Silvita Kravale: Grūtniecība nav slimība, un aborts nav ārstēšana ^{Apriņķis.lv}

Kampaņas mērķis ir risināt abortu krīzes problēmu vietējā līmenī – glābt vēl nedzimušu bērnu dzīvības, glābt viņu ģimenes locekļu dzīves no pēcaborta traumām, iedvesmot sirdis un prātus attieksmes maiņai ne tikai pret mūsu nedzimušajiem brāļiem un māsām, bet arī pret visiem sabiedrības locekļiem, tajā skaitā pašiem pret sevi, pozitīvi ietekmēt mūžīgu dvēseļu likteņus.

Ar kampaņas direktori Silvitu Kravali sarunājas Liene Ozola.

– Kā jums personīgi radās pārliecība iesaistīties kampaņā “40 dienas par dzīvību”?

– Mana māmiņa, kura nupat, 6. septembrī, aizgāja mūžībā, man iemācījusi dzimtenes mīlestību un ielikusi manā sirdī sāpi par latviešu tautas likteni, par to, ka ir kaut kas jādara, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt un neaizietu bojā. Sešpadsmit gadu vecumā, kad vēlējos kristīties baznīcā, Dievs manā ceļā sūtīja krustmāti Māru Zaķi, ārsti, ginekoloģi, kura nupat bija atgriezusies uz ticības ceļa un sapratusi, ka pēc būtības aborts ir vēl nedzimuša bērna slepkavība. Es apbrīnoju viņas drosmi atteikties veikt abortus. Diemžēl toreiz viņai nācās pamest darbu ginekoloģijā savas pārliecības dēļ, jo pārāk liels bija spiediens neatšķirties no citiem ginekologiem, kuri veic abortus. Krustmāte Māra man piedāvāja iesaistīties grāmatiņas “Sargāsim brīnumu” sarakstīšanā, kas tika izdota 1991. gadā un, šķiet, bija pirmais izdevums latviešu valodā, kur bija izteikta patiesība par cilvēka dzīvību, kurš no ieņemšanas brīža ir īsts cilvēks ar savu neatkārtojamo, vienreizējo individualitāti.

Arī ar kustību “Par dzīvību!” mani saista sena draudzība. Tās aktīvists Jānis Lulle man kā angļu valodas pratējai iedeva apmācības materiālus par kampaņu “40 dienas par dzīvību”, kā arī Ebijas Džonsones grāmatu “Neplānotā” (Abby Johnson “Unplanned”). Neskatoties uz to, ka šī tēma mani ārkārtīgi interesē, kompaktdiski un grāmata ilgi nostāvēja manā grāmatplauktā, jo biju tik ļoti noslogota ar darba un ģimenes pienākumiem, ka nespēju atrast laiku to visu noskatīties un izlasīt. Tikai tad, kad saslimu un nonācu slimnīcā, beidzot izlasīju grāmatu. Tā bija satriecoša un mani pārliecināja pakārtot savu laiku dzīvības aizstāvības lietām. No kampaņas “40 dienas par dzīvību” starptautiskā direktora saņēmu piedāvājumu šoruden būt par šīs kampaņas līderi Latvijā. Atbildēju, ka vēlos būt instruments Dieva rokās šajā svarīgajā cīņā par nedzimušo tiesībām uz dzīvību.

Apzinos, ka šī ir iespēja paveikt kaut ko daudz vairāk šajā lietā, jo kopš 2014. gada Latvijā ir organizētas akcijas “40 dienas dzīvībai” kā atbalsta kampaņas “40 Days for Life” kampaņām, kuras paralēli notiek dažādās pasaules valstīs. Šogad pirmo reizi nolēmām rīkot pilna apjoma kampaņu arī Latvijā.

– Kāds ir kampaņas galvenais mērķis? Ko gribat panākt?

– Mērķis ir izbeigt abortu veikšanu, pievēršot vecāku sirdis bērniem un bērnu sirdis vecākiem, lai Dievs varētu svētīt Latviju (sal. Lk. 1:17; Mal. 3:23-24). Mēs gribam panākt sabiedrības attieksmes maiņu pret saviem pēcnācējiem, kas noteikti pozitīvi ietekmēs arī jaunākās paaudzes attieksmi pret saviem vecākiem. Ja katru bērnu mēs spēsim uzlūkot ar to cieņu, kādu Dievs viņam piešķīris no ieņemšanas brīža, mēs spēsim arī paši sevi vairāk cienīt un apzināties savas dzīves vērtību. Dievs nevar svētīt valsti, kuras iedzīvotāji nogalina savus nevainīgos vēl nedzimušos bērnus, kuri paši sevi vēl nespēj aizstāvēt, jo ir pārāk mazi. Kad būsim izdarījuši visu, kas no mums katra atkarīgs, lai aizsargātu viņus, varēsim dziedāt mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju” neliekuļoti un ar tīru sirdsapziņu. Gribam panākt lielāku tālredzību un tuvākmīlestību mūsu sabiedrībā, jo, ja mēs vieglu roku iznīcināsim mūsu pēcnācējus, domājot tikai par sevi un savām tagadējām grūtībām, kuras būtu jāpārvar, bērniņam ienākot mūsu dzīvē, mēs izraisīsim mūsu nākotnes traģēdiju. Tie ir cilvēki, kuru mums rītdien pietrūks, lai sniegtu atbalstu un aprūpi mūsu vecumdienās. Ne jau banku sasolītie pensiju līmeņi, bet gan darbspējīgie iedzīvotāji nopelnīs mums pensiju, kad paši strādāt vairs nespēsim. 

– Domājot par aborta jautājumu, varam izdalīt vairākus aspektus šajā problemātikā, piemēram, valsts un likumu joma. Visa juridiskā un likumiskā bāze valstī lielākoties tomēr tiek veidota atbilstoši Dieva likumu prasībām, proti, zagļus un slepkavas liek cietumā, aicina ievērot tuvākā tiesības uz mantu utt. Tomēr attiecībā uz abortu valsts likums – pilnīgi pretēji – nostājas pret Dieva pavēli nenoslepkavot. Kā jūs skaidrotu – kāpēc tā?

– Mūsu Satversme skaidri nosaka ikviena tiesības uz dzīvību, cilvēka cieņu un veselības aprūpes minimumu bez jebkādas diskriminācijas. Tas teikts 93. pantā (“Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.”), 91., 95., 96, 110. un 111. pantā. Savukārt saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas definīciju par cilvēka dzīvības sākumu tiek atzīts šis svarīgais brīdis – ieņemšana. Tas nozīmē, ka mūsu valstī arī nedzimušo tiesībām uz dzīvību vajadzētu būt aizsargātām. Ja tas tā nav, tad tikai tādēļ, ka, pirmkārt, joprojām sabiedrībā valda nespēja loģiski domāt un izdarīt pareizus secinājumus, savienot zinātnes atklājumus un ticības patiesības ar reālo dzīvi un izpratni par taisnīgumu. Dzīves jomas mēs sadrumstalojam un neesam spējīgi saskatīt kopainu un kopsakarības. Piemēram, sievietes gados ar dziļām sāpēm dalās savā dzīves pieredzē, ka viņas padomju laikos nav zinājušas, ka jau no paša sākuma tas ir bērns, kuru viņas abortā ļāvušas nogalināt. Tagad jau sen ir zinātniski pierādīts, ka no ieņemšanas brīža tas ir unikāls cilvēks, ar savu neatkārtojamo DNS, unikālu ģenētisko informāciju, kura nosaka viņa acu, matu, ādas krāsu, asins grupu, talantus un pat visu organisma olbaltumvielu struktūru. Tā ir jauna persona, atšķirīga no saviem vecākiem un radīta dzīvei. Homo sapiens – saprātīgais cilvēks, nevis kādas citas sugas pārstāvis. Otrkārt, šī tēma ir delikāta, par to cilvēki ne tikai kautrējas runāt, bet arī nevēlas domāt. Treškārt, ir cilvēki, kuri šo sabiedrības neziņu veikli izmanto savās interesēs, jo gan kontracepcijas līdzekļi, gan aborti ir peļņas avots, un reti kuram ir drosme atzīt, ka tas ir netīrs un netaisnīgs bizness. Un ceturtkārt – mūsu izglītības sistēmā pārāk niecīga vieta ierādīta garīgumam. Dieva bausli “Tev nebūs nokaut” bērni, ja paveicas, var apgūt tikai līdz 3. klasei, bet tas nav vecums, kad ir ērti to bērnam skaidrot attiecībā uz abortiem. Kad bērns ir jau pusaudža vecumā, kad tas ir aktuāli, skolā par Dieva baušļiem vairs runāt nav paredzēts. Turklāt izglītības saturu centušies ietekmēt abortu un kontracepcijas industrijas pārstāvji, kuri ir ieinteresēti gūt peļņu. 

– Otrā joma, kura visredzamākajā veidā tiek veidota aplama un greiza, ir terminu lietojums. Un aborts atkal, var teikt, ir avangardā šai sagrozīto spoguļu karaļvalstī. Tā vietā, lai lietas sauktu īstajos vārdos, tās tiek aizstātas ar jēdzieniem “nevēlamas grūtniecības pārtraukšana”, “sievietes tiesības izvēlēties pārtraukt grūtniecību”, “augļa evakuācija” utt. Kāds tam ir skaidrojums, jūsuprāt?

– Jā, šie termini neizsaka, kas tas ir pēc būtības. Meitenes vēl šodien ir pārsteigtas, uzzinot, ka aborts ir nedzimuša bērniņa nogalināšana jo abortu aizstāvji viņām iegalvo, ka bērns dzīvības pirmsākumos ir tikai tāds inerts šūnu pikucis. ASV un Kanādā, kur atsevišķos štatos atļauti vēlīnie un daļēju dzemdību aborti, kad nepārprotami jau ir redzams, ka tas ir bērns, ārsti nonāk pat līdz tādam cinismam, ka apgalvo, ka viņiem nav nekādu problēmu tādu bērniņu nogalināt, kamēr viņš vēl atrodas mātes dzemdē. Vai nu tā ir bezkaunīga liekulība, zinot, ka ar vēlīnajiem abortiem var vairāk nopelnīt, jo tie ir dārgāki, vai arī prāta aptumšotība.

– Šai sakarā var novērot vēl kādu dīvainu sakarību, proti, ja sieviete grib dzemdēt bērniņu, tad to tā arī saka: sieviete, kas gaida bērniņu. Taču, tiklīdz runa ir par slepkavošanai nolemtu nedzimušu bērniņu, tas tūlīt tiek saukts par “augli” vai “embriju”. Vai nav dīvaini? Kāpēc tā?

– Mēs taču nesakām, ka gaidām “embriju” vai “augli”, jo zinām, ka tas, kas piedzims, būs bērns. Un nav jau tā, ka dzimšanas brīdī viņš tā pēkšņi “ieslēdzas” par cilvēku. Viņš jau no paša sākuma ir bijis cilvēks ar miesu un dvēseli – nemirstīgu garu. Šie nosaukumi “embrijs” (pirmās astoņas nedēļas pēc apaugļošanās) un “auglis” (no astoņām nedēļām pēc apaugļošanās līdz pat piedzimšanai) ir tikai attīstības un augšanas stadijas. Tas ir tāpat kā “kāpurs” un “kūniņa” ir taurenīša dažādas attīstības stadijas, bet būtība un suga jau paliek tā pati. Ja no skolu mācību programmas nebūtu izslēgta grieķu valoda un latīņu valoda, mēs, iespējams, zinātu, ka “embrijs” no grieķu έμβρυο (embryo) nozīmē ‘dīglis’, ‘iekļūt, mudžēt iekšā, pieaugt, palielināties’ un “auglis” no latīņu fetus nozīmē ‘jaunais’, ‘pēcnācējs’. Apgūstot valodu, ir tik svarīgi izprast, ko katrs vārds pēc būtības izsaka, jo ir tik viegli ar mums manipulēt, ja tā īsti nezinām vārda nozīmi.

– Kad ieklausāmies t.s. sieviešu tiesību aktīvistu skandētajos lozungos, arī tajos ir tik daudz neloģisma, pretrunu. Piemēram, sauklis “sieviešu tiesības izvēlēties, kā rīkoties ar savu ķermeni”. Tūlīt tam pretī rodas pretjautājums, bet kā tad ir ar bērna tiesībām izvēlēties piedzimt? Un vai tas ir vairs sievietes ķermenis, kas tiek noslepkavots?

– Mēs jau pašas sevi neesam radījušas, tāpēc būtu jāņem vērā Radītāja atklāsme un baušļi par to, kā mums dzīvot. Gudra ir tā sieviete, kurai rodas šādi pretjautājumi un pārdomas, jo bērnam ir tiesības piedzimt un viņš nav savas mātes ķermenis vai privātīpašums, bet gan persona ar savu neatkārtojamu individualitāti. Sievietes ir pelnījušas atbalstu, mīlestību un gādību grūtniecības laikā. Tās ir viņu tiesības, nevis aborts, kurš sievieti emocionāli un psiholoģiski sagrauj, pat ja viņa pati to noliedz. Aborts ir arī bīstams un kaitīgs sievietes veselībai – vidēji 10 sievietes gadā Latvijā mirst no neveiksmīgi veikta aborta. Mēs bieži nenovērtējam savas sievišķības būtību, to, cik liela laime ir būt mātei, tāpēc arī uzķeramies uz tādiem saukļiem, kas noved strupceļā.

– Ar visām šīm sagrozītajām lietām sievietes un ģimenes tiek vestas maldos un maldinātas, un tam klāt vēl viena baisa lieta – abortus veic mediķi! Esam ieraduši mediķus uztvert kā uzticības personas, kā glābējus grūtās situācijās, kā veselības devējus. Vai un kā, jūsuprāt, ir iespējams mainīt šo situāciju, ka ārstam jākļūst par dzīvības atņēmēju?

– Grūtniecība nav slimība, un aborts nav ārstēšana. Ārsta solījums jeb tā sauktais Hipokrāta zvērests skan tā: “Es pieņemu man doto ārsta amatu un es solu kalpot dzīvībai un cilvēka veselībai...” Ārstam nevajadzētu kļūt par dzīvības atņēmēju, jo tad viņu vairs nav iespējams saukt par ārstu, bet gan par algotu slepkavu. Arī ārsti ir pelnījuši kaut ko labāku.

– Man ļoti spilgti palicis atmiņā uzraksts, kas lasāms uz pieminekļa nedzimušajam bērniņam: “Aborts neatceļ jūsu grūtniecību, bet tas padara jūs par miruša bērna māti.” Cik traģiski! Kā nenonākt līdz tam? Un, ja ir nonākts, ko darīt, kā palīdzēt? Vai jums ir atbildes uz šiem jautājumiem?

– Tas tiešām ir traģiski, un pirmais solis uz dziedināšanu ir atzīt šo skaudro patiesību, ļauties nožēlas asarām, apraudāt mirušo bērniņu, dot viņam vārdu vai lūgt Dievam, lai atklāj bērniņa vārdu, jo Dievs to zina jau pirms bērniņa ieņemšanas. Svarīgi ir lūgt gan Dievam, gan bērniņam piedošanu. Apzināties, ka Dievs gan bērniņu, gan sievieti patiesi mīl un steidzas piedot pat to, kas šķiet nepiedodams. Baznīcā Dievs ir iedibinājis grēksūdzes Sakramentu. Labai grēksūdzei ir īpaši atbrīvojošs un dziedinošs efekts. Jāpiedod arī pašai sev, bērna tēvam, dakteriem un visiem, kas šajā traģiskajā notikumā iesaistīti. Svarīgi pieņemt lēmumu savai dzīvei nekad nenonākt vai vairs nekad nenonākt līdz tādam zaudējumam. Dzīvot morāli skaistu un sakārtotu dzīvi. Lūgt Dievam palīdzību, vadību, gudrību un atbalstu sarežģītās dzīves situācijās. Pašai kļūt par aktīvu dzīvības aizstāvi, uzzinot patiesību par dzīvību un pastāstot to citiem. Latvijā ir vairāki grūtniecības krīžu centri, kur meitenēm un sievietēm palīdz skaisti izdzīvot savu sievišķību, iemīlēt un dzemdēt savu bērniņu.

– Par Baznīcas nostāju aborta jautājumā. Kāda ir izpratne par to, un kādi instrumenti ir Baznīcas rīcībā, lai šo sāpīgo brūci tautā un katrā individuāli ārstētu?

– Baznīca vienmēr ir mācījusi, ka cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama jau no ieņemšanas brīža līdz pat dabiskai nāvei. Daudz ir Baznīcas dokumentu, kur skaidrota cilvēka dzīvības vērtība un svētums, piemēram, pāvests Jānis Pāvils II sarakstījis encikliku “Evangelium Vitae” (“Dzīvības evaņģēlijs”) par cilvēka dzīvības vērtību un neaizskaramību, kā arī apustulisko pamudinājumu “Familiaris consortio” (“Par kristīgas ģimenes uzdevumiem mūsdienu pasaulē”). Arī pāvests Francisks saka: “Pirmās no visām cilvēktiesībām ir cilvēka tiesības uz dzīvību.” Un tas ir skaidri saprotams, jo, ja cilvēkam neļauj piedzimt, visām pārējām cilvēktiesībām vairs nav nekādas jēgas. Ir septiņi Sakramenti, to skaitā grēksūdzes Sakraments. Baznīcā ir dažādas kopienas, kustības un lūgšanu grupas, kur par katru cilvēku un viņa sāpi var aizlūgt. Mums ir karitatīvās brālības un žēlsirdības organizācijas, kur var saņemt materiālu atbalstu. Kustība “Par dzīvību!” rīko kampaņu “40 dienas par dzīvību”, un šajās 40 dienās mēs īpašu uzmanību veltīsim šīs sāpīgās brūces dziedināšanai. Tā būs iespēja katram kristietim ārpus baznīcas mūriem miermīlīgā veidā apliecināt savu ticību, iestājoties par tiem, kuri ir pārāk mazi, lai spētu paši sevi aizstāvēt.

– Kampaņas laikā ir paredzētas 12 stundu ikdienas lūgšanas. Par ko būs jūsu lūgšana?

– Kad informācija par kampaņu parādījās atklātībā, sociālajos tīklos kāds to komentēja ar šādu jautājumu: “Ko tad lūgs? Vai prezervatīvu ražotājus?” Tik primitīva mūsu tautā var būt izpratne par lūgšanu šajā sakarā. Nē, mēs Dievu pielūgsim un slavēsim, jo Viņš ir dzīvības devējs! Lūdzoties pie Saeimas, lūgsimies ne tikai par tiem cilvēkiem, kuri tur strādā, bet arī par ikvienu personu, kas mūsu valstī pieņem lēmumus, no kuriem atkarīgas nedzimušu bērnu dzīvības, lai Dievs apskaidro prātus un atver sirdis mīlestībai uz katru no šiem bērniem. Lūgsim, lai tiktu ievērotas LR Satversmē noteiktās katra cilvēka tiesības uz dzīvību, un atgādināsim, ka cilvēka dzīvība sākas viņa ieņemšanas brīdī un ka mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums to atgādināt. Lūgsim, lai sagrūst tie mūri, kas nocietina cilvēku sirdis. Lūgsim par neauglīgajiem pāriem un par stiprām un mīlošām ģimenēm. Lūgsim dziedināšanu un mieru grēka un netaisnības satriektām dzīvēm un lūgsim jaunu cerību Latvijai.