Menu
 

Viedoklis. "Viss ir slikti" garā Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Ar lielu nepacietību gaidīju Nacionālā teātra šīs sezonas jauno izrādi "Katls", jo ierasti uzticos teātra gaumei un izvēlei attiecībā uz vēsturiskām tēmām, uz latviešu tautai un valstij nozīmīgu notikumu atspoguļošanu mākslas valodā un tēlos. Taču pēc šīs talantīgi iestudētās un spēcīgas emocijas raisošās izrādes gribējās vienkārši kliegt, dusmoties, sašust un jautāt: kāpēc tā?

Viss tiešām labi līdz brīdim, kad jāsāk uzdot jautājums: kam tas viss bija domāts, ar kādu mērķi rādīts un uzvests?

Īsumā par izrādi. Tās darbība risinās kādā Kurzemes zvejnieku ciemā Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Darbojošās personas ir dažādu vecumu un dažādu tautību ļaudis, bet neizpratnē iekšēji pretoties liek tas, ka starp šiem ļaudīm nav neviena tēla, kas skatītājos radītu priekšstatu par krietnu, cēlu rīcību, par spēju uzupurēties citu cilvēku un/vai valsts labā. Nekā tāda! Ir tikai nodevēji, denuncianti, perversas kaisles un gļēvu attiecību pārņemti cilvēki. Nodevēji, dezertieri, rupekļi un bezcerībā grimstoši varmākas un ebreju šāvēji (ar Latvijas valsts simboliku uz lentēm ap roku).

Un pāri visam vēl Radio cilvēka Eduarda Liniņa balsī lasīti tekstu izrāvumi no autora Aivara Freimaņa grāmatas (neesmu to lasījusi, tāpēc par grāmatu nespriežu), kas acīm redzot arī izvēlēti tādi, lai paspilgtinātu gļēvo konjunktūristu plejādi izrādē. Piemēram: "Latvietis, mainoties režīmiem, saprata, ka lielākā vērtība ir govīm, cūkām un zirgiem. Ja vajadzēja – gāja karot, ja vajadzēja – gāja balsot.» (Citēts pēc atmiņas.)

Kad pirmā cēliena beigās Kārļa Ulmaņa bilde tika nolikta līdzās Staļina un Hitlera portretiem, tos liekot kā vienādas vienā katlā vārošas sastāvdaļas, plakanveida domāšana un pilnīga vēsturisko nianšu ignorance vismaz manī neraisīja neko citu kā vien pretestīgu saucienu: bet tā taču nav patiesība!

Izrāde "Katls", nepašaubāmi, atstāja spilgtu iespaidu, tā ir talantīgi iestudēta, talantīga ir aktieru spēle un scenogrāfija, atmiņā paliekoši ir teksti un ainiņas, taču saprotu, ka šī izrāde nav nekas ārkārtējs – tā ļoti labi iederas kopējā "viss ir slikti" noskaņā, kuru ik dienas pilniem malkiem varam dzert no informācijas plūsmas publiskajā telpā. Jo jau gadiem taču tiekam baroti ar informāciju, ka visi ir korumpēti un gļēvi un amatu un varu izmanto paši savam, nevis līdzcilvēku labumam.

Gadiem ilgi pēc ikvakara ziņu un citu analītisko raidījumu noskatīšanās nepamet sajūta, ka valstij ir beigas un jāmūk prom no tādas posta un neizdarību vietas. Jo nekas labs taču nenotiek – visur negācijas, pārkāpumi, kļūdas (kas tiek īpaši akcentētas un izceltas), aizdomu un bažu ēna pār jebkuru darbību, ko veic ikviens, kura uzdevums ir rīkoties un pieņemt lēmumus.

Un var sūdzēties jebkurš labas lietas un iniciatīvas autors, ka viņu labi padarītais netiek nedz atspoguļots, nedz pieminēts medijos, tas neko nelīdz. Joprojām kāri tveram ziņas, ka nedēļā ir tik un tik aizturēto, apsūdzēto, tik un tik šķirtu laulību un ģimeņu, un beigās, nespēdami izturēt smagumu, ko uzliek nemitīga netaisnības un pārkāpumu vērošana, glābiņu varam meklēt pilnīgi tukšā un bezjēdzīgā sekošanā līdzi Kiviča un Skulmes gaitām.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.