Viedoklis. Juceklis pilsētā Apriņķis.lv
- Autors: Linda
Foto - arhīvs
Pilsēta bez kūsājošas dzīvības nav iedomājama. Mēs visi kā skudriņas tekalējam savās ikdienas gaitās, katrs izvēloties savu pārvietošanās veidu – kā gājēji, kā velosipēdisti vai kā autovadītāji. Visas šīs grupas pilsētā savstarpēji mijiedarbojas, neaizmirstot viens uz otru ik pa laikam uzmest ļaunu aci un izteikt indīgu piezīmi.
Katrai grupai ir izveidojušās nievājošas iesaukas: velorasti, autorasti, bet gājēji… – tiem tiek izmantots atvasinājums no angļu vārda pedestrian ‘gājējs’. Atļaušu jums šo vārdu izveidot pašiem.
Neatkarīgi no pārvietošanās veida mēs gribam dzīvot modernā pilsētā, kurā ātri var nokļūt no punkta A līdz punktam B, neaizmirstot arī sapņot par svaigu gaisu un drošu vidi. Kā panākt, lai sapņi piepildās?
Katras lomas pildītājs deķīti velk uz savu pusi: šoferi labprāt redzētu pilsētu ar maģistrālēm, kuras nešķērso neviena gājēju pāreja un pa kurām nemaisās riteņbraucēji, savukārt pedāļu minēji gribētu drošu infrastruktūru, lai katru dienu nav jādreb par savu veselību vai pat dzīvību, bet gājēji – tie pilsētu gribētu redzēt kā parku.
Visbēdīgākā loma tikusi velosipēdistiem. Tos lamā gan autovadītāji, gan gājēji. Brauc, kur gribi, vienalga kādam nebūs labi, jo savu ceļu tiem faktiski nav. Šeit es runāju par Rīgu, kur nesenais pilsētas galva mēdza lielīties ar saviem labajiem darbiem, bet realitātē bija tikai uz ietvēm uzvilktas strīpas vai saliktas ceļa zīmes par kopīgajiem gājēju un velosipēdistu ceļiem, tā sanaidojot šīs satiksmes dalībnieku grupas vēl vairāk.
Savu lomu naidā pret velosipēdistiem nospēlēja arī preses skribenti, kad 2015. gada nogalē tika izziņots par izmaiņām Ceļu satiksmes noteikumos. Tos neizprotot, tie plaši izkladzināja, ka turpmāk velosipēdisti pa ietvēm pārvietoties nedrīkstēs. Gājējiem tika pilnīgi nepārprotami pavēstīts, ka viņi ir kā svētās govis, un uz viņiem savstarpēja cieņa neattiecas. Lai izvairītos no konfliktiem, daudzi velosipēdisti sāka pārvietoties pa brauktuvēm. Ar to neapmierināti ir autovadītāji, cenšoties saskatīt visnenozīmīgāko pedāļminēja pārkāpumu.
Otra savstarpēji naidīgā grupa ir autovadītāji un gājēji. Naida cēlonis ir tas, ka nav gājēju pāreju. Autovadītājs, kurš pieradis braukt no durvīm līdz durvīm, nespēj saprast citus, kuri arī negrib staigāt lielus līkumus.
Kāds būtu risinājums, lai būtu pēc iespējas mazāk konfliktu? Mana vīzija par drošu, tīru pilsētu – ietves atstāt gājējiem, velosipēdistiem taisīt veloceļus. Vietās, kur tos nevar ierīkot vēsturiskās apbūves dēļ, uz brauktuvēm likt ātruma ierobežojums 30 km/h. Gājēju pārejas – kaut ik pēc 100 metriem, jo katra dzīvība ir dārga.
Tālāk sekotu sabiedriskā transporta kustības uzlabošana. Lai to panāktu, jāierobežo privātais transports. Tas ne tikai uzlabotu sabiedriskā transporta ātrumu, bet arī mazinātu gaisa piesārņojumu pilsētā. Vēl viena samilzusi problēma – dzīvojamo māju iekšpagalmi, kuri ir pārvērtušies par autostāvietam. Tā tam nevajadzētu būt. Pagalmiem jābūt tādiem, kur droši var skraidīt bērni.
Kā to panākt? Izvācot auto no tiem. Kur tos likt? Pilsēta varētu būvēt daudzstāvu autostāvietas. Tas, protams, izraisītu milzīgu sašutumu “autorastu” vidū, sak, kā tad tā?! Mums jāiet līdz durvīm vairāk nekā 10 soļu? Kurā gadsimtā mēs galu galā dzīvojam?!
Ar laiku tas pārietu. Mērena fiziskā slodze nevienam nekad nav nākusi par sliktu. Ja katrs noliktu malā kaut kripucīti sava egoisma, mēs varētu radīt tīri patīkamu pilsētu nākamajām paaudzēm.