Roberts Ķīlis: Ir jāmainās ^{Apriņķis.lv}

– Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas problēmas aktualizējušas jautājumu par augstskolu pārvaldības modeļa maiņu. Vai un ko tajā vajadzētu mainīt?

– Mans viedoklis, pie kā esmu pieturējies, ir, ka augstskolu vajadzētu pārvaldīt padomei, kuru nav ievēlējusi augstskolas Satversmes sapulce. Šī padome lemtu par rektora ievēlēšanu, augstskolas nekustamo īpašumu izmantošanu, stratēģiju, kā arī finanšu un personāla lietām.

– Kam vajadzētu tikt pārstāvētam šajā institūcijā?

– Lielu eksportspējīgu uzņēmumu vadītājiem, kuriem obligāti nevajadzētu būt padomes vadītājiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, speciālistiem ar pieredzi darbā starptautiskajās struktūrās. Tie varētu būt arī cilvēki, kuri Latvijā nedzīvo pastāvīgi. Politiķiem šādā institūcijā vispār nevajadzētu spert kāju. Tādā ziņā ir dīvaini, ka augstskolu vadītājus apstiprina Ministru kabinets.

– Izskaidrojums ir tāds, ka Latvijā augstskolas diplomus izdod valsts vārdā. Proti, valsts ir pilnvarojusi augstskolas to darīt.

– Tas tomēr automātiski nenozīmē, ka augstskolu vadītāji jāapstiprina ar Ministru kabineta lēmumu.

– Vai augstskolas padome tikai nominētu vai arī apstiprinātu rektoru?

– Domāju, padome ieceltu rektoru, bet, ja tas būtu nepieciešams, tad automātiska lēmuma kārtībā to varētu izlaist caur Ministru kabinetu apstiprināšanai. Taču par precīzu kārtību šajā ziņā vēl nāktos padomāt. Katrā ziņā rektora izvēlei vajadzētu būt balstītai pašas augstskolas iekšējā politikā.

– Kur tieši slēpjas Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas kārtības problēma?

– Citām augstskolām šādu problēmu nav bijis. Tomēr arī ar pašreizējo Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas kārtību to varēja izdarīt labāk. Skaidrs, ka par rektoru nevarēja ņemt cilvēku, kurš saņēmis vairāk balsu “pret” nekā “par”. Taču varēja uzreiz rīkot otro vēlēšanu kārtu, kā tas notiek Valsts prezidenta vēlēšanās, kur var būt vairākas balsošanas sesijas, kamēr prezidentu ievēl. Tik nozīmīgā iestādē, kāda ir Latvijas Universitāte, šādam gadījumam vajadzēja būt plānam B un C.

– Kā, jūsuprāt, vērtējama Muižnieka līdzšinējā darbība rektora amatā?

– Muižnieka darbības laikā Latvijas Universitātē ir iesākta būtisku struktūru izveide, piemēram, celtniecības projekti. Taču augstskolas akadēmiskajā attīstībā nesaskatu Muižnieka veikumu. Tas nenozīmē, ka tāda nav, taču es to nesaredzu.

Ir arī skaidrs, ka Latvijas Universitāte un mūsu augstskolas kopumā nav un tik drīz nebūs 500 labāko augstskolu skaitā. Tas noteikti nav mazsvarīgi, sevišķi, ņemot vērā, ka Latvijas kaimiņvalstis šajā sarakstā ir tikušas.

– Valdība izglītības un zinātnes ministrei uzdevusi līdz decembra vidum sagatavot augstākās izglītības reformu koncepciju. Kādām šīm reformām vajadzētu būt, kādus mērķus vajadzētu izvirzīt?

– Pirmkārt, ir absolūti skaidrs, ka pārvaldības modelim ir jāmainās. Latvijas Universitātes nedienas atsedz dziļākas problēmas, parāda, ka augstākās izglītības pārvaldība nefunkcionē, tā nav labi izstrādāta, nav labi praktizēta.

Otrkārt, valodu ierobežojums augstskolās attiecībā uz pasniegšanu un mācīšanos ir jāatceļ, lai tas nav arī traucēklis ārzemju pasniedzējiem, doktoriem gadiem strādāt vēlētos amatos. Vairākas augstskolas de facto jau to praktizē – pasniedz kursus angliski un citās valodās ārpus noteiktajām kvotām.

Treškārt, ir jāvienkāršo augstskolu finansēšanas modelis. Jāatrod cits risinājums budžeta vietu un maksas studiju jautājumam. Iespējams, ir jāīsteno modelis, kuru savulaik piedāvāju, proti, valsts dibināts sabiedrisks fonds studiju finansēšanai. Ja students pēc tam strādātu stratēģiskā profesijā, viņa parāds tiktu dzēsts, bet, ja viņš šādā profesijā nestrādātu vai aizbrauktu no valsts, studentam pašam vairāku gadu laikā nauda būtu jāatmaksā. Doktorantūras studijām vajadzētu būt vispār bez maksas, tās būtu jāapmaksā no publiskiem resursiem.

Vajadzētu apvienot dažādās studiju programmas. Būtu jāpārskata studentiem piedāvātās mācību programmas, ierobežojot kursu skaitu, lai tos pasniegtu padziļināti, nopietni. Būtu jāparedz iespēja tiesām sodīt par plaģiātismu, ko tagad ar dažādu programmu palīdzību noteikt ir diezgan viegli.

– Kas būtu pats svarīgākais augstskolu konkurētspējas veicināšanā, par ko runā valdība?

– Celt augstskolu reitingu. Ir valstis, kurās ministri demisionē, ja augstskolas reitings krītas. Tas ir nopietni – cilvēki to ņem vērā, izvēloties augstskolu.

– Ticis norādīts, ka Latvijas augstskolas ir jaunas vai vēsturiski ir specializētas noteiktās jomās, kas savukārt traucē tām paaugstināt reitingu.

– Varvikas Universitāte Lielbritānijā dibināta 1965. gadā, tātad ir ievērojami jaunāka par vairākumu Latvijas augstskolu, taču tā ir minēta 100 pasaules labāko augstskolu sarakstā. Pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski paaugstinājies Āzijas augstskolu reitings. Trīsdesmit gadi, kas pagājuši kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad valstī bija desmit augstskolas, bijis pietiekami ilgs laiks, lai augstskolas varētu mainīt, pārstrukturēt savu specializāciju. Arī lielais augstskolu skaits, tām sasniedzot četrus desmitus, nav bijis pareizais virziens Latvijas augstskolu attīstībā.

Pilnu interviju ar Robertu Ķīli lasiet portālā “LVportals.lv”