Komentārs. Vai esam gatavi ārkārtas situācijām? Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Foto - arhīvs
Pagājušās nedēļas trešdiena bija ļoti trauksmaina – tika saņemta informācija, ka Stradiņa slimnīcā ievietots spridzeklis, un atbildīgie dienesti uzsāka slimnieku evakuāciju. Tāda būtu notikumu īsā versija, turklāt, pieturoties pie nerakstītas vienošanās, mediji (šajā gadījumā ziņu portāli) šo norisi pārāk plaši neatspoguļoja, lai neradītu vēl lielāku haosu un satraukumu, turklāt mēdz teikt, ka šādu ziņu izplatīšana, teiksim tā, garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem liekot rīkoties līdzīgi neadekvāti.
Taču sociālie tīkli darbojās pilnā sparā, un kāds mans paziņa, kurš ir žurnālists, tomēr nolēma savā “Facebook” kontā atspoguļot to, kas šajā laikā notika slimnīcā un apkārtējās ielās, un pēc tam uzrakstīja savas pārdomas, komentāros izpelnoties ļoti pretrunīgu reakciju – sākot no “paldies, ka padalījies!” un beidzot ar “kāpēc tev tas bija vajadzīgs?”. Manuprāt, ir skaidrs – lai cilvēki zinātu, kas notika. Vismaz aculiecinieka versiju.
Ticu, ka situācijas risināšanā iesaistītie dienesti rīkojās pēc plāna un labākās sirdsapziņas, taču ir skaidrs, ka tik milzīgā teritorijā, kādu aizņem Stradiņa slimnīca, slimnieku evakuāciju veikt nav vienkārši, jo īpaši tāpēc, ka šā iemesla dēļ pat nācās pārtraukt iesāktās operācijas, dažus veselākos slimniekus aizsūtīt ārstēties mājās vai ambulatori, bet vēl vairākus simtus nogādāt uz citām slimnīcām. Pārdomas raisīja arī Stradiņa slimnīcas vadītājas nākamajā dienā kādā intervijā teiktais, ka pēc šī notikuma tiks izstrādāts jauns (!) un stingrs plāns, kā rīkoties šādā situācijā.
Manuprāt, katrā valstī, kas kaut nedaudz ir pakļauta terora draudiem, vajadzētu būt skaidram plānam, kā rīkoties brīdī, kad tiek saņemts zvans par spridzināšanas draudiem publiskā vietā.
Zinu, ka daudziem šī doma nepatiks un man pārmetīs panikas celšanu, bet – vai nebūtu laiks padomāt par drošību jau laikus? Piemēram, pie lielo slimnīcu ieejas novietojot metāla detektorus. Galu galā drošības pārbaude jāiziet gan Ņujorkas operteātra “Metropolitan”, muzeju un lielāko baznīcu apmeklētājiem; līdzīga prakse pamazām tiek ieviesta arī lielākajās Eiropas pilsētās. Varbūt līdzētu arī kārtīga videonovērošanas sistēma?
Ak jā, un vēl mulsina fakts, ka nekur neparādās informācija, vai tiek meklēts zvanītājs, kurš informēja par slimnīcā novietoto spridzekli. Tas veicina baumas, ka informācija it kā esot nosūtīta e-pastā. Lai nu kā būtu ar ziņotāja izskaitļošanu, gluži labi atceros gadījumu pirms 15 gadiem, kad par it kā veiktu zvanu no telefonbūdiņas un ziņu, ka Sporta pilī ievietots spridzeklis, aizdomās tika turēts kādas pazīstamas modes mākslinieces tēvs. Viņu izskaitļoja, balstoties uz belašu pārdevējas liecību...
Tiesa, šā cilvēka vainu nepierādīja, un viņš arī nebija vainīgs. Taču tagad, 15 gadus vēlāk, kad tehnoloģijas ir attīstītas krietni vairāk nekā toreiz, vismaz teorētiski nevajadzētu būt problēmai atrast vainīgo – neatkarīgi no tā, vai šī persona zvanīja, sūtīja ziņu uz telefonu vai e-pastu – un dot tādu mācību, ka viņam turpmāk pārietu jebkāda vēlēšanās atkārtot kaut ko līdzīgu, lai kāds arī būtu šāda zvana iemesls.
Ceru, ka tā nenotiek tikai trilleros un romānos un ka turpmāk vismaz slimnīcas nebūs tā vieta, kas tiks pakļauta spridzināšanas draudiem. Jo kaut kādām robežām tomēr ir jābūt.