Komentārs. Nelegāls alkoholiķis ar legālu ieroci ^{Apriņķis.lv}

Uzreiz pēc informācijas saņemšanas par šo sevišķi smago noziegumu, kas izdarīts, pielietojot šaujamieroci, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes teritorijā tika sākti vērienīgi meklēšanas pasākumi, iedarbinot plānu “Slazdi” – pastiprināti veicot autotransporta kontroli uz ceļiem, kā arī izsludinot trauksmi personālsastāvam, kas nozīmē, ka noziedznieka meklēšanā jāiesaistās visiem policijas darbiniekiem.

Aptuveni četras stundas pēc informācijas saņemšanas, ap pulksten astoņiem vakarā, iespējamais vainīgais, kāds 1957. gadā dzimis vīrietis, tika aizturēts. Pēc policijas ziņām, viņš esot atrasts guļam savā automašīnā, bijis vairāk nekā trīs promiļu alkohola reibumā un uzvedies kā “zombijs”. Grūti šādu metaforu atšifrēt, taču jādomā, ka saprāta paliekas tai brīdī konstatēt nevarēja.

Atgriežoties pie asiņainās traģēdijas, noskaidrots, ka abi nošautie strādājuši kūdras purvā un viņu līķi atrasti darba transportlīdzekļos – traktorā un ekskavatorā – apmēram puskilometra attālumā viens no otra. Slepkavība paveikta ar medību ieroci. Pirmais paradokss – iespējamais slepkava bijis reģistrēts mednieks.

Noskaidrots arī, ka aizturētais savulaik strādājis šajā kūdras purvā, taču no darba atlaists par vairākiem disciplinārpārkāpumiem, tostarp alkohola lietošanu darba laikā. Viņam vispār esot bijušas lielas problēmas ar alkoholu, savulaik esot arī kodējies, kas, kā zināms, faktiski darbojas tikai noteiktu laiku. Te arī otrs paradokss – cilvēks ar acīm redzamām, sev un citiem bīstamām alkohola problēmām nav bijis nekādā medicīnas iestāžu uzskaitē.

Par šo droši vien daudz runās un strīdēsies gan klātienē, gan dažādos sociālajos tīklos. Ciniska un skaidra lieta – ja cilvēks nav narkologa uzskaitē, ja nav dokumentētu incidentu, kas saistīti ar alkohola lietošanu, viņš ir pilnīgi vesels cilvēks un nav pamata viņam atņemt mednieka licenci un arī ieročus.

Te nu ir jāmet viens pamatīgs akmens... nē, ne politiķu, ne baņķieru, ne policijas, tiesu vai citos augstos dārziņos, uz ko parasti diezgan ērti atsaukties. Akmens jāmet apkārtējās sabiedrības dārziņā. Ja cilvēks kodējas pret alkoholu, viņu atlaiž no darba par dzeršanu, nevar tā būt, ka neviens neko nav redzējis vai dzirdējis. Ir jāpiekrīt, ka ne vienmēr policijai var tā vienkārši ienākt prātā, ka, lūk, ar to kaimiņu Jāni vai Maiju kaut kas nav kārtībā. Taču kaimiņiem gan tas ne tikai ienāk prātā, bet ir labi zināms. Un tad ir divas parastās atrunas: pirmā, sak, nav mana darīšana, otrā, kuru skaļi gan neviens nesaka, – man ir bail. Tāds fons kopumā ir vislabvēlīgākais ceļa bruģēšanai uz kaimiņu terorizēšanu, nesodītu varmācību, roku palaišanu un pat slepkavību, kā šajā gadījumā.

Savukārt pašvaldību sociālo dienestu un policijas uzdevums tomēr būtu apzināt situāciju, drošināt cilvēkus, panākt, lai viņu teiktais netiktu publiskots. Protams, te ir otra galējība, ko varētu saukt par nepamatotu un pārspīlētu sūdzēšanos, taču to drīz vien var atpazīt un kādas anonīmas Annas vai Jēkaba ikdienas žēlabas novērtēt ar zināmu distanci.

Katrā ziņā – šī traģēdija liek sapurināties arī Pierīgas novadu pašvaldībām, pārskatot un publiskojot savus iedzīvotāju drošināšanas mehānismus un pietiekami efektīvas shēmas profilakses darbam ar ļaudīm, kuru akūta atkarība no alkohola vai kā cita var nonākt līdz traģiskām, neatgriezeniskām sekām, kā tas noticis Madonas pusē.

P.S. Aizdomās turamais policijas izolatorā izdarīja pašnāvību.