Komentārs. Vai cerība mirst pēdējā? ^{Apriņķis.lv}

Nekad neaizmirsīšu 1994. gada 28. septembra rītu laikraksta “Lauku Avīze” redakcijā, kad uzzinājām par nogrimušo prāmi. Toreiz mēs vēl nezinājām traģēdijas patiesos apmērus, taču, tā kā vairāki no mums mēnesi pirms traģēdijas ar “Estonia” no Tallinas bija braukuši uz Stokholmu, ar asarām acīs uzdevām jautājumu: “Kā kaut kas tāds varēja notikt?!”

Kopš tās briesmīgās dienas ir pagājuši divdesmit pieci gadi, taču šo miera laika lielāko traģēdiju joprojām sedz noslēpumainības plīvurs, īpaši tāpēc, ka Zviedrijas varasiestādes izmeklēšanas dokumentus un tajā rakstīto ir noslepenojušas uz 70 gadiem, un tas nozīmē, ka mūsu paaudzei šo noslēpumu atrisināt, visticamāk, nebūs lemts. Taču es ļoti ceru, ka bojāgājušo piederīgie un ģimenes neliksies mierā – kaut vai tāpēc, ka viņiem pat nav vietas, kur pieminēt tos, kuri palika uz kuģa klāja.

Jāpiebilst, ka ir aizliegts nogrimušajam prāmim pat tuvoties, un tas nozīmē, ka īsti nedrīkst laivās vai jahtās doties uz turieni, nemaz nerunājot par nolaišanos pie prāmja vraka, lai izpētītu, kas īsti notika. Un mani, tāpat kā daudzus, nomoka jautājums – kas īsti Zviedrijai ir slēpjams? Jo patiesībā tai kā prāmja īpašniecei taču vajadzēja būt ieinteresētai šīs traģēdijas atklāšanā.

Ja vien taisnība nav tiem, kuri apgalvo, ka 28. septembra vakarā ar prāmi tika vesta slepena militārā krava, no kuras jūras vidū likts atbrīvoties. Atvērt vizieri jūrā jau tāpat ir pašnāvība, kur nu vēl sešus metrus augstos viļņos!

Nesen pie nogrimušā prāmja bija nolaidusies Norvēģijas “Discovery” TV filmēšanas grupa, kas veido filmu par šo traģēdiju, un man ir patiess prieks, ka, neraugoties uz Zviedrijas robežsargu iebildumiem, viņi savu darbu turpināja. Jo, kā to teikuši daudzi, ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu.

“Izdzīvojušo un bojāgājušo ģimenes daudzu gadu garumā cīnās par to, lai tiktu veikta jauna izmeklēšana un rastas atbildes uz šiem jautājumiem, bet līdz šim visi centieni bijuši nesekmīgi. Ceram, ka spēsim piedāvāt jaunu informāciju un izcelt šo traģēdiju gaismā, parādot vēsturi jaunajai paaudze,” paudusi “Discovery Norway” pārstāve. Savukārt Igaunijā izdota grāmata, kurā apkopoti izdzīvojušo pasažieru un viņu tuvinieku stāsti.

Šeit noteikti ir vietā atgādināt vēl par diviem drosmīgiem žurnālistiem, kuri ir pētījuši šo traģēdiju, proti, vācu žurnāliste Juta Rābe, kura “Estonia” nogrimšanu pētīja pirms piecpadsmit gadiem, un žurnālists Marats Kalandarovs, kura grāmata “Vīza uz dzelmi” pirms sešiem gadiem tika izdota arī Latvijā. Tiesa, savus darbus M. Kalandarovam īsti pabeigt neizdevās, jo dienā, kad viņam Maskavā bija sarunāta tikšanās ar kādu informācijas avotu, viņš pēkšņi nomira metro stacijā. Pieaicinātais ārsts esot konstatējis sirds vājumu…

Kā rezumēja kāds mans paziņa, acīmredzot 852 cilvēku dzīvības pat šodien nav arguments, lai atklātu patiesību. Taču man gribas ticēt Jutas Rābes teiktajam: “Viss reiz nāk gaismā – tas ir Visuma likums. Iespējams, pēc desmit, divdesmit vai varbūt tikai pēc piecdesmit gadiem. Bet nāks.”