Jūlijs Beļavnieks: Ir svarīgi respektēt citu viedokli ^{Apriņķis.lv}

– Jūs visu mūžu esat bijis saistīts ar lauksaimniecību. Kāds ir jūsu skatījums uz šā brīža problēmām lauksaimniecībā?

– Lauksaimniecības nozare pakļauta ne tikai dabas kaprīzēm – sausumam, pārmērīgām lietavām, pavasara salnām. To ietekmē arī lauksaimnieku saražotās produkcijas iepircēju vēlme par piena, gaļas vai graudu kilogramu samaksāt mazāk, savukārt nozarei nepieciešamo resursu – minerālmēslu, degvielas, tehnikas un tās rezerves daļu un citu materiālu un pakalpojumu piegādātāju pieaugošā vēlme uz lauksaimnieku rēķina nopelnīt vairāk.

Ekonomiskās situācijas līdzsvarošanai Eiropas Savienībā tāpēc ieviesti vairāki atbalsta pasākumi. Viens no tiem – platību maksājumi par apsaimniekotajām lauksaimniecības zemēm. No laika gala tie saistīti ar katras ES dalībvalsts graudaugu platībām un to ražību.

– Latvijā bieži vien izskan pārmetumi valdībai un EP deputātiem: kāpēc mums ir mazākie platību maksājumi?

– Eiropas Komisija, savulaik veidojot kārtējo septiņgadu plānu (2000. –2006), vadījās no graudaugu ražības rādītājiem 1998.gadā. Latvijai 2004.gadā iestājoties ES, EK atbalsta aprēķinos izmantoja Latvijas 1998.gada statistikas rādītājus. Bet tobrīd pēc lielās masveida privatizācijas ražošana praktiski bija dezorganizēta. Iepriekšējo lielo saimniecību praktiski vairs nebija, bet mazās vēl neko nopietni neražoja un arī daudz ko statistikas ziņās neuzrādīja. Latvijā gan platības bija sarukušas, gan vidējā graudaugu raža 1998.gadā “pēc papīriem” bija tikai 2,02 tonnas no hektāra. ES tobrīd atbalsta maksājumu noteikšanai visām dalībvalstīm izmantoja vienādu likmi – 63 eiro par hektārtonnu.

Tātad – ja ražība valstī ir astoņas tonnas no hektāra, atbalsts iznāk 504 eiro par hektāru. Savukārt Latvijai ar divām tonnām (EK gan piekrita rēķināt 2,5 tonnas) atbalsts teorētiski iznāca tikai 157 eiro par hektāru. Turklāt jaunajām dalībvalstīm uzreiz nemaksāja pilnu jau tā niecīgo likmi, bet tikai 25 procentus no tās, pēc tam katru gadu to palielinot par pieciem procentiem.

– Vai šobrīd situācija nevarētu mainīties?

– Arī nākamajos plānošanas periodos mūs joprojām “pavada” šie sākotnēji zemie vecie cipari, tāpēc Latvijā joprojām platību maksājumu likmes ir viszemākās ES. Arī nākamajā plānošanas periodā (2021.– 2027.) Latvijai plānotā provizoriskā atbalsta likme, salīdzinot ar ES dalībvalstu vidējo rādītāju, sasniegs tikai 67,3 procentus (2021.gadā) līdz 76,8 procentus (2027.gadā). Jāšaubās, vai arī šoreiz valsts vadītājiem ES finansējuma plānā izdosies panākt būtiskas izmaiņas, jo pret to vienmēr iebilst lielās maksātājvalstis – Vācija, Francija, Holande u.c.

– Būtiska loma dažādu normatīvo dokumentu sagatavošanā ir arī lauksaimniecības nozares nevalstiskajām organizācijām, piemēram, biedrībai “Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija” (LSA), ar kuras darbību esat saistīts kopš šīs organizācijas dibināšanas.

– Vairāk vai mazāk pozitīvi atrisinot vienu problēmu, gadu gaitā rodas jauni problēmjautājumi. Par jaunāko aktivitāti izvērsusies kampaņa pret tā sauktajām lauku lielsaimniecībām. Diemžēl tiek aizmirsta pavisam nesenā vēsture un apstākļi, kādos izveidojās šīs nosacīti lielās saimniecības. Daļa savulaik izveidojās kā paju sabiedrības, kad privatizētajos kolhozos un padomju saimniecībās aprēķinātās kapitāla daļas to īpašnieki apvienoja un uz bijušo lielsaimniecību atliekām turpināja atlikušās zemes un lopkopības fermu apsaimniekošanu.

Šajā laikā parādījās arī uzņēmīgi zemnieki, kas uz brīvo, nepieprasīto zemju rēķina palielināja savu saimniecību platības un pakāpeniski attīstīja ražošanu.

Manuprāt, tieši lielās vairāku īpašnieku saimniecības (SIA, akciju sabiedrības) stabilizē ražošanu valstī, nodrošina darba vietas laukos, maksā visus likumā noteiktos nodokļus. 2018.gadā LSA dalīborganizācijas nodokļos ir samaksājušas, rēķinot uz vienu strādājošo, 5370 eiro vai 447 eiro mēnesī.

Savukārt, vairāk nekā 18 tūkstoši zemnieku saimniecību gadu no gada valsts budžetā iemaksā pat mazāk nekā 46 LSA dalīborganizācijas.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskan demagoģiski apgalvojumi, ka salīdzinoši neliels saimniecību skaits saņem vairāk nekā 80 procentus no izmaksātajiem platību maksājumiem, aizmirstot, ka tiešmaksājumus pretendentiem piešķir atbilstoši apsaimniekotajām platībām.

Apkopotā informācija par LSA dalīborganizāciju ekonomisko darbību liecina, ka tās visa veida nodokļos samaksā summu, kas līdzvērtīga saņemtajiem ES un Latvijas atbalsta maksājumiem. Tā 2018.gadā LSA dalīborganizācijas valsts budžetā iemaksāja 14,2 miljonus eiro, bet subsīdiju veidā saņēma 13,9 miljonus eiro (neskaitot atbalsta maksājumus par realizētajiem investīciju projektiem). Tātad saņemtie atbalsta maksājumi nodokļu veidā atgriežas valsts budžetā.

– Kāds, jūsuprāt, ir šodienas lauksaimniecības politikas galvenais uzdevums?

– Pēdējos astoņdesmit gados (kopš 1939.g.–1940.g.) Latvijas laukus un to apsaimniekotājus karu, varas un īpašuma tiesību, kā arī ražošanas tehnoloģiju maiņas, zaudēto cilvēku un citu kolīziju rezultātā ir skārušas tik nopietnas pārmaiņas, ka atgriešanās pirmskara ekonomiskajā situācijā ir neiespējama. Šodienas uzdevums ir atbalstīt visus ražotājus – mazās un lielās zemnieku saimniecības, SIA, akciju sabiedrības un lauksaimnieku kooperatīvās sabiedrības, kas apstrādā zemi, ražo lauksaimniecības produkciju vietējam tirgum un eksportam.

Savstarpēja apkarošana, uz ko aicina bezatbildīgi politikāņi, novedīs pie tā, ka apstāsies pēc deviņdesmitajos gados piedzīvotās sagrāves labi iesāktā lauksaimniecības nozares atdzimšana.

– Šobrīd aktuāls jautājums ir reģionālā reforma. Kā tā, jūsuprāt, ietekmēs lauku iedzīvotājus, viņu sadzīves apstākļus?

– Pirmskara Latvijas 19 apriņķu teritorija padomju laikā atkārtoti tika dalīta un apvienota, līdz pārdale apstājās pie 26 rajoniem, kas pastāvēja vairāk nekā četrdesmit gadus (1967.–2009.).

Pirms desmit gadiem Tautas partijas iniciētās reģionālās reformas rezultāts ir tāds, ka zem pagastu apvienošanas lozunga Latvijas lauku teritorija tika sadrumstalota, jo 26 rajonu vietā tika izveidotas iepriekš Latvijā nekad nepastāvējušas administratīvas vienības – novadi, skaitā 110. Novadu veidošanas “stimulēšanai” un tās realizācijai tika izlietoti vairāk nekā 100 miljoni latu valsts budžeta līdzekļu.

Jaunie veidojumi gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita un ekonomiskā potenciāla ziņā ir būtiski atšķirīgi. Pagastos, kas tieši saistīti ar vietējiem iedzīvotājiem, vēlētu priekšstāvju vairs nav, pagastu pārvalžu vadītājus administratīvā kārtā ieceļ vai atceļ novada vadība.

– Vairums vietvaru un politisko partiju 2009.gadā realizēto reformu tagad atzīst par kļūdainu, kā arī piekrīt: pašreizējais pašvaldību skaits ir pārāk liels, lai valdība un nozaru ministrijas spētu ar visām lietišķi sadarboties.

– Plānojot kārtējo reformu, manuprāt, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadībai iespējamos variantus vispirms vajadzēja izrunāt ar tuvākajiem sociālajiem partneriem – Pašvaldību savienību un Lielo pilsētu asociāciju.

Diemžēl, voluntārais stils, kādā ministrija paredzējusi “pārzīmēt” Latvijas karti, daudzviet atduras pret visai pamatotiem iebildumiem.

Negatīvā attieksme saistīta ar to, ka ministrijas vadība rīkojas no spēka pozīcijām, pēc principa: paši esam gudri.

Vēl jāpiebilst, ka diemžēl netiek plānota Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā paredzētā apriņķu veidošana, bet gan esošo novadu piespiedu apvienošana.

Manuprāt, būtu nepieciešams ar likumu noteikt Latvijas administratīvā iedalījuma nosaukumus, atsakoties no savulaik voluntāri noteiktā jēdziena “novads”. Par novadiem Latvijā vēsturiski pieņemts uzskatīt Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali, arī Sēliju kā etnogrāfiski atšķirīgus reģionus.

– Un kādām vajadzētu būt administratīvajam vienībām lauku apvidos?

– Tam vajadzētu būt pagastam, bet kā pagastus apvienojošai vienībai – apriņķim. Apriņķa sastāvā iekļaujamas arī tā teritorijā esošās mazpilsētas. Būtu jāatjauno jēdziens “pilsēta ar lauku teritoriju”. To varētu attiecināt uz vairāk nekā 50 pilsētām, kuras aptver tāda paša vai cita nosaukuma lauku teritorijas (pagasti). Bijušajā Ogres rajonā tāds statuss tad pienāktos Lielvārdei, Ikšķilei, Ķegumam.

Savulaik likumā noteiktos apriņķus vajadzētu veidot uz kādreizējo rajonu bāzes (skaits – 26 apriņķi), par apriņķa centru nosakot tā lielāko pilsētu (bijušo rajonu centri). Šajās pilsētās saglabājusies iedzīvotāju apkalpošanai nepieciešamā infrastruktūra, tajās atrodas daudzas ar iedzīvotāju apkalpošanu saistītas valsts institūcijas. Arī ceļu tīkls un sabiedriskā transporta maršruti visumā atbilst apriņķa teritorijā ietilpstošo pagastu un pilsētu iedzīvotāju interesēm.

Pārskatot iecerētos novadus un to centrus, tie VARAM kartē visumā sakrīt ar bijušo rajonu robežām. Izņēmums ir Valkas un Alūksnes rajoni sakarā ar paredzētā Smiltenes novada veidošanu. Pamatoti ir Rūjienas un Naukšēnu iedzīvotāju iebildumi par to atraušanu no Valmieras rajona un pievienošanu Valkai.

Acīmredzot, kartes zīmētāji tādējādi cenšas kompensēt Valkai Smiltenes un tās apkārtējo pagastu atņemšanu. Ministrijas ierēdņiem būs grūti pamatot arī Līvānu novada saglabāšanu un tā atšķiršanu no Preiļiem. Nav saprotams, kāpēc tiek saskaldīts Rīgas rajons. Manuprāt, nav pamata Pierīgā veidot reģionālos centrus. Rīgas apriņķi varētu nosaukt arī par Pierīgas apriņķi un tajā kā patstāvīgas administratīvas vienības ietvert visas tajā ietilpstošās septiņas pilsētas, kā arī pagastus (novadus). Starp citu, jau patlaban iznāk laikraksts ar nosaukumu “Rīgas Apriņķa Avīze”.

– Reformas ieguvums būs deputātu skaita samazinājums, vai tas nav pozitīvi?

– No pirms iepriekšējās reformas ievēlētajiem 4179 deputātiem novados un deviņās pilsētās patlaban darbojas tikai 1765 deputāti. Kārtējās reformas autori paredzējuši deputātu skaitu samazināt vēl par deviņiem simtiem. Tas nozīmē, ka, realizējot esošo novadu piespiedu apvienošanu, daudziem pagastiem un mazpilsētām lielo novadu domēs savu priekšstāvju vispār nebūs.

Lai atgrieztos lauku iedzīvotāju pašapziņa, lai veicinātu sabiedrisko aktivitāti un atjaunotu demokrātijas principus, vajadzētu atjaunot vēlētas, skaitliski nelielas (trīs līdz septiņi deputāti) pagastu padomes. Ievēlētie deputāti tad no sava vidus izraudzītos pagasta padomes priekšsēdētāju (pagasta vecāko). Līdzīgā kārtā vēlētas padomes jāveido arī katrā apriņķa teritorijā esošajā pilsētā, tajā skaitā arī apriņķa pilsētā.

Vietējā vara atšķirībā no novada (apriņķa) varas ir tā, kura vislabāk pārzina attiecīgo teritoriju, saprot, kas pagasta (pilsētas) iedzīvotājiem visvairāk nepieciešams.

– Kādi būtu pilsētu un pagastu padomju un to vadītāju pienākumi?

– Pienākums būtu organizēt pašvaldībā izvietoto iestāžu (skolu, bērnudārzu, bibliotēku, kultūras iestāžu, sociālā dienesta u.c.) pakalpojumu nodrošināšanu, kārtot teritorijas apsaimniekošanu, vietējo ceļu uzturēšanu, ūdensapgādes, siltumapgādes jautājumus, pašvaldībai piederošā dzīvojamā fonda apsaimniekošanu.

Kā jau iepriekš minēju, patlaban pagastu pārvalžu vadītājus ieceļ vai atceļ novada vadība, turklāt šie pārvaldnieki var nebūt attiecīgā pagasta iedzīvotāji. Ja tiks realizēta novadu piespiedu apvienošana (neveidojot apriņķus), tad tāds pats liktenis sagaida arī lauku mazpilsētas, lielāko daļu patreizējo novadu centru. Ogres rajonā tas skars Ikšķili, Lielvārdi, Ķegumu. Var saprast ikšķiliešu neapmierinātību, ja viņu pilsētu vēlētas deputātu padomes vietā turpmāk pārvaldīs viens novada vadības iecelts pārvaldnieks.

Ja tiktu izveidoti ieteiktie 26 apriņķi, tad to pārvaldei un sakariem ar valdību, nozaru ministrijām un citām valsts institūcijām jāveido vai nu tiešās vēlēšanās ievēlēta, vai pilsētu un pagastu pārstāvju deleģēta padome. Tās uzdevums – risināt visa apriņķa attīstības jautājumus, investīciju piesaisti, kārtot finanšu lietas, skolu, veselības aizsardzības un sociālās palīdzības iestāžu tīklu, rūpēties par apriņķa nozīmes autoceļiem, sabiedriskā transporta un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, apriņķa nozīmes kultūras un sporta pasākumiem.

Saglabājot pagastu un pilsētu nosacītu patstāvību, respektējot to vēsturiski izveidojušās atšķirības, tradīcijas un demokrātijas principus, zudīs arī pretestība teritoriālajiem pārkārtojumiem.

– Ko jūs gribētu novēlēt līdzpilsoņiem?

– Lai ikdienas gaitās retāk nākas sastapties ar līdzpilsoņiem, kas uzskata: es esmu gudrs, man ir viedoklis, un ja tev ir cits viedoklis, tad tev nav taisnība, jo taisnība ir man.

Vizītkartei:
Jūlijs Beļavnieks
* Dzimis 1932.gadā Madonas apriņķa Ļaudonas pagastā, lauksaimnieks, ekonomikas doktors;
* Kopš 1957.gada dzīvo Madlienā, kur, vairāk nekā četrdesmit gadus vadot lielsaimniecību, pagājusi darba mūža lielākā daļa;
* Jaunizveidotajā padomju saimniecībā “Madliena” sācis strādāt par agronomu, bet no 1959.gada – par saimniecības direktoru, izveidojot “Madlienu” par vienu no ekonomiski spēcīgākajām saimniecībām;
* Šobrīd pensionārs, turpina līdzdarboties nevalstiskajā lauksaimnieku organizācijā “Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija”, bijis tās vadītājs;
* 2007.gadā saņēmis konkursa “Sējējs – 2007” balvu nominācijā “Par mūža ieguldījumu”;
* Atskatoties uz paveikto, 2011.gadā izdevis grāmatu “… bet tā bija”;
* Par nopelniem Latvijas labā J.Beļavniekam 2012.gada 4.maijā piešķirts IV šķiras Atzinības krusts;
* 2013.gada 24.oktobrī par ieguldījumu Madlienas pagasta un Ogres novada ekonomiskajā izaugsmē un aktīvu sabiedrisko darbu lauksaimniecības jautājumu risināšanā saņēmis Ogres Goda pilsoņa titulu.