Māris Zanders. Pirmais ceļu apledojums valdībā Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs
Ministru kabineta sēžu atklātās daļas saprotamu iemeslu dēļ nereti ir spēle uz publiku, kad īstajiem motīviem un patiesajām emocijām nav vietas (pat ja tās tiešraidē skatās maz, videoieraksti saglabājas). Tomēr 1. oktobra sēdē premjera Krišjāņa Kariņa sarūgtinājums un aizkaitinājums bija neviltots. Iemesls – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces paziņojums, ka nedz viņš, nedz “Attīstībai/Par!” frakcija Saeimā neatbalstīs Santas Purgailes kandidatūru Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes priekšsēdētāja amatā.
Pūces paziņojums vedināja arī citus koalīcijas partneru – Nacionālās apvienības un “KPV LV” – pārstāvjus norādīt, ka šo partiju frakcijas nav paguvušas ar Purgaili tikties. Formāli jautājums tika uz nedēļu atlikts, neformāli Purgailes kandidatūra “uzkārās” gaisā.
Domāju, nav jāpierāda banku sektora uzraudzības nozīme arī tiem lasītājiem, kuriem nekādu dižo darīšanu ar bankām nav. Tādēļ tēma svarīga. Tomēr ne tikai konkrētās kandidatūras kontekstā.
Premjera emocijas izraisa neizpratni nevis tāpēc, ka “Jaunajai Vienotībai” un Jaunajai konservatīvajai partija nebūtu taisnība, izsakot Purgailei atbalstu. Mulsinoši ir tas, ka Pūces un arī Kaspara Gerharda, Naura Puntuļa (abi NA), Ralfa Nemiro un Ramonas Petravičas (abi “KPV LV”) teiktais Kariņam bija pārsteigums. Var dažādi ironizēt par “Vecrīgas aprindu” prāta spējām un personālo sastāvu, tomēr šajā visnotaļ šaurajā lokā nojaust zemūdens strāvojumus nav sevišķi grūti. Saprotot, ka premjeram ir svarīgāki darbi par neoficiālām sarunām un konsultācijām, tādu veikšana nepārprotami ir premjera biroja un partijas “lietu kārtotāju” funkcija. Acīmredzot Kariņa komanda un partijas biedri Purgailes gadījumā nav bijuši, kā saka, savu uzdevumu augstumos, un jāatzīst, ka tā nav pirmā reize.
Ko tas nozīmē? Ikvienam ir tiesības Kariņu kā premjeru vērtēt atbilstoši savām politiskajām simpātijām un priekšstatam par valdību, savukārt “sausais atlikums” ir tāds, ka šīs valdības vadītājs ir, tēlaini izsakoties, diezgan vientuļš un varbūt pat izolēts savā postenī.
Ir dažādas spekulācijas par šādas situācijas cēloņiem. Piemēram, “aprindās” izplatīta versija saistīta ar to, ka no Latvijas iekšpolitikas ilgāku laiku prombijušais Kariņš pārlieku paļaujas uz partijas biedra, finanšu ministra Jāņa Reira vēlmi un spējām gludināt aizkulišu klupšanas akmeņus. Dažādos šīs versijas atzaros tiek minēts, ka vai nu Reirs pats vēlētos ieņemt Kariņa vietu, vai arī viņam ir svarīgāki jautājumi risināmi.
Lai kā arī būtu, Kariņa iekšpolitiskā “peldēšana” (kas, atkārtošos, nav tikai viņa paša vaina) nozīmē arī to, ka diezgan iluzori ir vairāku pašvaldību vadītāju un Latvijas Pašvaldību savienības kopumā aicinājumi premjeram uzņemties reģionālās reformas tādu kā pārraudzību un koordinēšanu. Te ir zināma loģika, jo veiksmīga reforma ir atkarīga ne tikai no Pūces vadītās ministrijas, – te būtiska loma ir arī citu partiju pārraudzītajām ministrijām.
Ja Kariņš vēlētos šo starpnieka funkciju veikt, viņam nepieciešama aizkulišu zināšana un izmanība (saprotu, ka šādas prasības var daudzus kaitināt kā tipiskas “vecajai politikai”, bet būsim reālisti). Man nav pamata apšaubīt Kariņa vēlmi meklēt kompromisus, tomēr liekas, ka viņam trūkst nepieciešamo Latvijas iekšpolitikā rūdīta politiķa iemaņu.
Atgriežoties pie Purgailes un komisijas vadītāja izvēles – pieļauju, ka šis jautājums ir plašāku aizkulišu konsultāciju daļa, kurās ietilpst arī Centrālās bankas vadītāja postenis vai, prasti sakot, ietekmes sfēru sadale tā, lai nevienai no koalīcijas partijām ietekme nebūtu dominējoša.