Dzintris Kolāts: Taksometri un mērkaķi Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Foto - LETA
Nesen atgriezos no tāla ceļojuma. Skaidrs, ka caur Rīgas lidostu. Labā ziņa – vienmēr ir ļoti patīkami nolaisties atpakaļ zaļās Pierīgas ieskautajā skrejceļā un dzirdēt stjuartes: “Esam nolaidušies lidostā “Rīga”!” Neskatoties uz rindām un citām nebūšanām, Rīgas lidosta kļuvusi par nozīmīgu transporta mezglu Baltijā, atstājot aiz sevis igauņu un lietuviešu kolēģus. Mazs, bet tomēr prieciņš.
Kad pirmais brīdis ir garām, iestājas skarbā realitāte – no lidostas kaut kādā veidā ir jātiek tālāk. Ja nav izdevies sarunāt ar radiem vai atstāt savu auto stāvvietā, būs vien jāskatās, kas notiek taksometru stāvvietā. Iepriekš daudz ziņots par “taksometru kariem”, grabošiem automobiļiem un aizdomīgiem tēviņiem, kuri no naivajiem tūristiem noplēš deviņas ādas. Brīvajam tirgum katrs piemērojas, kā māk.
Kad ar lielām un ilgām pūlēm beidzot bija noskaidrots juridiskais pamats lidostas taksometru haosa sakārtošanai, atkal jauna liga – tie paši tēli parādījās pasažieru sagaidīšanas zālē, kur uzmācās atbraucējiem ar saviem pakalpojumiem, dvešot ķiploku un pa brīdim arī vieglu paģiru aromātu, vicinot lapiņas vai plāksnītes ar šķībi greizi uzrakstītiem aicinājumiem. Ziniet, pat Āfrikas lidostās nav tik liela haosa un nekaunības. Skaidra lieta, ka atlidojušie bija neapmierināti gan ar servisu, gan to, kādi parādāmies viesu acīs.
Nu bija iespēja pašam pārbaudīt situāciju. Izmaiņas ir. Uzmācīgus piedāvājumus vairs nejūt. Taču, dažas minūtes pavērojot, var redzēt attiecīgos ļaudis. Nezin kādēļ tumšās drēbēs tērpti, tie klīst starp atbrucējiem, laiku pa laikam nočukstot “fantastisko piedāvājumu”. Vairākums piedāvātāju ir... dāmas. Laba ideja – sieviešu tiesības, dzimumu vienlīdzība un tādas lietas. Ja noraidīsi, var pat piesiet diskrimināciju. No otras puses, ko gan var teikt – lieliska piemērošanās apstākļu maiņai.
Pārbraucis mājās, savu vērojumu publiskoju sociālajos tīklos, sak, mērkaķu līmenis taksometru servisā Rīgas lidostā mazinājies. Saņēmu pārmetumus, ka tā nedrīkst apsaukāt, kaut šamie varbūt darītu arī ko neglītu. Bet, piedodiet, vai salīdzinājumi “lepns kā ērglis”, “drosmīgs kā lauva”, “ātrs kā gepards” arī pazemo?
Mērkaķu populācijas pārstāvji ātri neskrien un lielu drosmi neizrāda. Taču tiem, piemēram, babuīniem, ir cita priekšrocība – vienreizēja spēja piemēroties mainīgiem apstākļiem. Kenijā babuīnu barus var redzēt ne tikai rezervātos. Tie mierīgi dzīvojas arī aktīvās lauksaimniecības zonās piepilsētu teritorijās cilvēku degungalā. Uzbrukt neuzbrūk, taču pazust arī netaisās.
Par “monkey business” jeb mērkaķu biznesu var saukt kādu puslegālu biznesu, kurš pastāv, neskatoties uz sabiedrības nosodījumu un politiķu solījumiem likvidēt, ātri piemērojas mainīgai videi, izmanto pārraudzītāju čammāšanos, vajadzības gadījumā prot pastāvēt par sevi, kā nu paši to saprot (lai atceramies kaut vai konkurentu piekaušanu vai riepu duršanu). Starp citu, nešķiet, ka par to kāds būtu pie tiesas saukts.
Lidostas “melnie taksometri” lieliski piemērojas situācijai, un “mērkaķu” epitets te drīzāk uztverams kā kompliments. No šī izriet loģiska prognoze. Ja nu patiešām lidosta kļūst pavisam neizdevīga, tad nav ne mazāko šaubu, ka šī publika nepazudīs, bet izdomās jaunu “mērkaķu biznesu”, kura ievirzi šobrīd varam tikai minēt. Nedrīkst par zemu novērtēt pielāgošanās spējas visās tās izpausmēs.
Galu galā – arī babuīni esot ļoti, ļoti tāli, bet tomēr mūsu radinieki.