Martinovs: Latvijā esam iecietīgi pret korporatīvās krāpšanas pazīmēm
- Autors: Andrejs Martinovs, IPAS “INVL Asset Management” vadītājs
Foto - publicitātes
Ikviens uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība, ko pārvalda tā īpašnieki, dalībnieki un akcionāri. Jo vairāk ir tajā iesaistīto pušu, jo pamatīgāk ir jāpiestrādā pie korporatīvās pārvaldības. Laba korporatīvā pārvaldība daļēji nozīmē to, ka ikvienam kompānijas akcionāram, neatkarīgi no tam piederošo akciju apjoma, tiek nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības uz iesaisti uzņēmuma pārvaldībā. Šīs tiesības, ietverot peļņas sadali, nosaka Komerclikums, un to ievērošana ir jānodrošina uzņēmuma padomei un valdei.
Latvijas uzņēmējdarbības vidē nereti notiek tā, ka “pārvaldības toni” nosaka lielākie akcionāri vai akcionāru kopums, šādi ierobežojot likumā noteiktās mazākuma akcionāru tiesības. Katrs gadījums ir vērtējams atsevišķi, taču noteiktās situācijās šāda pārvaldība var saturēt korporatīvās krāpšanas pazīmes.
Korporatīvā krāpšana ir uzņēmuma izpildinstitūcijas – parasti uzņēmuma padomes un valdes – apzināta noteiktu akcionāru tiesību ierobežošana vai to subjektīva interpretēšana pārsvarā ar mantkārīgu nolūku. Atbilstoši Komerclikumam ikvienam akcionāram ir tiesības uz peļņas sadali, tiesības balsot akcionāru sapulcēs, pieprasīt sapulču sasaukšanu utt.
Ja runājam par likumīgu uzņēmuma pārvaldību, tad padomes un valdes līmenī nav pieļaujama jebkādu šķēršļu likšana ar mērķi nepieļaut likumā noteikto tiesību īstenošanu visiem uzņēmuma akcionāriem, jo tieši izpildinstitūcijām ir jāatbild par ikviena akcionāra tiesību izlietošanas nodrošināšanu. Ja tas nenotiek, tas var nozīmēt, ka padome un valde nestrādā visu akcionāru interesēs, un šādi gadījumi Latvijā bieži vien ir novērojami – diemžēl arī biržas emitentu starpā.
Tā kā ieguldām pensiju fondu līdzekļus vietējā biržā, manā redzeslokā ir vairāki biržas emitenti, kuru izpildinstitūciju rīcība rada aizdomas par akcionāru tiesību neievērošanu. Tie visi ir lieli un atpazīstami uzņēmumi ar plašu akcionāru – ieguldītāju skaitu.
Piemēram, AS “Grindeks” biržas ieguldītāju lokā ir slavens ar “ierindas” ieguldītājam neaptverami lielu, miljonos mērāmu padomes atalgojumu. Tāpat uzņēmums pazīstams ar darījumiem ar saistītam personām, kuru rezultātā, iespējams, nodarīts tiesību aizskārums mazākuma akcionāriem. Vai apstāklis, ka uzņēmums par citu – ar lielāko akcionāru saistītu farmācijas uzņēmuma iegādi – ir piemaksājis piecus miljonus eiro, pēc četriem gadiem mainot darījuma nosacījumus, ir iedomājams biržas uzņēmumā? Protams, pēc akciju atpirkšanas (ko veicis lielākais akcionārs) mazākuma akcionāru skaits ir būtiski sarucis, taču joprojām “Grindeks” akcijas ir biržā un tātad pieejamas plašam ieguldītāju lokam.
Biržas investoru vidū sašutumu raisa arī AS “Latvijas balzams” peļņas izlietošanas politika. Proti, pastāv bažas, ka visiem dalībniekiem piederoša peļņa aizdevumu formā tiek novirzīta lielākajam akcionāram. Ja tas tiešām tā notiek, vai tas ir godīgi pret mazākuma akcionāriem? Svarīgi arī minēt, ka AS “Latvijas balzams” ir ap 11 000 ieguldītāju, kas Latvijas mērogam ir ievērojams apjoms.
Vēl viena šī brīža “karstā tēma”, kas rada aizdomas par iespējamu akcionāru tiesību neievērošanu, ir notikumi zāļu ražošanas uzņēmumā “Olainfarm”. Situācija uzņēmumā kārtējo reizi ir sarežģījusies, uz ko norāda pieprasījums sasaukt akcionāru sapulci. Publiskā telpā pieejamā informācija ļauj secināt, ka tās sasaukšana bez skaidriem iemesliem tiek novilcināta. Ja pastāv šķēršļi sapulces sasaukšanai, valdei par to nekavējoties ir jāinformē, lai biržas investoriem būtu informācija par to. Turklāt arī “Olainfarm” izpildinstitūciju locekļu straujais atalgojuma pieaugums biržas investoru vidū rada papildu aizdomas par iespējamu interešu konfliktu vai sliktu korporatīvo pārvaldīšanu.
Svarīgi uzsvērt, ka starptautiskie korporatīvās pārvaldības standarti biržas uzņēmuma izpildinstitūcijām uzliek par pienākumu proaktīvi nodrošināt akcionāriem viņu tiesību izlietošanu. Akcionāru tiesību ievērošanai ir jābūt prioritārai, neatkarīgi no akcionāram piederošā akciju skaita, juridiskās formas, nacionalitātes utt.
Jāsecina, ka pašlaik Latvijā kopumā esam ļoti iecietīgi pret korporatīvām krāpšanām, kas notiek emitentu izpildinstitūciju līmenī, kamēr citviet Eiropā šāda veida situācijas tiek pieskaitītas pie finanšu noziegumiem un netiek atstātas bez ievērības. Gribas ticēt, ka drīzā nākotnē arī pie mums korporatīvās krāpšanas pazīmēm pievērsīs lielāku uzmanību, stiprinot Latviju kā tiesisku valsti un rūpējoties par sakārtotu finanšu nozari, kuras svarīgs elements ir kapitāla tirgus.