Jānis Dimants. Ko metīsim ārā kā vecas grabažas? ^{Apriņķis.lv}

Savukārt Valsts prezidents Egils Levits izvirza mērķi, lai mums būtu moderna, ilgtspējīga Rietumeiropeiska valsts, kādā citā reizē piebilstot, ka nāktos respektēt nacionālās tradīcijas. Kādas līdzības un vai ir kādas atšķirības abu jauno valstsvīru nostājā attiecībā uz gribēšanu būt moderniem, pagaidām pagrūti atšifrēt. Apjaušot biedējošo demogrāfisko situāciju un prombraukšanas sāgu, kā visaktuālāko nepieciešamību nāktos paust, ka tagad mums vajag būt latviešiem vairāk nekā jebkad. Tikai tas nu nekādi neiekļaujas kategorijā "moderni". Gaužām aplami arī paust patriotisko "uz ežiņas galvu liku sargāt savu tēvuzemi", kad esam kopā ar tik daudziem sabiedrotajiem un jāsargā vai puspasaules. Zem ANO karoga mūsējie patlaban līdzdarbojas diezgan bīstamajā Āfrikas valstiņā Mali – tur nesen teroristu izraisītā sprādzienā ievainojumus guvuši seši igauņu karavīri. Tik populārā NATO 5. panta ietvaros mūsējiem sava misija veicama Afganistānā. Grūti, pat neiespējami, apjaust, vai, teiksim, iešana sadursmēs ar talibiem kaut jel kā būtu iekļaujama moderna nacionālisma izpausmēs. Vai nāktos kultūras ministra iecerētajās programmās paust, ka latvji izsenis bijuši labi karotāji, taisījuši revolūcijas un ko tik vēl ne…

Tikmēr bez šaubīšanās vai aizspriedumiem par moderniem vai visai pasaulei varam dēvēties ar dziedāšanu, Dziesmu svētkiem. Šovasar Dikļos ar vērienu svinot 155. gadadienu kopš Jura Neikena kopādziedāšanas svētkiem, no jauna esam apjautuši, kādus stabilstabilus pamatus mūsu senči likuši, šķiet, mūžam paliekošajai svētku kustībai. Apaļās jubilejas gadā vairāknedēļu pasaules turnejā bija devies Babītes novada jauktais koris "Maska" un starptautiskā konkursā Japānā ticis pie zelta medaļām. Kārtējais apliecinājums tam, kā senlaiku nacionālā tradīcija saderas kopā ar mūslaikiem un ka pasaulē tiekam uzlūkoti gluži vai kā modernā karognesēji. Un, kad Eiropas tautu kultūras un mākslas festivālā "Europeade 2019" Vācijas pilsētā Frankenbergā ar grandiozām ovācijām par labākajiem tika atzīti Ropažu Kultūras un izglītības centra deju ansambļa "Cielaviņa" dejotāji, atkal starptautiskā mērogā notika jo koša latviskuma iemirdzēšanās. Latvijas kopdeja – Eiropiādes pašā virsotnē! Izpildītāji – bērni un jaunieši – nācijas, arī Eiropas nākotne.

Tikai kaut kas dīvains notiek ar pasaules mēroga cienīga snieguma novērtēšanu pašmājās. Kad ar vārdos neizsakāmu saviļņojumu biju noskatījies Ventspils jaunās koncertzāles atklāšanas koncertu, tūdaļ paklikšķināju savus ierastos interneta portālus, cerēdams uz emociju birumu par tikko baudīto. Taču – pilnīgs klusums. Nu labi – jau pusnakts. Otrā dienā – atkal ne zilbes par Ventspils unikālā pasākuma norisi. Toties ar acīs krītošu virsrakstu vēstījums, ka Kivičs ar savu Lieni Skulmi saveidojuši duetu, dziedājuši kādās kāzās, guvuši atzinību un tagad došoties koncerttūrēs. Izdarīti trakā mīlas pārīša it kā jau radošie novērtējumi. Bet ne vārda par to, ka Ventspilī atklāta jaunā koncertzāle, uzstājušies slaveni kori, simfoniskais orķestris ar Raimonda Tigula un Noras Ikstenas jaundarbu – oratoriju "Jūras grāmata". Nu un kas, ja tur kāda pasaules mēroga ērģelniece ar savu muzicēšanu vai nobūrusi publiku koncertzālē un LTV skatītājus pie ekrāniem? Ko darīsi – vairāk, redz, kotējas Kivičs un Skulme.

Labi, tā portālu darīšana, un laikam iejaukties neviens nav tiesīgs. Kaut gan – ko domāt par turienes žurnālistiem? Pēdējā laikā uzvirmojusi bēdīga atziņa, ka nekāda mediju kritika Latvijā vispār nepastāv, žurnālistu darbu neviens nekur un nekad nevērtē. Pieļauju, ka gan jau kolektīvos ar vērtēšanu dažkārt viss kaut kas iet vaļā. Jā, tomēr uz ārieni konkrēti nekas tikpat kā neizskan.

Bet, ja būtu atļauts atkal skatu nedaudz pavērst uz sendienām, kad pēc jaunlatviešiem nākušie jaunstrāvnieki bija metušies uz latvju nacionālisma apkarošanu – uzstājās pret tautisko stilu dzīvē, mākslā, izzoboja tautas gara mantu krāšanu, dēvēja tās par grabažām un pagātnes putekļiem, kam nevarot būt vairs nozīmes nākotnē, dažkārt pavīd doma, vai tik arī mūsdienās kādi netīko pastumt malā tradicionālo, sak, ko turēties pie kaut kādām tur nacionālām tradīcijām. Neba daudz kas pilnīgi aplam notiek tīras nejaušības dēļ. Bet ko nacionālie masu mediji? Pat ļoti aizķeras lasītais, ka "pēdējos desmit gados drukātajos un arī elektroniskajos medijos lejup pa kalnu ripo kultūras atspoguļojuma kvalitāte un kvantitāte. Tā ir daļa no valstiskas tuvredzības." (NRA, 2019. gada 28.–30. jūnijs) To vēsta pazīstamais žurnālists un rakstnieku organizācijas līderis Arno Jundze, kuram varētu arī pārvaicāt: bet ko pats?

Vēl no kandidēšanas laikiem labi nojaušams, ka ar Latvijas medijiem gaužām neapmierināts ir Egils Levits. Taču kāda daudzsološa sakritība sanākusi – uz modernu nacionālismu tendētais jaunais kultūras ministrs N. Puntulis ir vistiešākā veidā atbildīgs par medijiem! Notikusi abu valstsvīru oficiāla tikšanās, gan ar tikai tādu vispārēju atzinumu, ka mediju politikas procesos nav nedz skaidras un izvērstas politiskās, nedz arī strukturālās atbildības.

Ja Valsts prezidents grib modernu, ilgtspējīgu valsti un kultūras ministrs grib attīstīt modernu nacionālismu, tad nav ko vilkt garumā ar konkrētību un vistiešāk – attiecībā uz medijiem, kas nez kāpēc tieši patlaban visādu uzjundījumu pilni. Ja arī tos gribas padarīt modernus, nāksies gan rēķināties ar visai bargām izmaksām no valsts budžeta. Savukārt mediji šeit varētu izrādīt pretimnākšanu un veicināt sabiedrības mobilizēšanos saimnieciskumam, ekonomisku labumu gūšanai, ienākumu vairošanai; pielāgojoties prezidenta un kultūras ministra terminoloģijai, mediji iestātos par modernas buržuāzijas izveidi. Skan ne mazāk šiki, turklāt jaušams arī kāds iespējams taustāms guvums – rocība, kas tik ļoti vajadzīga arī uzstādījumam "Moderniem būt".