Viedoklis: Kā novērst reģionu sociālekonomisko panīkumu? ^{Apriņķis.lv}

Tādēļ ATR īstenotājiem būtu jāskatās plašāk, nekoncentrējoties tikai uz mehānisku novadu apvienošanu. Svarīgākais ir atrisināt problēmas, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos valstī un izlīdzinātu reģionu attīstības atšķirības. Tāpēc ATR vispirms būtu jāizveido reģionālās pārvaldības teritorijas – apriņķi –, tiem piešķirot attīstībai būtiskas tiesības un resursus.

Sociālekonomiskā sarukšana

VARAM pašlaik piedāvātajā ATR modelī ir izvirzīta apņemšanās līdz 2021. gadam apvienot pašvaldības: no 119 līdz aptuveni 40. Šīm pašvaldībām jābūt ilgtspējīgām un ekonomiski spēcīgām un par samērīgām izmaksām iedzīvotājiem jānodrošina kvalitatīva pašvaldību autonomo funkciju izpilde.

Atbilstoši “Eurostat” datiem 23 gados no 1995. gada Latvija zaudējusi aptuveni 23% iedzīvotāju. Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai valsts iedzīvotāju skaits, pēc Centrālās statistikas pārvaldes informācijas, sarucis par 14% (visvairāk Latgalē – mīnus 24,8%). Šajā laikā cilvēku skaits samazinājies tikai astoņās Eiropas valstīs, bet tik lielā apjomā vēl tikai Lietuvā. Darbaspēka aizceļošana ir palielinājusi atšķirības starp reģioniem un Rīgu. Bet pat Lielrīgas reģions ar savu nemainīgo iedzīvotāju skaitu nespēj piesaistīt no reģioniem aizplūstošos cilvēkus.

Sociālekonomiskā sarukšana nozīmē ne tikai cilvēku skaita samazināšanos – tā skar arī vairākus citus aspektus: sabiedrība kļūst vecāka, un notiek teritorijas sociālekonomiskā degradēšanās, jo aizbrauc aktīvākā un uzņēmīgākā iedzīvotāju daļa. Līdz ar iedzīvotāju skaita sarukšanu pieaug infrastruktūras un pārvaldības uzturēšanas slodze, pakalpojumi vairs nav pieejami cilvēka dzīvesvietā utt. Ja neko nemainīsim reģionu attīstības politikā, riskējam lauku teritorijas pilnībā pazaudēt. Tas ir galvenais izaicinājums Latvijas sociālekonomiskajai attīstībai.

Kā to vajadzētu risināt saistībā ar teritoriju pārvaldību? Kopā ar vēl diviem zinātniekiem (Dr. phys., Dr. oec. Māri Pūķi un Dr. geogr. Pēteri Šķiņķi) mēģinājām šo jautājumu skatīt trijos – pārvaldības organizācijas, finanšu pārvaldības un teritorijas attīstības – aspektos. Esam secinājuši, ka centralizētā un sektoros organizētā valsts pārvalde Latvijā nav bijusi efektīva. Proti, kontrolējot lielāko daļu finansiālo un institucionālo resursu un funkciju, valsts nav izmantojusi vienu no efektīvas pārvaldības principiem – pārvirzīt iespējami lielu atbildības un tiesību daļu reģioniem un pašvaldībām.

Bez izmaiņām reģionu attīstības politikā pastāv risks jau vidējā termiņā sociālekonomiski pilnībā zaudēt no galvaspilsētas attālās teritorijas.

Ir svarīgi izveidot apriņķus

Pārvaldības organizācijas aspekts ir mēģināt atrast kompromisu starp cilvēkiem, vietvaru un teritorijas pārvaldības mērogu, lai pārvaldības struktūra nezaudētu pašvaldības galveno iezīmi – vēlētās pārvaldes struktūras ciešu saistību ar vēlētāju.

Lai novērstu tālāku sociālekonomisko un iedzīvotāju skaita samazināšanos, Latvijā ir jāveic daudz plašāka teritorijas attīstības pārvaldības reforma, nepieciešams izveidot arī apriņķus, deleģējot tiem autonomās funkcijas.

Jau 2008. gadā, īstenojot ATR un tiecoties saglabāt līdzsvaru starp ierobežotību un teritorijas pārvaldības mērogu, Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 4. un 5. pantā bija paredzēts Latvijā izveidot apriņķus, kas ietvertu vietējās pašvaldības: novadus un pilsētas. Tomēr, lai to īstenotu, pietrūka politiskās gribas un spējas.

Ir svarīgi izveidot patiešām efektīvas pašvaldības, jo konkrētās teritorijas attīstība visvairāk interesē vietējos iedzīvotājus. Līdzšinējos 25 gados, kopš Latvijā tikusi veidota reģionālā politika, teritorija kā attīstības vienība, kā kopums centrālajām pārvaldības struktūrām nekad nav bijusi politikas priekšmets. Sava politika bija veselības, tiesas, satiksmes, enerģētikas sektoros u.c. Bet neviens nav uztvēris teritoriju kā veselu vienību, kurā viss ir saistīts – veselība, izglītība, sabiedriskais transports, ceļu tīkls, sakaru infrastruktūra un biznesa attīstība. Centrālā vara nekad nav piedāvājusi pašvaldību iedzīvotājiem piedalīties šo lietu lemšanā.

Apriņķa funkcijas ietvertu reģiona ceļu tīkla, tajā skaitā pilsētu tranzītielu, uzturēšanu un attīstību, civilo aizsardzību, mājokļu politiku, bāriņtiesu, sociālās un veselības aprūpes infrastruktūru. Viena no svarīgākajām apriņķa funkcijām būtu cilvēkresursu attīstība: šajā ziņā liela nozīme ir izglītības sistēmas – pamata un vidējās vispārējās izglītības un profesionālās izglītības – pārvaldībai un pārraudzībai. Otrs svarīgs aspekts ir mobilitātes attīstība, iekļaujot tajā jaunus risinājumus ceļu tīkla attīstībā. Mūsdienās nav pieņemami, ka attālums starp Rīgu un tālajiem attīstības centriem, piemēram, Daugavpili un Rēzekni – pārsniedz trīs stundas.

Apriņķu veidošanā ir iespējamas vairākas pieejas – tos varētu veidot uz pašreizējiem pieciem plānošanas reģioniem, būtiski mainot to pārvaldības struktūru un piešķirot tiem jaunas kompetences un finanšu resursus. Apriņķus ir iespējams veidot arī uz deviņu republikas nozīmes pilsētu bāzes.

Viens no svarīgākajiem ieguvumiem, radot apriņķus, būtu teritorijas attīstības kritiskās masas radīšana. Plānojot reģionus, visos apriņķos būtu vairāk par 200 000 iedzīvotājiem vai tuvu tam.

Finanšu pārvaldības reforma

Vēl svarīgāka par apriņķu izveidošanu ir teritorijas attīstības finanšu resursu pārvaldības reforma, jo līdzšinējā sistēma ir fundamentāli pretrunīga. Pašvaldību ieņēmumus veido divi nodokļi: nekustamā īpašuma nodoklis (100% nonāk vietējās varas budžetā) un iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN; 80% nonāk pašvaldībās, 20% – valsts pamatbudžetā).

Ir svarīgi, ka šobrīd pašvaldības saņem IIN par iedzīvotājiem, kuri ir deklarējušies to teritorijā. Bet saimnieciskā darbība dzīvesvietā taču rada izaicinājumus – nepieciešama papildu infrastruktūra, tiek bojāti ceļi, rodas smakas, putekļus, skaņas utt. Kāda ir atdeve no ražotnes konkrētajai teritorijai, ja tajā strādā arī citu teritoriju iedzīvotāji un radītā pievienotā vērtība nodokļos aizplūst uz tām?

Otra pretruna – bāzes finansējumu pašvaldībām jebkurā gadījumā garantē pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds. Ja kādas pašvaldības dara kaut ko vairāk un to ieņēmumi palielinās, notiek finansējuma pārdale par labu biznesā mazāk aktīvajām pašvaldībām. Tādēļ pašvaldībām nav tiešas motivācijas uzlabot teritorijas sociālekonomiskos rādītājus.

Tāpēc ir nepieciešams mainīt teritoriju finansēšanas modeli, vairāk veicinot saimniecisko darbību. Proti, būtu jāmaina IIN sadalījums: pakāpeniski, trīs līdz piecos gados, daļu no tā pārdalot par labu darbavietai. Tādējādi šis nodoklis būtu divpusējs – to maksātu gan pēc dzīvesvietas, gan darbavietas. Tas motivētu pašvaldības – iedzīvotājus un to ievēlētās domes – vairāk iesaistīt uzņēmējus, nevis tikai rūpēties par dzīvojamiem rajoniem.

Toties, novirzot publisko finanšu resursus pašvaldībām, jāņem vērā ne tikai tajās dzīvojošo cilvēku un bērnu skaits, bet arī saimnieciskās darbības apjoms un attīstības dinamika. No valsts saņemtās dotācijas piešķiršanas formulā būtu nepieciešams iekļaut konkrētās teritorijas relatīvo darbavietu pieaugumu, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokli, kas kā prēmija jāsadala atbilstoši piesaistītajam kapitālam.

Un tikai pēc šādu reformu veikšanas būtu jāķeras pie nākamā posma – vietējo pašvaldību robežu mainīšanas.

*Pirmpublikācijā portālā “lvportals.lv”