Otto Ozols. Saliekot punktus uz "i" par Kataloniju (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Mēģināšu apkopot galvenos jautājumus, bažas, kas Latvijā izskan visbiežāk. Vispirms īss šo jautājumu uzskaitījums un īsā atbilde. Pēc tam katru punktu skaidrošu plašāk. Kopumā par to var sarakstīt grāmatu, bet to mazliet vēlāk. Pagaidām – īss un lakonisks skaidrojums. Šajos gados esmu piedalījies neskaitāmās publiskās diskusijās par šiem jautājumiem, mani oponenti ir bijuši gana spēcīgi, cienījami eksperti. Tas man ir ļāvis pārbaudīt, noslīpēt un, vajadzības gadījumā, ar droši ticamiem avotiem apstiprināt teikto.

• Vai katalāņi ir separātisti? Nē.
• Vai Katalonijas un Latgales situācijas ir salīdzināmas? Nē.
• Vai Spānijas karavīru klātbūtne Latvijā ir iemesls klusēt? Nē.
• Vai katalāņu valoda ir spāņu valodas dialekts? Nē.
• Vai katalāņi vēlas satricināt Eiropu? Nē.
• Vai katalāņi ir kaut kādā veidā saistīti ar Putina Krieviju? Nē.
• Vai Katalonijas referendums izraisīs Spānijas sabrukumu? Nē.
• Vai Katalonijas piemērs izraisīs “separātisma vilni” Eiropā. Nē.
• Vai Katalonijas referendums būtiski mainīs Eiropas robežas? Nē.
• Vai Tatjana Ždanoka ir katalāņu atbalstītāja un draugs? Nē.
• Vai katalāņu prasības ir nelikumīgas? Nē.
• Vai Katalonijas konflikts sākās, kā sekas globālai krīzei? Nē.
• Vai katalāņi ir pārkāpuši Spānijas konstitūciju? Nē.
• Vai Katalonija ir pārāk tālu, lai mēs par to uztrauktos? Nē.
• Vai Katalonijas neatkarības ceļš atšķiras no mūsējā? Nē.
• Vai tas ir konflikts starp katalāņiem un spāņiem? Nē.
• Vai neatkarības atbalstītāju skaits ir pārāk mazs? Nē.
• Vai katalāņi šobrīd dzīvo demokrātiskā valstī? Nē.
• Vai Katalonijai ir kādas cerības? Jā.

Vai katalāņi ir separātisti? Nē

Separātisms un tautu pašnoteikšanās tiesības nav viens un tas pats. Separātisms ir kādas cilvēku grupas vēlme atdalīties no valsts, lai izveidotu savu vai pievienotos kādai citai. Iemesli tam var būt dažādi – etniski, reliģiski, ekonomiski vai ārējo spēku spiediens. Nereti tas rada satricinājumus un plašus konfliktus. Tāpēc sabiedrības attieksme ir ļoti uzmanīga, visbiežāk noraidoša. Tāpēc šo terminu cenšas “pielīmēt” arī situācijām, kur tas nav īsti atbilstošs.

Savukārt pašnoteikšanās tiesību garants ir legāls, uz mieru un stabilitāti vērsts “ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām”. Tajā teikts, ka visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, citējot paktā rakstīto: “Tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.” Tāpat ir noteikts, ka šī pakta dalībvalstīm saskaņā ar ANO statūtu principiem jāsekmē pašnoteikšanās tiesību īstenošana un jāciena šīs tiesības. To ir parakstījušas teju visas ANO dalībvalstis, tai skaitā Spānija un Latvija.

Pašnoteikšanās tiesības nosaka tikai to, ka tautām ir jābūt brīvām noteikt savu likteni savā zemē. Tas automātiski nenozīmē, ka tās nolems atdalīties no kādas valsts. Nesens piemērs – Skotija mierīgi un demokrātiski realizēja savas pašnoteikšanās tiesības un nolēma palikt Lielbritānijas sastāvā. Teorētiski Katalonijas referenduma rezultāts varētu būt līdzīgs. Protams, ka daļa balsotu par neatkarīgu valsti, bet daļa varētu paust vēlmi palikt kopā ar Spāniju. Stāsta pamats ir nevis par vai pret atdalīšanos, bet gan par tiesībām realizēt ANO paktā paredzētās tiesības uz pašnoteikšanos. Tas ir – būt lemtspējīgai, brīvai tautai. Tas ir arī cieņas un atzīšanas jautājums.

Tādēļ automātiski dēvēt katalāņus par separātistiem ir, mazākais, neprecīzi un nekorekti. Spānijas propaganda manipulatīvi izmanto šo terminu, lai veidotu negatīvu tēlu par katalāņiem. Jo vārds “separātisms” daudzu uztverē ir ar negatīvu pieskaņu, tas rada bažas, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt viņu valstī. Tas ir niansēts propagandas kara paņēmiens, kuru Spānija ļoti aktīvi izmanto. Tādēļ daudzi profesionāli žurnālisti izvēlas lietot daudz neitrālāku apzīmējumu – “Katalonijas neatkarības kustība”.

Mazliet vienkāršoti, bet labi atšķirību starp separātismu un pašnoteikšanās tiesībām ilustrē vairāki piemēri. Par skaidru separātismu var runāt Krimas, Donbasa, Luganskas gadījumos. Tur ar tautu pašnoteikšanos nav nekādas saistības, jo neeksistē “krimiešu” vai “donbasiešu” tauta. Kremļa manipulatori mēģina radīt dažādus vēsturiskus falsificējumus, bet speciālistiem ir skaidrs, ka runa ir par ārēju spēku provocētu separātismu. Tas ir nekas vairāk kā imperiālisma recidīva izpausme.

Savukārt redzami tautu pašnoteikšanās piemēri ir Norvēģija, Somija, Baltijas valstis, arī Čehija, Slovākija un citas cienījamas valstis. Kāpēc tautu pašnoteikšanās princips ir svarīgs mūsdienu pasaules, tai skaitā ES, stabilitātei, 1993. gadā definēja bijušais Igaunijas prezidents Lenarts Meri. Viņš teica: “Mūsu pasaule neaug, taču valstu skaits pieaug. Nav nekādu zīmju, ka šī tendence rimsies. Mazo valstu skaits pieaugs arī turpmāk, un pasaule būtu vieglprātīga, ja aizvērtu acis šīs realitātes priekšā. Mazo valstu skaits var palielināties tikai uz lielo valstu rēķina. Pasaules daļās ar demokrātisku dzīves kārtību šī palielināšanās atrisina spriedzi un modina jaunu radošo potenciālu, taču pasaules nedemokrātiskajās daļās tā rada sasprindzinājumu un atmodina krīzes perēkļus. Pēdējais īpaši attiecas uz tiem reģioniem, kur koloniālās attiecības baro totalitārismu vai pretēji – kur totalitārs dzīvesveids ir saglabājis koloniālās attiecības.”

Lenarts Meri ļoti skaidri norāda, ka tautu pašnoteikšanās tiesību realizācija nevis rada nestabilitāti, bet tieši otrādi – atrisina spriedzi un modina jaunu radošo potenciālu. Un to apliecina arī Eiropas vēsture – skatoties kartē, redzam, ka pirms 150 gadiem nebija ne Īrijas, ne Norvēģijas, ne Somijas, ne Čehijas, ne Ungārijas… nebija liela daļa no Eiropas valstīm. Tagad tās ir. Vai tas ir padarījis Eiropu vājāku? Tieši pretēji – kopumā Eiropa ir vienotāka, mierīgāka un spēcīgāka nekā jelkad iepriekš. Vai mēs spējam iedomāties Eiropu bez minētajām valstīm – vai viņām lielākas stabilitātes vārdā būtu jāatgriežas pie veco impēriju tautu sāniem un patronāžas? Nē, Eiropu apdraud nevis valstu dažādība, bet gan ilgstoši neatrisināti konflikti starp tautām, cilvēktiesību pārkāpumi, valsts neattaisnotā varmācība pret pašu pilsoņiem.

Pavisam korekti runājot – katalāņi šobrīd prasa, lai viņus atzīst par pilnvērtīgu nāciju, kura var brīvi realizēt savas ANO paktā garantētās tiesības uz pašnoteikšanos. Un mums tas ir jārespektē, ja jau esam likušu savu parakstu zem šī pakta. Vai referenduma rezultāts būs atdalīšanās jeb separātisms – tas ir minējums. Jau minētajā Skotijas referendumā mēs redzējām, ka puse no balsotājiem izvēlējās palikt ar Lielbritāniju. Tātad ne vienmēr nācija, kura brīvi realizē savas pašnoteikšanās tiesības, izvēlas kļūt par separātistiem. Tieši tāpat mēs nevaram apgalvot, ka visi katalāņi, kuri pieprasa pašnoteikšanās tiesības, noteikti nobalsos par atdalīšanos jeb automātiski ir separātisti. Šo būtisko niansi īpaši vajadzētu ievērot un izprast medijiem, diplomātiem un politiķiem.

Vai Katalonijas un Latgales situācijas ir salīdzināmas? Nē

Pilnīgi noteikti – nē. Tās ir pilnīgi dažādas situācijas, kuras manipulatīvi tiek jauktas. Lai to konstatētu, pietiek pat ar minimālām vēstures zināšanām. Latgali gadsimtiem ilgi dažādas impērijas ir mēģinājušas ar varu atdalīt no Latvijas. Kataloniju tieši pretēji – pievienot un noturēt ar varu.

Katalāņi kā nācija pastāv jau gadsimtiem ilgi. Latvieši un Latvija kā modernā nācija izveidojās tikai 19. gadsimtā. Savukārt Latgales nosaukums “Lettia” vai “Lotigola” atrodams rakstos jau 13. gadsimtā. Latīniskais Latgales nosaukums “Lettia” kalpoja par pamatu vācu vārdam “Lettland”, ar kuru mūsdienas vācu valodā apzīmē visu Latviju. Latgale lielā mērā ir bijis par pamatu, gan mūsdienu valsts Latvijas nosaukumam, gan arī visas nācijas kopējam vārdam – latvieši. Tēlaini runājot, Latgale un Latvija ir kā galva un sirds, kopīgs, vienots organisms.

Latgaļu valoda ir būtisks pamats mūsdienu latviešu valodai, kas lielā mērā sakņojas tieši Latgalē. Katalāņu valoda savukārt ir neatkarīgs atzars romāņu valodu pudurī – tieši tikpat atšķirīgs kā citas romāņu valodas: franču, portugāļu, itāļu.

Arī runājot par iedzīvotāju skaitu, abi gadījumi ir nesalīdzināmi. Šobrīd Latgalē dzīvo mazāk par 300 000 iedzīvotāju. Katalonijā – apmēram 7,5 miljoni. Tas ir vairāk nekā, piemēram, Dānijā, Norvēģijā, Somijā vai visās trijās Baltijas valstīs kopā.

Protams, visos laikos ir bijuši cilvēki, kuri vēlas teoretizēt par iedomātu Latgales autonomiju vai pat neatkarību. Bet paši latgaļi jau vairākkārt ir apliecinājuši, ka ir daļa no Latvijas. Cik ilgi apvainosim viņus ar šīm nepamatotajām aizdomām? Visi šie “teorētiķi” ir spiesti apklust, konfrontēti ar ļoti precīziem jautājumiem – kur ir tie Latgales “separātisti”? Lūdzu, uzrādiet kādu konkrētu grupu! Tādu nav.

Pēdējo reizi latgaļi to apliecināja pilnīgi skaidri 2013. gada vēlēšanās. Toreiz Vladimira Lindermaņa atbalstītais saraksts “Par dzimto valodu!” izvirzīja ideju par Latgales autonomiju. Kāda bija Latgales iedzīvotāju atbilde? Viņiem neizdevās savākt sarakstu pat visās Latgales pašvaldībās, tik maza interese bija. Beigās vēlēšanās viņi ieguva apmēram 1% balsu.

Latgalē separātismam nav ne vēsturiska pamatojuma, ne arī atbalsta iedzīvotāju vidū. Par to var pārliecināties ikviens, kuru patiešām interesē fakti, nevis lindermaņveidīgo izplatītās spekulācijas. Ja kāds turpina zelēt mītu par “Latgales separātismu”, tad tikai atliek viņam pajautāt, kāpēc viņš izplata Lindermaņa domubiedru propagandu? Fakti, kā redzējām, apliecina pilnīgi pretēju ainu. Lai bilde būtu pilnīgi skaidra – pirms pāris gadiem veikta nopietna aptauja liecināja, ka tieši Latgalē ir procentuāli vislielākais to iedzīvotāju skaits, kuri apdraudējuma gadījumā būtu gatavi aizstāvēt Latviju ar ieročiem rokās.

Runas par “Latgales separātismu” un Kataloniju ir tīši radīts mīts, lai jauktu Latvijas iedzīvotājiem prātus un censtos noskaņot pret Kataloniju. Šis salīdzinājums, maigi sakot, ir nekorekts un tīši maldinošs. Latvija ir Latgales neatņemama sastāvdaļa. Nepārlasījies. Tieši šādā secībā.

Vai Spānijas karavīru klātbūtne Latvijā ir iemesls klusēt? Nē

Jā, Latvijā ir Spānijas bruņoto spēku karavīri un bruņutehnika kā daļa no NATO spēkiem. Vai Latvijas valdība par to ir apsolījusi Spānijas valdībai klusēt par Katalonijas neatkarību? 2018. gada ārpolitikas diskusijās Saeimā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs to noliedza. Viņš teica, ka Spānijas karavīri Latvijā ieradušies NATO misijas ietvaros, nevis kādu darījumu ietvaros. Līdz ar to nebūtu pamata spekulācijām, ka Latvijai būtu jātur mute principiālos jautājumos par demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumiem. Protams, ir cilvēki, kuri saka, ka mums “ir jānovērtē Spānijas ieguldījums mūsu drošībā”. Šie “prātīgie” cilvēki mūs ved pavisam tumšos ūdeņos – vai viņi vēlas teikt, ka Latvija būs ietirgojusi savu drošību uz kādas citas tautas tiesību rēķina? Tad ar ko mēs būtībā atšķiramies no tām valstīm, kuras mūs iztirgoja Molotova–Ribentropa vai citos slepenos darījumos? Mums jāatceras, ka NATO pēc savas būtības tika dibināta kā organizācija brīvās pasaules aizstāvēšanai. Šī organizācija nav un nevar būt tirgus placis, cinisks “reālpolitisks” tirgus – līdzīgs tam, kāds notika 1938. gadā, kad lielvalstis iztirgoja Čehoslovākiju.

Tomēr šajā gadījumā ir vēl kādas citas nopietnas bažas. Vēl ilgi pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas 2014. gadā Spānija turpināja uzņemt savās Vidusjūras ostās Krievijas kara flotes kuģus un zemūdenes. Spānija viņus apgādāja ar degvielu, dzeramo ūdeni un pārtiku. Šie kuģi devās uz Sīriju, lai atbalstītu Putina sabiedroto diktatoru Asadu. Būtībā Spānija bija galvenais Krievijas sabiedrotais un atbalstītājs Vidusjūrā. Arī diplomātiskajā līmenī abas valstis apmainījās ar savstarpējām laipnībām. Tas rada nopietnus jautājumus par Spānijas patiesajiem nodomiem un iespējamo rīcību nopietnāka konflikta gadījumā.

Vai katalāņu valoda ir spāņu valodas dialekts? Nē

Katalāņi nav kaut kāda spāņu apakšnācija, katalāņu valoda nav spāņu valodas dialekts, kā to daudzi kļūdaini uzskata. Katalāņu valoda ir starptautiski, akadēmiski atzīta par unikālu, patstāvīgu valodu. Labi izglītots cilvēks taču būs redzējis pasaules valodu koku, kurā romāņu valodu pudurī ir atsevišķi, uzsveru – atsevišķi, atzari spāņu, portugāļu, itāļu, franču un arī katalāņu valodai. Katalāņu valoda no spāņu valodas ir vismaz tikpat atšķirīga kā norvēģu no zviedru, igauņu no somu, ukraiņu no krievu, latviešu no lietuviešu. Katalāņi ir viena no senākajām Eiropas pamattautām ar savu unikālu valodu, vēsturi, identitāti. Katalāņu valoda ir tuvāka franču valodai. Spāņu jeb kastīliešu valodā ir krietni vairāk aizguvumu no arābu valodas, ko iespaidoja ilgstošā mauru klātbūtne Spānijā.

Turpinājums sekos.