Māris Zanders. Ikgadējais budžeta apburtā loka rituāls Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs
Nākamā gada budžeta pieņemšanas process, kurā neviena no iesaistītajām grupām nav apmierināta, atgādina sociālisma laika anekdoti par pircēju veikalā: “Jums droši vien krējuma nav? Vai varbūt tomēr ir?” – “Atvainojiet, mēs esam veikals, kurā nav tualetes papīra. Veikals, kurā nav krējuma, ir blakus mājā.”
Patiesībā sērīgu noskaņojumu uzdzenošais budžeta veidošanas process sirgst ar kādu ielaistu problēmu. Valdības 3. septembra sēdē (tās videoieraksts pieejams Ministru kabineta interneta vietnē, katrs pats var pārliecināties) premjers lūdz ministrus izklāstīt savas tēriņu prioritātes, katram nepārsniedzot piecas minūtes. Ministri aicinājumu arī ievēro, izņemot iekšlietu ministru, kurš detalizēti uzskaita visas vajadzības, sākot ar augstāku degvielas cenu kompensācijas nepieciešamību un beidzot ar jauniem formas tērpiem. Un tu, cilvēks, klausies Ģirģenu un secini, ka neko pārmērīgu jau viņš neprasa.
Problēma ir tā, ka nevar viena gada budžetā nofinansēt vajadzības, kas iepriekš atstātas novārtā daudzu gadu garumā. Nu nevar, pat ja Kariņš sajuktu prātā un pateiktu, ka visa papildus pieejamā nauda tiks atvēlēta tikai Iekšlietu ministrijai. Šeit arī veidojas virsrakstā pieminētais “apburtais loks” – problēmas uzkrājas, tiek pieteikts mēģinājums tās atrisināt ar vienu rāvienu, tas, protams, nav iespējams, visi raud. Pieļauju, ka līdzīgi ir arī citās nozarēs.
Jāatzīmē, ka salīdzinoši plānajai papildus pārdalāmās naudas kārtiņai ir arī sava gaišā puse. Proti, vismaz šobrīd liekas, ka ministrijām nāksies vismaz uz laiku atsacīties no vērienīgiem infrastruktūras projektiem – vienalga, vai runa būtu par būvniecību, informācijas tehnoloģiju iepirkumiem vai vēl kādiem citiem. Mūsu politekonomiskā ekosistēma diemžēl nav vēl iemācījusies organizēt nevienu puslīdz lielu iepirkumu tā, lai nerastos aizdomas par korupciju, pārmaksāšanu, neatļautu sarunāšanu. Ja tā, tad labāk lai nav vispār.
Savukārt 2020. gada budžeta intriga faktiski saistās ar vienu no koalīcijas partneriem – Jauno konservatīvo partiju (JKP). Iespējamais kompromiss paredz, ka “konservatīvie”, atbildot uz piktiem jautājumiem par viņu pirmsvēlēšanu solījumiem, saka, ka koalīcija atbalsta šo solījumu izpildi, bet šī mērķa labad nepieciešama nodokļu sistēmas reforma. Un tā notiks 2020. gadā. Citas partijas un premjers dūšīgi māj ar galvu. Respektīvi, ar mazliet neveiklu spērienu jautājums tiek atvirzīts vēl par gadu, “seja” saglabāta.
Lai cik ciniski tas izskan manā formulējumā, tas būtu risinājums arī no JKP viedokļa, tomēr nav pārliecības par to, ka, tēlaini izsakoties, pirmdien kopīgi nolemtajam “konservatīvie” piekritīs arī trešdien. Ļoti, teiksim tā, dinamiska organizācija.
Un taisnības labad arī jāsaka, ka ikvienam būtu iemesls pat šo kompromisu vērtēt piesardzīgi. Pieņemsim, ka JKP (un ne tikai) solījumiem nepieciešamos līdzekļus patiešām var atrast, palielinot kādu nodokļu ieņēmumus. Neapspriedīsim šeit, cik tas pareizi vai taisnīgi, bet pieņemsim, ka var. Bet – arī gadījumā, ja šādi lēmumi tiek pieņemti 2020. gadā un tēriņu apmierināšanai nepieciešamā nauda “uz papīra” glīti parādās, nav pārliecības, ka tā reāli un pilnā apjomā dzīvē parādīsies jau 2021. gadā (nevis 2022. gadā). Tātad principā arī nodokļu celšanas gadījumā no partiju puses korektāk būtu teikt, ka solījumi reāli tiks pildīti 2022. gadā.
Vēl viena ciniska piezīme no manas puses. Vairāku gadu nobīde starp solīto un izpildi, protams, godu solītājiem nedara, tomēr, no otras puses, tieši tuvāk būs kārtējais vēlēšanu cikls, kurā izcelt panākto kā savu izcilo veikumu.