Ieva Struka. Mazliet elitāri, mazliet ne Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Apdomājot trīs mākslas dzīves notikumus, ko no šīs vasaras bagātīgā piedāvājuma gribētos apmeklēt man pašai, ja neskaita grāmatu kaudzi uz galda lauku mājās, apstājos pie koncerta Cēsīs, operas izrādes Siguldā un teātra festivāla Valmierā, – tātad diezgan šaurā ģeogrāfiskā areālā, un tie nebūt nav vienīgie pasākumi, ko būtu vērts baudīt.
Kultūras patēriņš Latvijas sabiedrībā ir pētīts, bet, kā ir ar augstvērtīgas mākslas notikumu piedāvājumu īsā laika nogrieznī, ierobežotā teritorijā, es nezinu, tomēr tas, ka katru vakaru varētu kaut kur doties un nevilties piedāvātajā, ir skaidrs. Vai tā ir vēl kur citviet zināmā attālumā no valsts galvaspilsētas, – šaubos.
26.jūlijs. Cēsis. “Trio Palladio” un Guntis Kuzma
Zem kamermūzikas ansambļa svešādā nosaukuma slēpjas izcili latviešu mūziķi, kas katrs atsevišķi ir pazīstami visiem mūzikas cienītājiem Latvijā – vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš. Mūzika viņiem visiem ir vairāk nekā profesija un varbūt pat vairāk nekā dzīvesveids – viņi paši ir mūzika, un viņi dzīvo mūzikā. Viņu tehnika ir virtuoza, bet viņu personības starojums interpretāciju padara par notikumu.
Lai atskaņotu izvēlēto programmu – Roberta Šūmaņa un Tālivalža Ķeniņa darbus, viņiem pievienojies klarnetists Guntis Kuzma, un tā ir iespēja Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, brīvdabas trokšņu neapgrūtinātos apstākļos baudīt to, par ko ikvienas Eiropas metropoles mūzikas cienītājs mūs var apskaust – pasaules līmenis par Latvijas cenu, lai cik merkantili tas izklausās.
27.jūlijs. Sigulda. “Toska”
Džakomo Pučīni operas uzvedums Gunta Gailīša režijā ļaus mūsu pasaulslavenajam soprānam Maijai Kovaļevskai nodziedāt “Tosku” dzimtenē, pirms to darīt uz pasaules opernamu skatuvēm, un tādējādi mums būt pirmajiem klausītājiem.
Šī ir viena no skaistākajām un populārākajām operām, kurā sižeta sentimentāli dramatiskos pagriezienus Romas “dekorācijās” starp operdziedātāju Floriju Tosku, gleznotāju Kavaradosi un slepenpolicijas priekšnieku Skarpiju pilnībā attaisno mūzika. Tieši tādēļ līdzās Kovaļevskas vārdam par pievilkšanas spēku gribu minēt diriģentu Atvaru Lakstīgalu un viņa jūtīgo zižļa pieskārienu Pučīni melodijām.
2.–4.augusts. Valmiera. Vasaras teātra festivāls. Mērķauditorija visām izrādēm ir no pieciem gadiem uz augšu, tātad pie tās pieder katrs, kurš zina burtus un var nosēdēt uz vietas vismaz brīdi. Bet, ja nopietni, gadu no gada Valmieras Vasaras teātra festivāls atklāj aizvien jaunas iespējas, kā un kur teātri ir iespējams skatīties un kas ir teātris – alternatīva starptautiskajam festivālam “Homo novus”, bet jau no agrīna vecuma.
Turklāt šī ir lielā iespēja vienuviet redzēt visus jaunākās paaudzes teātra profesionāļus – Tomu Treini, Paulu Pļavnieci, Reini Boteru, Klāvu Melli un citus – brīvībā, kur tos neierobežo ne repertuārteātra tradīcijas, ne neatkarīgo teātru pašaurie spēles laukumi. Valmierā izrādes notiek pagalmos, uz tilta, angārā un citās neierastās vietās.
Agri vai vēlu šie mākslinieki režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā kāpj uz skatuves, lai saņemtu “Spēlmaņu nakts” balvas kā labākie, tādēļ ir vērts redzēt festivāla direktora Reiņa Suhanova izvēli jau tagad. Festivāla programmu papildinās arī kinoseansi vēlos vakaros un Laikmetīgās Mākslas centra meistardarbnīcas tīņiem.