāltirgū ir tik maz vietējo zivju, nav pamata. Foto – Juris Dančauskis Bažām, ka Rīgas Centrāltirgū ir tik maz vietējo zivju, nav pamata. Foto – Juris Dančauskis

“Baltijas jūra ir salīdzinoši nabadzīga zivju sugu skaita ziņā, ja mēs to salīdzinām ar kaimiņu Ziemeļjūru vai kādu no okeāniem,” atzīst Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.

Tomēr arī mūsu pašu Baltijas jūra ik pa laikam krastā izskalo kādu pārsteigumu zinātniekiem. Palielinoties jūras transporta aktivitātēm, aizvien biežāk tiek atklātas jaunas sugas – gan zivju, gan bezmugurkaulnieku. Pagājušā gadsimta 90. gados Baltijas jūras Polijas ūdeņos uzradās apaļais jūrasgrundulis, par ko “Rīgas Apriņķa Avīzē” varēja lasīt pirms mēneša. Aptuveni pēc desmit gadiem šis nelūgtais ciemiņš bija jau arī mūsu ūdeņos. Nu tas ir savairojies tādos daudzumos, ka piekrastes zvejā ir viens no nozīmīgākajiem nozvejas objektiem.

Ik pa laikam zinātnieki atklāj arī Baltijas jūrai jaunas bezmugurkaulnieku sugas – piemēram, Ķīnas cimdiņkrabi vai Eiropas akmeņu garneli. Tomēr šoreiz mūs interesē gluži vienkāršs jautājums: kur zudušas Rīgas līča tradicionālās vērtības – lucīši, zandarti un zuši, un kādi ir šo zivju sugu izzušanas cēloņi?

Zuši un sīgas – vai tikai izredzētajiem?

Zuši, lielākoties kūpināti, mūsu azaida galdā galvenokārt nonāk pa diviem ceļiem. Vienus sarūpē mūsu iekšējo ūdeņu zvejnieki, kuri, piemēram, Rāznas ezerā tos zvejo jau daudzus gadus (kopš 2017. gada specializētā zušu zveja tur gan nenotiek) un nu jau gatavi pieteikt pat Rēzeknes zušu svētkus, līdzīgi kā reņģi ceļ godā Salacgrīvā un vimbu Bauskā. Citi zušus atvēsinātā veidā ieved pa gaisa ceļiem no Skandināvijas, lai tie par augstu cenu, vietējo kūpināti, nokļūtu galvaspilsētas restorānos. Tiesa, nedaudz zušu palaimējas noķert tepat Rīgas līcī, taču tā drīzāk ir nejaušība un senlolots veiksmes stāsts.

Latvijas faunas vienīgā katadromā zivju suga (barojas iesāļūdeņos vai saldūdeņos, bet nārsto jūrā) ir zutis, kas uzturas saldūdeņos vai piekrastes iesāļūdeņos un nārsto Sargasu jūrā. Pēdējās desmitgadēs tā populācija ir samazinājusies ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. 2007. gadā Eiropas Padome pieņēma zušu krājumu atjaunošanas regulu, uz kuras pamata tika izstrādāti dalībvalstu nacionālie zušu krājumu pārvaldīšanas plāni, kas paredz stiklzušu ielaišanu Latvijas saldūdeņos.

Zušu attīstība notiek trīs posmos. Pirmais no tiem ir stikla zutis. Eiropas zuša nārsts notiek Sargasu jūrā Atlantijas okeānā. Pēc nārsta zuši iet bojā, bet to izšķīlušos kāpurus līdz Eiropas piekrastei 1–3 gados atnes Golfa straume.

Nākamais zuša attīstības posms ir dzeltenais zutis. Tas saldūdeņos ilgst no trim līdz 30 gadiem. Baltijas jūrā dzeltenie zuši ienāk 6–8 cm gari. Tie, kuri sasniedz Vislu, jau ir 10–12 cm gari, Nemunu 15–25 cm gari, bet līdz Narvai nonāk jau 23,5–24 cm gari dzeltenie zuši. Galvenās problēmas dzelteno zušu attīstības posmā ir rūpnieciskā zveja un lielais aizsprostu daudzums uz upēm, kas ierobežo zušu migrāciju uz to dzīves vietām.

Sudraba zuša attīstības posms ir pēdējais tā dzīves ciklā. Pēc noteikta gadu skaita, ko dzeltenais zutis pavada saldūdeņos, tā krāsojums kļūst sudrabains. Tā ir zīme, ka zutis ir gatavs uzsākt savu pēdējo lielo ceļojumu uz nārsta vietu Sargasu jūrā.

Laikā no 1970. līdz 2018. gadam zušu nozveja Latvijas piekrastes ūdeņos samazinājās no 20 tonnām līdz vienai tonnai, un pašlaik tiek nozvejots mazāk par vienu tonnu gadā. Kopējā piekrastes nozvejā zušu īpatsvars ir mazāks par 0,1% no nozvejas masas, tāpēc zvejas piepūles samazināšana piekrastes zvejā Latvijā nedotu būtisku efektu zušu zvejas mirstības samazināšanai Baltijas jūrā kopumā. Ilggadējs zivju resursu inspektors Vidzemes piekrastē Aigars Pūsilds atzīst, ka 70.–80. gados zušus lielos apjomos ieguva ar atļauto elektrozveju piekrastes brigādēs, kur ar drastiskiem paņēmieniem dzinās pēc “lielā rubļa”.

2009.gadā Latvijā tika veikts pētījums “Jūras kraukļu kaitējums Latvijas zivsaimniecībai”, kurā tika konstatēts, ka aptuveni 2,45% no jūras kraukļu barībā izmantoto zivju biomasas ir zuši.

Līdzīgi kā zutis, arī sīga mūsu ūdeņos kļuvusi par “deficītu”. Sīgas dienvidu izplatības robeža, domājams, ietver tieši Latvijas ūdeņus. Tai varētu būt divas populācijas – anadromā (ceļotājzivs, kas nārsto saldūdeņos, bet barojas jūrā) un jūras sīga, kas nārsto Rīgas jūras līča piekrastē. Savukārt anadromo sīgu, kuras, pēc zvejnieku nostāstiem, vēl 50. un 60. gados masveidā nārstoja Latvijas upēs, populācija mūsdienās ir krietni sarukusi. Anadromā sīga ir ietverta Latvijas Sarkanajā grāmatā kā sarūkoša suga. (Sarkanajai grāmatai gan vairs nav juridiska spēka. Tas ir informatīvs avots – bieži novecojis. Tādēļ atsauksimies uz Sugu un biotopu aizsardzības likumā ietverto informāciju vai ES Dzīvotņu direktīvu.)

Kur pazuduši lucīši?

Zvejnieksvētkos jeb Jūras svētkos, kā tos ieteikts dēvēt kopš 1992. gada, kad vēl pastāvēja Latvijas Republikas Jūras lietu ministrija, kas tolaik rosināja visiem jūrā gājējiem – zvejniekiem, tirdzniecības flotes un Jūras spēku jūrniekiem – apvienoties kopīgos svētkos jūlija otrajā sestdienā, mūs “patīkami” pārsteidz tirgotāju uzskrullētā kūpināto lucīšu cena. Turpat 17–20 eiro kilogramā! Un ļaudis pērk, jo lucītis nu kronēts par Rīgas līča karali!

Pragmatiskāks par cenu ir jautājums: kur pazuda lucīši? Ihtiologi apgalvo, ka mencai kā Baltijas jūras galvenajai plēsējzivij, 80. gadu sākumā masveidā ienākot Rīgas līcī, tā dramatiski samazināja lucīšu populāciju. Vidzemes piekrastes zvejnieks, ilggadējs nozvejas daļas vadītājs Igors Lubiņš atceras, ka savulaik lucīši zvejoti neskaitāmām tonnām un… izbaroti kažokzvēriem.

Mencas, tāpat kā lucīši, dzīvo pa grunti. Kad kopsaimniecību zvejnieki pildījuši triecienpiecgažu plānus, tie zvejas traļus laiduši pa grunti, ka dubļi vien šķīst, izzvejojot pat luču mazuļus. Tad vēl līcī ienāca menca un lucīti piebeidza pavisam. Bet, kamēr tie vēl bija, zvejoja uz nebēdu, mala lielajās gaļas maļamajās mašīnās, pievienojot konservantu pirosulfītu un simt litru mucās ar vagoniem sūtīja uz Krievijas kažokzvēru fermām.

Tik tālu atmiņas. Kā lucīšu populācijas izdzīvošanas iespējas vērtē “BIOR” speciālisti? D. Ustups komentē: “Lucīši mūsdienās Rīgas līcī ir stabilā, salīdzinoši zemā līmenī. Institūta ikgadējās zinātniskās uzskaites Rīgas līcī uzrāda nelielas krājuma svārstības pēdējos gados, tomēr to apjoms ir būtiski mazāks nekā senajos laikos. Visdrīzāk tam par iemeslu ir apstākļu kopums – kā zvejnieku, tā vides faktoru ietekmē. Kā jau minēts, mencas kā plēsējas būtiski samazināja lucīšu skaitu līcī. Mūsdienās līcī cīņā par barību konkurē jaunpienācējs apaļais jūrasgrundulis. Atklātās jūras piekrastē lucīšu skaits ir ievērojami mazāks, tomēr to izmērs ir būtiski lielāks, salīdzinot ar līča lučiem.”

Savukārt aktīvie rūpnieciskās zvejas veicēji SIA “Varita” vīri luču murdus šogad liks tikai 15. maijā, un tad jau redzēs, kā būs. Valdes loceklis Ilmārs Lielmanis min, ka iepriekšējā zvejas sezonā lucīšu piekrastē bijis pietiekami, vienlaikus bilstot, ka to zveja viņiem ir tikai hobija līmenī, jo pamatā viss darbs koncentrējas uz reņģu zveju – tā dod lauvas tiesu. “Kādēļ tirgū kūpināti lucīši ir lašu cenā? Tā ir tirgotāju privilēģija,” kritiski rezumē I. Lielmanis.

Lilastes zvejnieks Valdis Līdums no zvejnieku saimniecības “Zītari Plus” atzīst, ka lucīšu nozveja katru gadu ir mainīga, tomēr, ka to nebūtu pavisam, tā nevar teikt. SIA “Normandīne” valdes priekšsēdētājs Normunds Grūbe no Skultes teic, ka lucīšu murdi neesot likti, tomēr stāvvados lucīši kā piezveja neesot retums.

Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.