Mārcis Bendiks: Salamans Mācītājs un Valsts kontrole Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks, publicists
Foto - publicitātes
Nodārdēja timpāni un cimbalas, un augstajie nāca ar ziņu tautai: “1. augustā stājas spēkā grozījumi Valsts kontroles likumā, kas piešķir tiesības Valsts kontrolei lemt par zaudējumu piedziņu no amatpersonām un darbiniekiem, ja tie valsts vai pašvaldības budžetam radīti nelikumīgas rīcības rezultātā. Jaunās normas mērķis ir stiprināt amatpersonu atbildību un godprātīgu rīcību ar nodokļu maksātāju naudu.”
Nu tik būs! Kontrole kontrolēt kontrolēs un piedzīt piedzīs, un amatpersonas, stiprinātas atbildībā par godprātīgu rīcību, maksāt maksās, un ienākumu straumes pildīt pildīs valsts apcirkņus. Pēc šādas bibliskas ainas uzburšanas roka pati sniedzas pēc Rakstiem, kur lasām:
Kas jau ir bijis, tas atkal būs,
kas jau ir noticis, tas atkal notiks –
nekā jauna nav zem saules.
Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! –
bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums. [Māc 1:9,10]
Lai arī citētais teksts no Salamana Mācītāja grāmatas ir krietni pāri par divtūkstoš gadu vecs, tas ir visnotaļ aktuāls, – arī “jaunās normas” jau ir bijušas gan aizvēsturiskā, gan mēreni nesenā pagātnē. Sauca nedaudz citādi – par uzrēķinu. Tas nāca komplektā ar Valsts kontroles (VK) revīzijas slēdzienu, un, kā jau valstī, kurā ir likuma vara, naudas lietās var vienmēr vērsties tiesā. Tādējādi sanāca, ka savā ziņā caur tiesu tika apšaubīts ne tikai naudas uzrēķins, bet viss VK revīzijas darbs kopumā.
Te nu mēs esam pie ķezas būtības – VK nemanāmi, bet neatlaidīgi no tēriņu likumības kontroles noslīdēja uz lietderības revidēšanu. Atšķirībā no likumības, kura ir stingri priekšrakstīta lieta, lietderība ir vērtējuma jautājums, citiem vārdiem sakot, politiska izšķiršanās. Jo politizētāki kļuva VK revīziju akcenti, jo biežāk tie tika apšaubīti, un galu galā ērtāk bija pāriet pie kārtības, ka revīzijas lēmums nesatur naudiskas sankcijas, līdz ar to nav sūdzams tiesā.
Kārtība paredzēja, ka par atklāto naudas izšķērdēšanu VK ziņo attiecīgām iestādēm, kurām tad nu vajadzēja rīkoties savas kompetences ietvaros. Visbiežāk notikumi tālāk attīstījās tā: VK ar lielu pompu nodod papīrus prokuratūrā, tā tos drusku pagumza un iespēlē policijai, kura nesteidzīgi un pa trepīti nolaiž tos līdz izmeklēšanai pie kāda lāga inspektora kaut kur Vilkadirkšņu pagastā. Inspektoram, protama lieta, ir citas prioritātes – steidzami jāizmeklē noķerto ceļmalas melleņu tirgotāju megalieta un divu rauga paciņu zādzība lielveikalā. Rezultātā neviena no ūberskandalozajām VK revīzijām ar simtiem tūkstošu un pat miljonu zaudējumiem nav beigusies ar reālu zaudējumu piedziņu.
Kas mainīsies šoreiz? Tas, ka no piedziņu procesa ražošanas cikla tiks izslēgta prokuratūra un policija. Toties pašas VK laipni piedāvātajā shēmā jau ir seši posmi, caur kuriem jāiziet, lai piedziņa vispār sāktu savu gaitu. Un tad... Jā, kā tikko, tā tūdaļ. Tad varēs sākties tiesu darbi. Izvairīšos šeit no pārāk jutīgām tēmām, bet atgādināšu tikai, ka virknē skaļu lietu, kas aizsākušās jau pirms 15 un pat 20 gadiem, vēl nav spēkā stājušos tiesas spriedumu. Stāsti par VK piedziņas varoņdarbu radītām naudas straumēm ir mūsdienīgs tautas teiksmas variants. Teiksma, kā jau teiksma. Dzīvē naudas plūsmu maz iespaido teiksmainas varoņteikas.
Salamans Mācītājs šai sakarā ir norādījis: visas plūsmas atgriežas, kur sākušās, un nav nekā jauna zem saules.
Visas upes uz jūru plūst,
bet jūra nepielīst pilna –
turp, no kurienes upes plūst,
tur tās atkal atgriežas tecēt. [Māc 1:7]