Māris Zanders: Krievija... Kas tālāk? Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Viena no lielākajām kļūdām, ko indivīds, vērtējot notiekošo un prognozējot nākotni, pieļauj, ir iedomāties, ka arī citi pasauli redz līdzīgi. Tādēļ es ļoti skeptiski izturos pret atlikušo demokrātiski noskaņoto mediju un ekspertu Krievijā komentāriem par demonstrācijām Maskavā un represijām pret to dalībniekiem (kā arī, iespējams, nejaušiem garāmgājējiem).
Pēc kaut kā TĀDA dzīve, sabiedrības attiecības ar varu nekad vairs nebūs tādas, kā agrāk, – apmēram tāds ir šis skatījums. Notiekošā svarīgums, šo cilvēku vērtējumā, ir tik dzīvi ietekmējošs, ka to izlikties neredzam nevar.
Var. Mierīgi. Cilvēku sabiedrībai visos laikos ir bijusi raksturīga vēlme un spēja piemēroties – vardarbībai, apdraudējuma sajūtai utt. To var dažādi vērtēt, bet ne par to šoreiz. Lai tēzi pamatotu, daži piemēri no mūsu pašu vēstures.
Pieļauju, ka nav jāpierāda, kāds Latvijā bija 1905. gads – demonstrācijas, sadursmes, bojāgājušie, galu galā tiek lietots apzīmējums “revolūcija”. Tikmēr Bulduros F. Flugins iekārtoja “silto jūras ūdens vannu iestādi”, tika atklāta Rīgas–Jūrmalas šoseja, Vēveru ielā (tagad Audēju) 10 Rīgā tiek atklāts jauns kinoteātris, augustā un septembrī Vidzemes lībiešus Vidzemes jūrmalā pēta somu filologa E. N. Seteteles ekspedīcija.
1916.gads – ļoti smags laiks, jo ir karš, Krievijas armijai nesokas, bēgļi, evakuācijas, strēlnieki. Tikmēr Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība Jelgavā rīko brīvmūrniecībai veltītu izstādi, Rīgā sāk darboties krievu aktieru grupa N. Angarova un P. Rudina vadībā, P. Valdens uzstājas Pirmajā Viskrievijas izgudrotāju kongresā ar referātu “Par radošu darbu tehnikā”.
Īsi sakot, tas, ka prāvs skaits maskaviešu uzskata, ka viņu viedoklim par Kremli līdzīgs ir citur Krievijā, ir maldi. Un maldi ir iedomāties, ka līdz 2024. gadam, kad beidzas Putina kā prezidenta konstitucionālās pilnvaras, TĀ turpināties nevar. Var.
Var jautāt: jā, bet kas tad notiks? Vai šī teksta autors uzskata, ka Putins pie varas būs līdz savai fiziskai nāvei?
Ilgāku laiku bija populāra versija, ka Vladimirs Vladimirovičs saglabās varu arī pēc 2024. gada, pabeidzot Baltkrievijas un Krievijas integrācijas procesu un pilnīgi likumīgi kļūstot par jaunā veidojuma prezidentu. Uz pirmo termiņu, kam seko otrais… Tomēr pēdējā pusgada laikā izskan viedoklis, ka šai skaistajai konstrukcijai iebilst Baltkrievijas vadītājs Lukašenko, kurš, starp citu, vēlīnā Jeļcina laikā aizvadītā gadsimta nogalē pats koķetēja ar ideju kļūt par apvienojuma pirmo personu. Šādu ambīciju Lukašenko vairs, protams, nav, tomēr kļūt par jaunā veidojuma viceprezidentu vai vispār doties pensijā viņš arī neesot ar mieru, jo apzinās, ka neatkarīgas (vismaz formāli) valsts prezidenta posteņa zaudēšana viņu padarīs neaizsargātu Krievijas elites klanu iekšējās cīņās.
Rezultātā kā ticamāks tiek apspriest cits scenārijs, kas jau tiek izmēģināts Kazahstānā. Līderis (konkrētajā gadījumā Nazarbajevs, starp citu, par Putinu krietni vecāks cilvēks) paliek Valsts drošības padomes vadītājs, tātad kontrolē specdienestus un spēka struktūras, savukārt tas, kurš ir prezidents vai premjers, tādā gadījumā vairs nav būtiski. Ja Nazarbajeva eksperiments būšot puslīdz veiksmīgs, līdzīgi rīkošoties Putins.
Rezumēju: Krievijas vadītāja (diktatora, ja vēlaties) – lai kāds būtu amata nosaukums – funkcijas Putins saglabās arī nākamajā desmitgadē. Un velti iedomāties, ka autoritārajā Krievijā varai ir problēmas represēt kaut piecus procentus (tie būtu 5–7 miljoni, it kā ārprātīgs skaitlis, bet…) savu pilsoņu, kuri protestē, jo izšķiroši ir turēt citā “burbulī” 95 – labi, kaut 70 – procentus.