Menu
 

Ralfs Orste: Latvijas izlasē gūtās emocijas ir neatkārtojamas Apriņķis.lv

  • Autors:  Ritvars Raits, speciāli “Rīgas Apriņķa Avīzei” no Šveices
Ķekavietis Ralfs Orste florbola pasaules čempionātā Šveicē. Foto – Ritvars Raits Ķekavietis Ralfs Orste florbola pasaules čempionātā Šveicē. Foto – Ritvars Raits

Tieši pirms Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svētkiem Šveices pilsētās Cīrihē un Vintertūrā noslēdzās pasaules čempionāta florbolā vīriešiem finālturnīrs. Latvijas izlase jau trešo reizi pēc kārtas izcīnīja augsto piekto vietu. Šoreiz mūsu valstsvienības sastāvā bija trīs Pierīgas florbolisti – komandas “Ķekava” spēlētāji Ralfs Orste un Klāvs Jansons, kā arī Daniels Jānis Anis, kurš dzīvo Ādažu novada Kalngalē, bet florbolu šosezon spēlē Šveicē, kur arī studē.

Uzreiz pēc turnīra uz sarunu aicināju ķekavieti Ralfu Orsti, kuram šis bija jau otrais pasaules čempionāts.

– Ralf, tev šis bija jau otrais pasaules čempionāta florbolā finālturnīrs, pirmais notika pirms gada Helsinkos. Vai pirmajā reizē biji pārsteigts, ka tiki iekļauts Latvijas izlasē?

– Atzīšos, ka man vienmēr ir bijusi vēlme spēlēt Latvijas izlasē, tas bija mans mērķis, allaž esmu trenējies ar domu būt tur. Protams, man tas tomēr bija arī zināms pārsteigums, ka tiku iekļauts starp divdesmit mūsu valsts labākajiem florbolistiem.

– Tagad tev ir jau divu finālturnīru pieredze. Ja pats salīdzini, kurā čempionātā tu nospēlēji labāk?

– Es noteikti teikšu, ka šajā otrajā čempionātā, kas notika Šveicē. Tā uzskatu tāpēc, ka šoreiz man komandā jau bija svarīgāka loma, treneri man deva vairāk spēles laika. Arī pašam bija vairāk pārliecības par savu varējumu, zināju, ka varu sevi pierādīt laukumā. Uzskatu, ka man izdevās sevi laukumā parādīt no labākās puses.

– Tieši šajā otrajā čempionātā tu tiki pie sava pirmā vārtu guvuma finālturnīros?

– Nu jā. Tas vārtu guvums bija tāds kā plusiņš tam visam, bet tas noteikti nebija vienīgais iemesls, kura dēļ es savu sniegumu čempionātā Šveicē novērtēju kā labāku. Protams, ir patīkami, ka tā bumbiņa tagad man ir mājās kā piemiņa. Tas ir forši, tiešām!

– Es to tavu golu spēlē pret Slovākijas izlasi redzēju klātienē. Vārtu guvums bija izcils, bet puse no nopelniem noteikti pieder talseniekam Valteram Kalnietim par ideālo piespēli.

– Jā, Valters izdarīja ļoti labu piespēli. Viņš pamanīja to brīvo līniju piespēlei, kas vienā brīdī atvērās. Tomēr es uzskatu, ka tas bija ne tikai viņa, bet visas mūsu maiņas nopelns. To uzbrukumu uzsāka liepājnieks Gustavs Griezītis, bet ādažnieks Daniels Anis tieši laikā aizgāja no vārtu priekšas, atbrīvojot man vietu. Tad arī radās tā ideālā situācija vārtu guvumam.

– Ralf, bet tu taču esi aizsardzības spēlētājs? Kā tu tajā mirklī varēji atrasties tieši slovāku vārtu priekšā?

– Sanāca tāda situācija, ka es aizsardzībā izcīnīju bumbiņu, piespēlēju to Gustavam. Viņš nedaudz palika tā kā aizsardzībā, bet es pamanīju iespēju, ka varu aizskriet uz priekšu, cerot, ka Gustavs man pagarinās piespēli. Beigās Gustavs izlēma nomainīt malu, piespēlējot Valteram. Es tobrīd biju skrējienā uz priekšu, nolēmu, ka nav ko apstāties. Mans lēmums izrādījās pareizs, jo pēc Valtera piespēles ar vienu nūjas pieskārienu varēju ieraidīt bumbiņu pretinieka vārtos.

– Tu biji trešās maiņas aizsargs, bet, kā jau pieminēji, kopā ar tevi tajā virknējumā spēlēja vēl viens Pierīgas florbolists – Daniels Jānis Anis no Kalngales. Kā jūs ar Danielu sapratāties laukumā, ja ņem vērā, ka iepriekš nebija sanācis spēlēt kopā?

– Jā, ar Danielu es gandrīz vai pirmo reizi spēlēju kopā, protams, ja neskaita pārbaudes turnīru, kas oktobrī notika Vācijā. Manuprāt, mūsu sadarbība laukumā nebija slikta, sapratāmies labi.

– No finālturnīra man prātā palikusi vēl viena epizode, pēc kuras tavi komandas biedri teica: “Labi, ka Ralfs pret to uzbrucēju pie borta nospēlēja plecs plecā un cīņa tika apturēta. Mēs jau bijām tā piekusuši, ka gaidījām maiņu.” Tu mūsu izlasē noteikti neesi augumā raženākais, bet, kā izrādās, no spēka spēles nevairies.

– Tā tiešām ir – no fiziska kontakta ar pretspēlētāju es nebaidos. Varbūt tādās spēka divcīņās es samērā bieži zaudēju tieši tāpēc, ka man nav tādas masas un auguma, bet divcīņās iet es nebaidos. Domāju, ka tas ir tas, ko daudzi manā spēlē novērtē, ka es arī ar savu salīdzinoši nelielo augumu droši eju un cīnos par katru laukuma centimetru, lai gan pretinieki lielākoties ir garāki par mani. Bet, jā, šad tad arī ar elkoni no pretspēlētāja esmu dabūjis pa seju, turklāt skaidrs, ka ne jau speciāli tas bija. Vienkārši – pretinieka elkonis bija manas galvas augstumā.

– Publiski pieejama informācija liecina, ka tu esi 164 centimetrus garš. Varbūt tev piederēja šī finālturnīra rekords kā augumā īsākajam spēlētājam?

– Nedomāju gan. Cik pavēroju citas izlases, gandrīz katrā no tām bija spēlētāji, kas ir apmēram vienā augumā ar mani. Pats īsākais es noteikti nebiju.

– Secinājām, ka viens tavs trumpis laukumā ir cīņasspars, bet kas vēl, tavuprāt, ir tavas stiprās puses florbolā?

– Es domāju, ka lielā mērā tās ir manas darbības aizsardzībā – es nebaidos bloķēt metienus, bieži pārtveru pretinieku piespēles. Mans pluss ir mana komunikācija laukumā ar komandas biedriem, pateicoties kurai mums izdodas labāk sadalīt savus pretspēlētājus.

– Latvijas čempionātā tu spēlē “Ķekavā”, bet finālturnīrā Latvijas izlases sastāvā jūs bijāt divi ķekavieši, vēl arī Klāvs Jansons. Klāvs gan bija valstsvienības otrās maiņas spēlētājs. Kā tu vērtē sava komandas biedra Klāva sniegumu Šveicē?

– Klāvam tas bija jau trešais pasaules čempionāta finālturnīrs, kurā viņš piedalījās. Viņa statistiku no galvas neatceros, bet, manuprāt, Klāvam tieši šis bija labākais no visiem čempionātiem. Šajā finālturnīrā arī viņam, līdzīgi kā man, laukumā bija lielāka loma nekā iepriekš. Uzskatu, ka Klāvs šo savu iespēju ļoti labi izmantoja, uzskatāmi parādīdams, ka viņš tiešām ir izlases līmeņa spēlētājs.

– Tu pats esi gan dzimis, gan audzis Ķekavā?

– Piedzimu gan es Tukumā, bet drīz pēc tam mana ģimene pārcēlās uz Ķekavu, tāpēc – jā, esmu īsts ķekavietis.

– Cik gadu vecumā paņēmi rokās florbola nūju? Vai jau bērnudārzā?

– Var teikt, ka bērnudārza vecumā, tikai ar bērnudārzu tam nebija nekāda sakara. Mana mamma Gita pēc pārcelšanās uz Ķekavu sāka spēlēt florbolu, bet mani ņēma līdzi uz treniņiem, deva nūju un bumbiņu, lai es spēlējos laukumā malā. Tad man bija kādi seši gadi. Tā tas arī sākās – nepagāja ilgs laiks, līdz es pats sāku nopietni trenēties florbolā. Sākumā mana vecuma bērnu komandas nebija, tāpēc man vajadzēja trenēties kopā ar trīs četrus gadus vecākiem puikām. Tikai pēc pāris gadiem savācās arī mana vecuma zēni.

– Zinu, ka florbolu spēlē arī tavs jaunākais brālis. Tad jau sanāk, ka esat florbolistu ģimene?

– Jā, arī mans brālis Ričards nopietni trenējas un diezgan labi spēlē florbolu. Viņam gan vēl ir tikai piecpadsmit gadu. Ričards arī spēlē aizsardzībā, bet tajā pašā laikā ir arī diezgan rezultatīvs. Viņš piedalās jauniešu čempionātā, pirmo sezonu spēlē Rīgas atklātajā čempionātā, dažas spēles aizvadījis arī vīriešu pirmajā līgā.

– Droši vien nebūs ilgi jāgaida, kad arī Ričards komandas “Ķekava” sastāvā cīnīsies “ELVI” florbola līgā?

– To rādīs laiks. Ričards vēl ir nedaudz par jaunu, labākie gadi viņam vēl priekšā. Jāskatās pēc situācijas, bet gan jau brālis spēlēs arī virslīgā.

– Tu pats arī ārzemēs esi spēlējis florbolu? Ja konkrētāk, tad Somijā.

– Jā, Somijā es pavadīju piecus gadus. Tur es ne tikai spēlēju florbolu, bet arī studēju.

– Vai diplomu par augstāko izglītību no Somijas atvedi? Kādu specialitāti ieguvi?

– Jā, viss izdevās veiksmīgi, esmu diplomēts sporta treneris un menedžeris.

– Tu arī strādā savā specialitātē?

– Iepriekš strādāju, bet tieši šobrīd ne. Tagad man ir cits darbs, bet apvienot to ar trenēšanu man pagaidām nav sanācis. Ceru, ka jau tuvākajā nākotnē man tas izdosies.

– Kādi ir tavas komandas “Ķekava” mērķi šajā sezonā?

– Man nepatīk uzreiz runāt par tādiem lieliem mērķiem, labāk plānot soli pa solim. Protams, mūsu prioritāte ir kvalificēšanās izslēgšanas spēlēm. Ja tas izdosies, tad mūsu nākamais mērķis būs arēnā “Rīga” piedalīties mačos par medaļām. “Ķekavai” līdz šim tas vēl nav izdevies.

– ”Ķekavai” šosezon ir jauns treneris – Klāvs Ozoliņš, kurš arī vairākus gadus spēlējis Somijā. Vai treneris jau ir paspējis jūsu komandas spēlē ieviest kādas jaunas nianses?

– Klāvs Somijā ne tikai spēlēja, bet arī trenēja jauniešu komandas, pieredze šajā darbā viņam jau ir pietiekami liela. Protams, ir dažas jaunas lietas, ko viņš jau ir ieviesis mūsu komandā. Pats es “Ķekavā” pēc atgriešanās no Somijas spēlēju tikai pirmo sezonu, bet no citiem puišiem, kuri var salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem, par Klāvu esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes. Spēlētāji par jauno vadību ir priecīgi, labāka kļuvusi treniņu apmeklētība, un tas par daudz ko liecina. Vismaz pagaidām viss ir pozitīvi.

– Nākamais pasaules čempionāta florbolā finālturnīrs notiks pēc diviem gadiem Zviedrijā. Vai tu turpināsi trenēties tādā līmenī, lai atkal kandidētu uz vietu izlasē?

– Pilnīgi noteikti. Tās emocijas, kuras var iegūt, izlases rindās pārstāvot savu valsti un spēlējot plecu pie pleca ar Latvijas labākajiem florbolistiem, ir neatkārtojamas. Kamēr vien es florbola spēlēšanu augstākajā līmenī varēšu apvienot ar savu ikdienas dzīvi, es to turpināšu darīt.

– Vai no šīs izlases tev palikušas tikai labas atmiņas? Kāds bija mikroklimats komandā? Kā sapratāties ārpus laukuma?

– Komandā sapratāmies ļoti labi, visi ar visiem bija draudzīgi. Pat tad, ja gadījās piedzīvot zaudējumu, mēs centāmies saglabāt pozitīvu atmosfēru, un, manuprāt, mums tas arī izdevās. Turklāt turnīra gaitā mūsu sniegums ar katru spēli uzlabojās, mēs spējām būt profesionāli brīžos, kad mums tādiem bija jābūt. Toties par mazām neveiksmēm laukumā mēs spējām draudzīgi pasmieties.

Ralfs Orste pasaules čempionāta finālturnīrā bija viens no Latvijas izlases aizsardzības balstiem, bet tajā pašā laikā mačā pret Slovākijas valstsvienību paspēja izcelties ar ne tikai ļoti svarīgu, bet arī skaistu vārtu guvumu. Uzbrucējs Klāvs Jansons finālturnīrā iemeta divus golus un izdarīja divas rezultatīvas piespēles. Viņa vārtu guvums mačā pret Vācijas izlasi tika atzīts par tās dienas skaistāko, bet visā turnīrā tika novērtēts kā astotais labākais vārtu guvums.

Uzbrucējs Daniels Jānis Anis Šveicē bija  pasaules čempionāta finālturnīra debitants. Savulaik Latvijas izlasē spēlējis arī Daniela tēvs Jānis Anis, kurš, būdams aizsargs, divdesmit finālturnīra spēlēs izcēlās ar vienu rezultatīvu piespēli. Daniels jau pirmajā čempionātā pārspēja savu tēvu, jo viņa kontā ir ne tikai viena piespēle, bet arī vārtu guvums mačā par piekto vietu pret vāciešiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.