Menu
 

Agris Liepiņš: Gribu dzīvot latviskā Latvijā Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
Agris Liepiņš ikvienam vēl solīties Latvijai. Foto – no privātā arhīva Agris Liepiņš ikvienam vēl solīties Latvijai. Foto – no privātā arhīva

Uz sarunu par mūsu dzīves aktualitātēm esam aicinājuši lielvārdieti Agri Liepiņu. “Neko dižu par sevi pateikt negribu. Gribu, lai mājās būtu mierīgi vakari ar sieviņu blakus pie televizora, lai klusumā varu palasīt Annas Brigaderes triloģiju un veldzēties viņas skanīgajā latviešu valodā, lai, lasot Anšlavu Eglīti, varu iejusties trīsdesmito gadu Rīgas mākslinieku bohēmā, lai varu padomāt par nepelnīti aizmirsto zemgaliešu pulka komandieri Jukumu Vācieti. Un vispār es gribu dzīvot latviskā Latvijā,” uzsākot sarunu, saka Agris Liepiņš.

Jūs sakāt, ka vēlaties dzīvot latviskā Latvijā. Kas, jūsuprāt, ir nacionālās tautsaimniecības pamatā?

– Satversmē minēts, ka Latvijas Republika ir nacionāla valsts. Savā prātā domāju, ka nacionālā valstī arī tautsaimniecībai vajadzētu būt nacionālai.

Nacionāla tautsaimniecība nav noslēgta, pret ārzemniekiem naidīgi noskaņota tautsaimniecība. Nacionālas tautsaimniecības pamatā ir atziņa, ka savā zemē vispirms jāizmanto savi resursi, savs nacionālais darbaspēks un intelektuālais potenciāls. Citu zemju speciālistus piesaista vien gadījumā, ja pašiem tādu trūkst, un pārtrauc ar viņiem darba attiecības, līdzko ir sagatavoti pašu nacionālie kadri.

Vai varat minēt kādu labu nacionālās tautsaimniecības piemēru?

– Varu minēt Ķeguma HES celtniecību tā sauktajos Ulmaņlaikos. Tik liela elektrostacija Latvijā līdz tam nebija uzbūvēta, trūka arī pašmāju speciālistu. Upes gultni izpētīja amerikāņu firma. Tā kā viņi neiekļāvās noteiktajā laikā, Ulmaņa valdība līgumu ar amerikāņiem lauza, un turpmākos darbus veica zviedru inženieri. Zviedrijā pasūtīja turbīnas un zviedru speciālistu uzraudzībā tās uzstādīja, pašu spēkiem mēs to nepaveiktu.

Lai cik vērtīgi bija zviedru padomi, mums savus noteikumus viņi diktēt nevarēja. Pirmkārt, uzaicināja tikai četrus vadošos speciālistus, pārējos atrada Latvijā. Visus vienkāršos darbus paveica vietējais darbaspēks. Ar likumu noteica, ka būves uzraugam jābūt Latvijas pilsonim, bez viņa paraksta zviedri nevarēja nopirkt pat naglu kasti. Ķeguma HES uzbūvēja laikā un izcilā kvalitātē, ar darba rezultātu bija apmierināti kā latvieši, tā zviedri.

– Šodien viscaur dzirdam, ka jāpiesaista ārzemju investori...

– Lai nu tā būtu, bet kāpēc tik ļoti baidāmies šim ārzemju investoram iebilst kaut vārdiņu? Investors rada darba vietas, izmaksā algas, samaksā nodokļus, kaut ko atstāj attīstībai, bet peļņas lauvas tiesu izved uz savu mītnes zemi. Latvijas tautsaimniecībai daudz kas pāri nepaliek, mums jāpateicas, ka vismaz algas un nodokļi tiek samaksāti.

Savulaik ar vieglu roku vācu firmai “Knauf” atdevām Sauriešu ģipša atradnes un ģipškartona ražotni. Internetā varam uzzināt, cik miljonus “Knauf” ir ieguldījis rūpnīcas attīstībā, bet cik viņi pa šiem gadiem nopelnījuši un izveduši uz savu zemi, mēs nojaušam vien aptuveni.

Dažbrīd situācija kļūst ne vien groteska, bet pat pazemojoša. Bijušajam nacionālās aviosabiedrības “Air Baltic” līdzīpašniekam un vadītājam Bertoltam Flikam Latvijas valdība pat neuzdrošinājās uzprasīt, kāda ir viņa alga. Tas esot komercnoslēpums, kuru kontrolpaketes turētājs – Latvijas Republika nedrīkst zināt.

Bet vispār mūsu tautsaimniecība lēnām attīstās. Plašsaziņas līdzekļos teic, ka Latvijas IKP pieaugums esot pārsteidzoši labs. Arī nacionālo uzņēmumu kļūst aizvien mazāk. “Latvijas Avīzē” lasāms – “Gaidāmā “Smiltenes piena” pārdošana – vēl viena zīme par procesu, kura gaitā lielākie Latvijas pārtikas pārstrādes uzņēmumi nonāk citu īpašnieku un bieži vien ārzemnieku rokās.”

– Vai tāpēc tik daudzi joprojām dodas darba un laimes meklējumos uz citām zemēm?

– Laiki mainās, un mainās arī mūsu uzskati. Savulaik grupa “Jumprava” dziedāja – Tālu aizgāja mans brālis, mana nama durvis viņam ciet, jo viņš runāja kaut ko par laimi, kuru meklēt vajagot iet. Solista dziedātais toreiz bija mums saprotams – laimīgākā zeme pasaulē ir Latvija, dzenoties pēc lielā rubļa plašajā padomijā, laimīgs nekļūsi. Vai šodienas paaudzi uzrunā “Jumpravas” dziesma? Laikā, kad katrs otrais devies uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos? Nenoliedzu, ka vakareiropas strādnieks algas dienā saņem vairāk sterliņu mārciņu vai eiro. Viņiem ir labāki sociālie pabalsti, kurus bieži kā apbrīnas vērtus piemērus min strādāt aizbraukušās un svešatnē pie burvīgiem mazuļiem tikušās jaunās māmiņas.

Vien piemirstas, ka treknie pabalsti nav nesen atbraukušo sarūpēti. Šos pabalstus, grūti un sūri strādādamas, sakrājušas mītnes zemes pamatiedzīvotāju iepriekšējās paaudzes. Pēc Otrā pasaules kara, atjaunodami savu valstu ekonomiku un piepampušām kājām stāvot pie darbagalda desmit – divpadsmit stundas. Likdami centu pie centa, lai viņu bērniem būtu labāka dzīve. Ja mēs tā strādātu pēdējos trīsdesmit brīvestības gadus, mums arī kaut kas būtu. Ja to naudu, kuru dotāciju veidā saņemam no ES, mēs godprātīgi ieguldītu Latvijas tautsaimniecības attīstībā, Latvijā visi staigātu zelta zābakos.

Bieži dzirdam, ka jāceļ darba produktivitāte...

– Šajā sakarā izstāstīšu atgadījumu. Divas darba kolēģes – jaunas sievietes devās peļņā uz Angliju. Viena strādāja fotosalonā un kopēja bildītes, otra darbu atrada nelielā ēdināšanas uzņēmumā. Abu darbavietas Londonā bija viena kvartāla attālumā. Pēc pāris gadiem dāmas atbrauca atvaļinājumā uz Latviju un redakcijas telpās satikās. Vēroju – abas kā salīmētas, galvas kopā sabāzušas, runā, runā un nevar vien beigt izrunāties. Vaicāju, vai tad Londonā, dzīvodamas pāris māju attālumā, nav gana izrunājušās? Nav, nav pat lāgā satikušās! Anglijā jāstrādā! Tai, kura ēstuvē, darba devējs darba laikā pat neļaujot pļāpāt pa telefonu. Pēc intensīvas darba dienas gribas tikai paēst tuvējā ēstuvē un – gultiņā. Atcerējos, kā redakcijā daiļā dzimuma pārstāves nepārtraukti runāja pa telefonu, čatoja internetā, smēķēja pīpotavā. Gadiem ejot, būs pieradušas strādāt intensīvi, un tad jau atradīsies laiks gan ceļošanai, gan citiem pasākumiem.

Citu reizi tālrādī klausos latvju viesstrādnieku stāstu kādā Anglijas mazpilsētiņā. Pieci vīri noīrējuši treileri, kur pārnakšņot pēc darba. Tagad viņiem ietaupoties branga nauda, kura citādi būtu jāizdod par dzīvokļa īri. Dzīvo Latvijā treilerī, arī ietaupīsi.

Nu jā, tā tāda glupa runāšana. Jaunie cilvēki apgūst valodas, redz pasauli un smeļas neatsveramu pieredzi. Tā, protams, taisnība. Jaunieši ir daudz komunikablāki, angļu valodu viņi patiešām zina, un tas daudzviet palīdz. Arī mūsu valsts ekonomikai tiek savs prieciņš – daļu no sapelnītā viesstrādnieki atsūta uz Latviju. Man liekas, ka aizrunājos šķībi.

Šobrīd daudz runājam par pedagogu zemo atalgojumu.

– Bez naudiņas neizdzīvosi, bērni jāpabaro un daudz citu patiešām neatliekamu vajadzību. Bet dažbrīd liekas, ka diskusijās trūkst līdzsvara. Neesmu pārāk bieži dzirdējis skolotājus runājam par garīgajām vērtībām. Par skolotāju profesijas virsuzdevumu.

Pirms simt gadiem Kārlis Skalbe rakstīja – Latviju izglābs tie, kas tai solījušies. Dzejnieks pateica pašu būtiskāko – mums jābūt savas zemes patriotiem. Tēvzemes mīlestību māca ģimenē, bet, nenoliedzami, tā jāmāca arī skolā. Izglītības likuma 51. panta 2. punkts uzdod pedagogiem audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus – Latvijas patriotus.

Savukārt topošajā pamatizglītības standartā jēdziens “Latvijas patriots” pazudis. Tur lasāms, ka jāaudzina atbildīgs un aktīvs sabiedrības darbinieks, personība ar pašapziņu, kura ciena un rūpējas par sevi un citiem, radošu darītāju un lietpratēju izaugsmē, kam mācīšanās kļuvusi par ieradumu. Sanāk cilvēks bez piederības savai tēvzemei, pasaules pilsonis jeb kosmopolīts.

Tāpat topošajā pamatizglītības standartā Latvijas vēsture vairs netiks mācīta kā atsevišķs priekšmets. Valsts izglītības satura centrā uzskata: “Kopš 2011./ 2012. mācību gada Latvijas vēsture pamatskolā ir atsevišķs priekšmets. Tas bija populistisks un politisks lēmums. Praksē ir pierādījies, ka, mācot vēsturi kā divus atdalītus mācību priekšmetus, skolēniem neveidojas kopsakarību izpratne, un viņiem ir apgrūtināta Latvijas vēstures izpratne. Veidojot jauno pamatizglītības standartu, Latvijas un pasaules vēsture ir vienā veselumā. [..] Šajā priekšmetā galvenie akcenti tiks likti uz Latvijas valsts vēsturi, iepazīstot to caur ģimenes un novada vēstures prizmu.”

Skaidrāk nepateiksi – savas valsts vēstures mācīšana, nacionālās vēstures apgūšana ir populisms. Un ja nevar bez Latvijas vēstures mācīšanas, tad sašaurināsim to līdz ģimenes atmiņām. Pārsvarā tās sniedzas divu – trīs paaudžu dziļumā un ir subjektīva rakstura.

– Vai te nebūtu jāskandina trauksmes zvans?

– Jautājums par patriotisma audzināšanu ir valsts drošības jautājums. Latvijas skolēniem ir teicami sasniegumi starptautiskajās ķīmiķu, fiziķu un matemātiķu olimpiādēs, bet katrs otrais jaunietis grib braukt prom no Latvijas, lai mācītos, studētu vai strādātu ārzemēs. Cik skolu beidzēju būs solījušies Latvijai?

– Kā vērtējat gaidāmo reģionālo reformu?

– Negribas īsti piekrist, ka reģionālo reformu nepieciešams veikt primāri Latvijas iedzīvotāju interesēs, jo, reformu izstrādājot, iedzīvotājiem neviens neko neprasīja. Beigās gan notika veselas trīsdesmit tikšanās ar pašvaldību pārstāvjiem. Pūces kungs katrā tikšanās reizē virs oficiāli paredzētā laika vēl veselu stundu sava personiskā laika veltīja iedzīvotāju noskaņojuma izprašanai. Sliecos domāt, ka reģionālā reforma iecerēta kā instruments Eiropas Savienības dotāciju vieglākai saņemšanai. Saprotams, ka drošāk piešķirt naudu lielākām administratīvām vienībām. Par to liecina arī cieti noteiktie termiņi, līdz kuriem administratīvi teritoriālā reforma jāpabeidz. Ja reiz uz citādiem noteikumiem naudu nedabūt, reforma būs!

– Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir situācija kultūras lauciņā?

– Ar kultūru kopumā viss kārtībā. Operdziedātāji dzied uz dažādām pasaules skatuvēm, mums ir izcili aktieri, veiksmīgi piedalāmies starptautiskās mākslas biennālēs, pasaulei varam parādīt patiesi izcilus dažādu mākslas jomu darbiniekus. Mākslas baudītāji un pazinēji var atrast labas lietas. Bet mākslai ir arī otra puse, ko precīzi noformulēja jau senie romieši – tautai vajag vīnu un izpriecas. Seriāli, TV šovi un atrakciju parki, kuros kā mērkaķīši karājamies virvēs vai šļūcam pa plastmasas trubu reptiļa mutē, ir kultūras pasākumi, kuri apmierina pārsteidzoši daudzus. Laikam jau līdzsvaram. Tā paša līdzsvara dēļ ar nepacietību gaidu Latvijas televīzijas sagatavotos raidījumus par Viju Artmani.

– Ko jūs gribētu novēlēt līdzpilsoņiem?

– Solīties Latvijai.

 

Vizītkarte:

Agris Liepiņš:
* Mākslinieks, grafiķis, rakstnieks;
* Beidzis J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1977);
* Beidzis LVMA Grafikas nodaļu (1986);
* Kopš 1982.gada publicē karikatūras Latvijas preses izdevumos;
* 1987.gadā saņēmis balvu “Zelta zobs” starptautiskajā karikatūru izstādē “Homo Sapiens”;
* 1997.gadā izveidojis senlatviešu pils iedomātu rekonstrukciju Lielvārdē – Uldevena pili;
* Vairāku grāmatu autors:
– 2010.gadā izdots Agra Liepiņa pirmais romāns “Elmīna” par valdnieka Tālivalža laiku;
– 2012.gadā – romāns “Lielvārdes Katrīna”, kura pamatā Lielvārdes apkārtnes teika par pēdējo Latvijas raganu – kādu zemnieci Katrīnu;
– 2013. gadā – romāns “Zīmju sargs” par Lielvārdes jostu audēju Arvedu Paegli;
– 2018. gadā – grāmata “Mūsu ķēniņš” par latviešu ķēniņu varas simboliem divpadsmitajā gadu simtenī;
* Dzīvo Lielvārdē, 2011.gadā saņēmis "Gada lielvārdieša" titulu;
* 2017.gadā saņēmis apbalvojumu “Goda lielvārdietis”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.