Una Griškeviča. Par braukšanas kultūru, komentāriem un attieksmi ^{Apriņķis.lv}

Pēc pieejamās informācijas, noziedznieks uz šosejas aizķēris arī vairāku citu satiksmes dalībnieku automašīnas, izraisot avāriju. Beigās policistiem, bēgļa virzienā raidot vismaz 15 šāvienus, izdevās viņu aizturēt. Policijas vadība un iekšlietu ministrs policistu rīcību atzinuši par attaisnojamu, lai gan vēl notiks izmeklēšana, jo aizturēšanā izmantots šaujamierocis.

Tiktāl šī situācija būtu skaidra, taču to nevar teikt par daļas interneta komentētāju publiski (un, protams, anonīmi!) izteikto viedokli: puse no viņiem policistiem veltījusi visus iespējamos pārmetumus par to, ka likumsargi pildījuši savu pienākumu, cenšoties apturēt noziedznieku, kurš, iespējams, bija alkohola vai narkotisko vielu ietekmē, un atļāvušies izmantot šaujamieročus.

Mani vairāk pārsteidz komentētāji, kuri gandrīz vai attaisno noziedznieka rīcību un nosoda policistus. Rodas jautājums – vai tiešām viņiem neienāk prātā: ja šajā brīdī uz ceļa automašīnā atrastos, piemēram, viņi paši vai viņu ģimenes locekļi un pa ceļu neadekvātā ātrumā pārvietotos pilnīgi traks braucējs, bet policija pat necenstos viņu apturēt? Droši vien sekotu komentāri, ka policija guļ, neko nedara un neprofesionāli strādā.

Šīs likumsakarības un situācijas es atcerējos saistībā ar nesen pausto un jau labi zināmo informāciju, ka diemžēl Latvija joprojām ir vienā no pirmajām vietām Eiropā ceļu satiksmes negadījumos pēc bojā gājušo skaita. Precīzus ciparus ikvienam ir iespēja sameklēt internetā, tomēr joprojām aktuāls ir jautājums: kas ir vairāk pie vainas – sliktie ceļi (ceļu kvalitātes ziņā joprojām esam 107. vietā no 137 valstīm), policijas darbs vai tomēr daļas autobraucēju kultūra un attieksme?

Negribu mest akmeni neviena dārziņā, taču nesen biju Austrijā, un tur ne uz lielajiem, ne mazajiem ceļiem nenovēroju, ka autobraucējs, kuram jāsteidzas vairāk nekā pārējiem, cenšas visus par varītēm apdzīt, vai – tieši otrādi – brauc pārāk lēni, tādējādi kavējot satiksmes plūsmu. Vīnē, kur ir ļoti aktīva satiksme, šoferi piebremzēja pie gājēju pārejām, palaižot mūs pāri arī tad, kad bijām neziņā apstājušies – tiksim pāri ielai vai ne. Bet Rīgā pie neregulējamajām pārejām nekad nevar zināt, vai braucējs apstāsies, ieraugot gājēju, kurš vēlas šķērsot ielu, vai vēl uzspiedīs uz gāzes pedāļa.

Protams, tā ir tikai maza daļa autobraucēju, bet man tik un tā gribētos zināt, vai šīs nepatīkamās “tradīcijas” aizvien ir postpadomju “mantojums”, audzināšanas sekas vai tomēr kas cits? Jo gan agresīvu braucēju publiska aizstāvēšana, lepošanās ar pārkāpumiem (“Re, kā es protu!”), pārmetumi policistiem par to, ka viņi atļaujas aizturēt agresīvus braucējus utt. diemžēl joprojām ir ļoti izplatīta attieksme.

Un, kamēr tas viss nemainīsies, nepalīdzēs ne likumi, ne aizliegumi un sodi. Jāmainās ir mums pašiem, un, jo ātrāk tas notiks, jo labāk mums.