Menu
 

Māris Kūlis: Mani dara bažīgu rūpes par vidi bez reālām rūpēm Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
“Terorisma pētniecībā liela nelaime ir terorisma jēdziens, proti, tas ir zaudējis skaidru nozīmi. Tiklīdz kādu jēdzienu pārlieku paplašina, tas zaudē jēgu,” atzīst filozofijas doktors Māris Kūlis. Foto - no privātā arhīva “Terorisma pētniecībā liela nelaime ir terorisma jēdziens, proti, tas ir zaudējis skaidru nozīmi. Tiklīdz kādu jēdzienu pārlieku paplašina, tas zaudē jēgu,” atzīst filozofijas doktors Māris Kūlis. Foto - no privātā arhīva

Māris Kūlis ir filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks. Viņa pētniecisko interešu lokā ir filozofija, politikas zinātnes, kā arī starpkultūru attiecības un mūsdienu islāmisms, džihādisms un terorisms. 2017. gadā izdota viņa monogrāfija “Terorisma krustugunīs. Islāma valsts” par teroristisko organizāciju “Islāma valsts”, viņš publicējis arī zinātniskus un populārzinātniskus rakstus par šo tematu. Vienlaikus Māris Kūlis ir arī publikāciju par šobrīd aktuālo zaļā dzīvesveida tēmu autors, tāpēc sarunā ar viņu ne tikai par nesenajiem notikumiem Sīrijā, bet arī par patērētāju sabiedrību un vides aizsardzību.

– NATO dalībvalsts Turcijas uzbrukums kurdu pozīcijām Sīrijas ziemeļos noteikti prasās pēc politiskas analīzes, taču jums vēlētos lūgt mazliet vairāk raksturot vēsturisko fonu un turku–kurdu attiecību veidošanos, lai mūsu lasītāji varētu labāk izprast iebrukuma iemeslus un nolūkus.

– Kurdu tautas vēsture ir sena un sarežģīta. Visupirms – kurdi nav arābi. Piemēram, slavenais karavadonis Saladīns bija kurds. Tomēr pārliecinoši lielākā daļa kurdu ir musulmaņi, un no tiem vairākums ir piederīgi sunnītu virzienam. Patlaban pasaulē ir aptuveni 40 miljoni kurdu, kas lielākoties dzīvo Turcijā, Irānā, Irākā un Sīrijā. Tāpēc šo tautu nereti dēvē par lielāko tautu bez savas valsts. Pievēršoties mūsdienu vēsturei, var mēģināt ieraudzīt dažas līdzības ar latviešiem – ilgstoša pakļautība citām nācijām un nacionālās pašapziņas veidošanās 19. gadsimta beigās. Latvijas gadījumā sabruka Krievijas impērija, kurdu gadījumā – Osmaņu impērija. Pēc Pirmā pasaules kara, līdzīgi kā Latvijā, radās cerība par savas valsts izveidi, jo 1920. gadā Sevras miera līgumā tika iekļauts apsvērums par kurdu autonomiju. Tomēr kurdiem nepaveicās un savu valsti viņi tā arī neieguva. Karā uzvarējušās valstis ar tik lielu entuziasmu bija ķērušās klāt Osmaņu impērijas sadalīšanai, ka tas noveda pie niknas pretreakcijas. Turcijas jaunie nacionālisti Ataturka vadībā iebilda, un tādējādi izcēlās Turcijas neatkarības karš, kurā Turcijas jaunā vadība guva panākumus. Rezultātā tapa tāda Turcija, kādu mēs to pazīstam šodien, līdz ar to pagaisa arī kurdu pašnoteikšanās cerības; rezultātā aptuveni 20% Turcijas iedzīvotāju šodien ir kurdi, un viņu autonomijas alkas nav izgaisušas. Problēmas pieauga spēkā, daži kurdu nacionālisti salasījās Marksu un Ļeņinu un nodibināja pretošanās kustību, kas ķērās pie ieročiem. Tas savukārt pavēra turkiem iespēju apkarot kurdus, un apburtais loks varēja sākties. Patlaban notiekošais ir šīs cīņas turpinājums. No Turcijas skatpunkta, tas ir karš par valsts integritāti un pastāvēšanu, no kurdu – karš par savu autonomiju.

– Ar terorisma un “Islāma valsts” apkarošanas karogu šobrīd var mēģināt piesegt daudzas militārās operācijas un ekonomiskās sankcijas. Cik liela nozīme terorisma apkarošanai ir šajā gadījumā, jo oficiāli Ankara ir paziņojusi, ka kurdu kaujiniekus uzskata par draudu savai nacionālajai drošībai?

– Terorisma pētniecībā liela nelaime ir terorisma jēdziens, proti, tas ir zaudējis skaidru nozīmi. Tiklīdz kādu jēdzienu pārlieku paplašina, tas zaudē jēgu. Vienkārši izsakoties, tagad šis jēdziens ir kļuvis par sinonīmu katram ļaunumam. Tas ir jāskata Irākas kara un 11. septembra kontekstā – amerikāņi savās pilnīgi saprotamajās atriebības alkās negribēja daudz gudrot, kas un cik daudz ir terorists. Bet to ir veikli uztvēruši visu sugu politiķi, kas tikai brēc: “Mēs arī apkarojam teroristus!”, taču zem šī lozunga var būt teju jebkas. No PSRS skatpunkta Latvijas partizāni arī būtu bijuši īsti teroristi.

Ja konkrēti par Turcijas un kurdu attiecībām, tad diemžēl situācija ir sarežģīta. Katra vardarbība izraisa pretreakciju, kurai gals nav redzams. Taisnības labad jāteic, ka kurdi nav nekādi eņģeļi un nereti ir izmantojuši teroristiskas metodes. Redz, tas ir tāds reālpolitikas piemērs. Kurdu apgabala autonomija Turcijai, protams, nozīmētu varas mazināšanos. Nevēlēšanās zaudēt savu spēku – tas taču nav nekas pārsteidzošs.

– Jaunais konflikts Sīrijā rada arī jaunus bēgļu straumju riskus Eiropā, tāpēc vēlos jautāt arī par šo tēmu, proti, islāma un kristietības kultūras, domāšanas veida mijiedarbība un spēja vai nespēja pastāvēt līdzās. Vai tas ir iespējams?

– Šis ir ārkārtīgi sarežģīts un diskutabls jautājums. Pirmkārt, tāpēc, ka gan vēsturiski, gan šodien nedz kristīgā kultūra, nedz islāms ir kaut kas viendabīgs. Tāpat kā katoļi un protestanti viens otru ir slaktējuši, tāpat arī sunnīti un šiīti ir kāvušies. Lūk, kaut kas kopīgs. Gan Rietumos, gan Austrumos ir ticīgi un neticīgi ļaudis. Man vienmēr patīk piebilst, ka pilnīgi katra latvieša mājās centrālajā vietā ir visīstākais islāma kultūras elements – dīvāns! Jā, pat vārds “dīvāns” nāk no persiešu valodas, bet “sofa” – no arābu valodas. Piemēram, principu, ka pusdienās ēd trīs ēdienus – zupu, pamatēdienu un desertu –, ieviesa persiešu zinātnieks. Tie ir skaistie piemēri. Tomēr ir arī nepatīkamā puse. Mani vienmēr ir kaitinājis arguments, ka, lūk, imigrācija padarīs mūsu virtuvi bagātāku. Manuprāt, tas ir slēpts rasisms. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki nav tikai, atvainojiet, kebaba receptes. Tie sev līdzi nes milzīgu kultūras bagāžu, kas ietver gan valodu, gan paražas, gan vērtību sistēmu utt. Te interesanti, ka džihādistu ideologs Saijids Kutbs raksta, ka lielākās briesmas ir Rietumu “šizofrēniskais duālisms”, proti, publiskās un privātās sfēras nošķiršana. Viņš kategoriski iebilst, ka islāms varētu būt tikai privāts. Un te viņam īstenībā ir taisnība. Proti, vai jebkāda kultūras prakse var eksistēt, ja tai atņem publisko nozīmību? Paskaidrošu. Ja cilvēks kaut kam patiešām tic līdz sirds dziļumiem, šai pārliecībai vienlaikus jābūt tādai, ko savā prātā varētu attiecināt uz visiem citiem kā universālu likumu. Tātad, ja tici svētajiem rakstiem, tad tici, ka tie ir nozīmīgi ne tikai pašam privāti, bet ikvienam. Te saduras mūsdienu liberālās Eiropas sapnis par brīvo cilvēku un absolūta prasība uz vispārīgumu. Es neredzu, kā šo konfliktu varētu pārvarēt.

– Kas ir lielākās problēmas, ar ko eiropiešiem nākas vai var nākties saskarties?

– Acīm redzamas gaidāmās problēmas, protams, ir saistītas ar imigrācijas sekmēm, kā arī konkrēti ar “Islāma valsts” reemigrantiem, kas patlaban ir kļuvuši par īstiem pasaules pilsoņiem, jo nacionālās izcelsmes valstis no viņiem cenšas atteikties. Tomēr, manuprāt, lielākās problēmas jāmeklē pašā Eiropā. Tas ir filozofiski ļoti interesants temats, žēl tikai, ka secinājumi nereti ir bēdīgi. Ja pašā Eiropā vai, ja vēlaties, kristīgajā civilizācijā kaut kas nebūtu sagājis greizi, tad arī nebūtu tā jāuztraucas par relatīvi mazu iebraucēju skaitu. Taču tas, cik stipri eiropiešus satrauc svešu kultūru ienākšana, liek izbrīnā bažīties. Tam varētu būt vairāki cēloņi ar ļoti dziļām saknēm. Taču, pievēršoties tuvākiem laikiem, viena lieta ir atteikšanās no ideoloģijām savienojumā ar pārspīlētu optimismu par cilvēka racionālismu. Citiem vārdiem, atteikšanās no lielajiem stāstiem, eposiem, reliģijām vai mītiem, ko pavadījusi iedoma, ka cilvēks ir un vēl vairāk kļūs par racionāli kalkulējošu mehānismu – tādu kā robotu. Galējā liberālisma nelaime te ir tāda, ka cilvēka emancipācija nav atradusi, kur piezemēties, bet no nemitīgas lidošanas nogurst. Dostojevska Lielinkvizitora vārdiem, cilvēki nemaz negrib atbrīvoties, jo patiesībā jau nezina, ko ar savu brīvību iesākt. Liberālisms dod mums daudz brīnišķīgu lietu, bez kurām nebūtu iedomājamas tās pamatbrīvības, ko šodien uzskatām par pašsaprotamām. Bet jāsaprot, ka par to ir jāmaksā noteikta cena. Rezultāts, manuprāt, ir tāds, ka gana daudz cilvēku vai nu ieslīgst destruktīvā nihilismā, vai arī pievēršas dažādām muļķībām – no sektām līdz popzvaigznēm.

Vēl viens apsvērums, turpinot iepriekšējo, ir intelektuālās bailes izvirzīt stingras pārliecības vai pat bailes no spēka, citiem vārdiem, vājums kā apzināta izvēle. Tas jāsaista ar iepriekš teikto par privātā izolēšanu. Tici, kam gribi un cik gribi, bet nenāc ar to publiskajā sfērā un nemēģini savas idejas padarīt vispārīgas. Manuprāt, te daļa vainas jāuzņemas arī filozofijai, kas arvien vairāk specializējas un tādējādi zaudē sabiedrisko nozīmību. Tas, ko piedāvāja 20. gadsimta sākuma filozofija, visupirms jau eksistenciālisms Heidegera, Sartra, Kamī formā, vēlāk sabiedrības kritika – Fuko, galu galā arī marksisms –, šīs filozofijas runāja par lietām, kas ir svarīgas dzīviem cilvēkiem šeit un tagad. Jautājumi par dzīvi, par jēgu, par priekiem un bēdām, par kopā būšanu.

Tieši šis idejiskais vakuums un vājums, manuprāt, ir eiropiešu lielākā problēma. Tehniskās un materiālās problēmas būtu atrisināmas – Eiropa ir gana bagāta –, taču idejiskais tukšums ilgi nepaliek neaizpildīts. Tāpēc var bažīties par citu spēcīgu ideju, tostarp islāma, ienākšanu un nostiprināšanos. Tas nenotiks ne rīt, ne parīt, bet, visticamāk, notiks. Jāatgādina likstas ap Eiropas Savienības Lisabonas līgumu – savienība izveidojās kā ekonomiskā apvienība, bet patlaban daļēji veidojas arī kā idejiska kopiena, taču sekmes ir pieticīgas. Kopīgais ir tas, ka vajadzīga brīvība. Bet redzams, ka nav skaidrības, kā vārdā tā brīvība ir vajadzīga. Lai būtu plašāks tirgus un lielāka preču pieejamība? Labi, lai tā būtu, bet tas ir ļoti vājš kopsaucējs.

– Kā jūs īsumā raksturotu, kas ir terorisms un “Islāma valsts”? Vai tie ir sinonīmi?

– Tie ir saistīti, bet viens otru neizsmeļ. “Islāma valsts” ir pirmā liela mēroga teroristiskā organizācija, kas izgāja ārpus ierastām terorisma definīcijām. Piemēram, nodokļu iekasēšana, ceļu uzturēšana, veselības aprūpe, izglītība u.tml. – visas šīs jomas “Islāma valsts” pārņēma savā paspārnē. Un ceļu uzturēšana vai parku labiekārtošana taču nav terorisms. Protams, tas nemaina to, ka šī organizācija bija un ir fanātisku varmāku pulks. Turpinot par terorisma jēdzienu… Patlaban var runāt par diviem terorisma pētniecības virzieniem – tradicionālo un kritisko. Kritiskais virziens norāda, ka, pirmkārt, terorisms nav kaut kāds abstrakts ļaunums, gluži otrādi – to veic personas ar konkrētiem motīviem; otrkārt, terorisms iekļaujas plašākā kontekstā – no ekonomiskiem līdz ideoloģiskiem apsvērumiem. Neņemt šo kontekstu vērā nozīmē nesaprast neko. Tradicionālā pieeja skaita, cik un kādas šautenes tiek lietotas, bet neinteresējas, kāpēc ar tām šauj. Tā ir ļoti ērta pozīcija, jo noveļ no sevis vainu, kas zināmā mērā pienākas arī rietumniekiem, kuri savu interešu dēļ ir daudz ietekmējuši situāciju Tuvajos Austrumos.

Nenoliedzami, ka “Islāma valsts” izmantoja teroristiskus līdzekļus mērķu sasniegšanai, bet tas bija tikai viens no plaša arsenāla. Liela daļa militāro operāciju Irākā un Sīrijā bija ierastas karošanas prakses. Tas, kas padarīja “Islāma valsti” citādu un no pētniecības viedokļa interesantu, bija spēja izveidot reālu valstisku veidojumu ar spēcīgu ideju, kurš pildīja arī valsts funkcijas, tostarp nodokļu administrēšanu, labklājības pārvaldi, kārtības uzturēšanu. Šādu funkciju uzņemšanās ir būtiska atšķirība no parastiem mafioziem grupējumiem, jo valsts pārvaldīšana ir izdevumi, kas reketieriem nebūtu interesanti.

– Bet nu par citu, bet arī tēmu, kas ļoti nodarbina cilvēku prātus pēdējā laikā. Vācu teologs Jorgens Bauers pasaulē uzvirmojušās kaislības un fanātisma pieaugumu saistībā ar klimata pārmaiņām nodēvējis par klimata reliģiju. Vai piekrītat šādam apgalvojumam?

– Vispirms es gribu uzsvērt, ka pavisam noteikti atbalstu rūpes par vidi. Manuprāt, neatkarīgi no pārliecības ikvienam ir pienākums kaut vai rūpēties, lai atkritumi nokļūtu tur, kur tiem jānokļūst. Arī plastmasas kalni un izplūdes gāzes taču vidi nepadara skaistāku. Bet par klimata pārmaiņu visīstākajiem cēloņiem gluži vienkārši neesmu kompetents spriest. Tas, kas mani dara bažīgu, ir rūpes par vidi bez reālām rūpēm.

Baueram ir tikai daļēji taisnība. Jā, var runāt par zaļo reliģiju, bet tikai tādā nozīmē, ka arī daudzas citas dzīves formas pieredz tādu kā dievišķošanu. Romantisma laikmetā pirms 200 gadiem svētos rakstus aizvietoja daiļliteratūra, bet dievu radītāju – cilvēciskais ģēnijs radītājs. Kristietības ienestās laika linearitātes ētisko stāstu aizvieto industriālā progresa ideja. Mūsdienās lietas notiek līdzīgi, nekas jau nav daudz mainījies. Sabiedrība tikai šķietami sekularizējas. Jā, noteikti var runāt par kristietības panīkumu, bet tas nenozīmē, ka ļaudis tāpat netiektos pie dieviem, burvjiem, zintniekiem u.tml. Daži savu ticēšanas vajadzību apmierina kristīgajās sektās, daži ņemas ar jogu, daži atgriežas pie pagānisma, daži pievēršas klimata reliģijai. Un daži, lai cik dīvaini tas šķistu, pret eksaktajām zinātnēm izturas kā pret reliģiju, proti, vienkārši tic un nedomā.

– Kāpēc tik sabiedriski nozīmīga ir kļuvusi tieši t.s. zaļā ideoloģija, un kādas sekas tā var radīt mūsdienu sabiedrībā?

– Nevaru pateikt, vai plastmasas maisiņi maina klimatu, bet droši varu teikt, ka tie ietekmē mežmalu tīrību. Taču mani dara bažīgu, vai industriālajiem piesārņotājiem nav pat izdevīga zaļā domāšana tādā nozīmē, ka tā nomierina sirdsapziņu. Rau, nepaņēmu veikalā maisiņu, tātad esmu savu artavu devis. To precīzi pamanījis slovēņu filozofs Slavojs Žižeks, norādot, ka, pērkot ekoābolus, mēs pērkam ne tik daudz ābolus, bet veselu stāstu par noteiktu dzīvesveidu, kas savukārt piešķir mūsu dzīvei jēdzīguma sajūtu. Tas ir galējais patērnieciskums tādā nozīmē, ka, pērkot lietas, vairs pat nav jājūtas nedaudz vainīgam, jo mārketinga pievienotais stāsts par organisko ražošanu mierina, ka viss taču ir kārtībā. Lūk, te slēpjas briesmas. Ja zaļums ir tikai attaisnojums, lai neko daudz nemainītu, no šāda zaļuma nav nekāda labuma. Vēl es gribētu pievērst uzmanību resursu izšķiešanai. Apsēstība ar izaugsmi, lai sildītu ekonomiku, lai atkal varētu ražot un pirkt jaunas preces, kuras īstenībā nav vajadzīgas, – lūk, tas ir bezjēdzīgi. Protams, ja pērk mazāk, ekonomika bremzē. Un tad ir mazāk naudas. Slikti. Bet varbūt tas nemaz nav tik slikti, ja padomā, kur tā nauda aizietu.

– Savās publikācijās esat pievērsies arī patērētāju domāšanas veidam, kuru uzskatāt par vienu no būtiskiem iemesliem vides problēmām. Vai to ir iespējams mainīt?

– Tieši tā, patērniecība ir mans bubulis. Bet es nedomāju, ka to var uzreiz radikāli mainīt. Uz to cerēt būtu pavisam naivi. Starp citu, nav jau tā, ka nebūtu panākumu. Piemēram, dažas valstis pieņem likumus, kas sekmē preču remontēšanu. Noteikti varētu būt vēl citas iniciatīvas, kuras, piemēram, sekmētu izturīgu un ilgi lietojamu preču ražošanu. Tas ir politiskās gribas jautājums, bet nav jau noslēpums, ka šī griba ir cieši saistīta ar ekonomiskajiem spēkiem. Sabiedrība pati no sevis nemainīsies, ja tai katru dienu gāžas virsū reklāmu lavīnas. Tieši tāpēc tas ir valsts uzdevums – veidot finanšu iniciatīvas un likumus, kas veicinātu līdzsvarotas patērēšanas kultūru. Un sava daļa nastas būtu jāuzņemas kultūras elitei, kas varētu vairāk par to izteikties. No otras puses, izlaidība un izšķērdība jau nav nekas jauns. Atšķirība mūsdienās ir tāda, ka cilvēku ir vairāk un šie cilvēki var atļauties vairāk patērēt.

– Pie kāda darba strādājat šobrīd? Par ko tas būs?

– Patlaban strādāju pie jaunas grāmatas, kurā aplūkoju patiesības jēdziena īso vēsturi un likstas mūsdienās. Tas ir stāsts par patiesības kā filozofiska jēdziena diviem ceļiem – tā saukto absolūto un vēsturisko patiesību. Divas konkurējošas straumes, kas brīžiem tek paralēli, bet brīžiem sajaucas. Katrai ir savas priekšrocības un trūkumi. Patiesības relatīvisms cilvēku atbrīvo, bet vienlaikus atņem drošību. Grāmata ir iecerēta kā jēdziena biogrāfija vai jēdziena dzīvesstāsts. Tās centrā nav viens slavens domātājs ar savu teoriju, bet gan jēdziens, kas mainās laika gaitā. Ceļš ir trauksmains un vijīgs, to ietekmē kultūras un politikas norises. Vienlaikus ir arī melu un melošanas jēdziens. Mans nolūks ir iezīmēt izpratni par šiem diviem patiesības veidiem, parādīt, kā tie ir iespējami. Pēc tam jādomā, kas notiek šodien šeit un tagad, kad ir modē runāt par pēcpatiesību, par viltus ziņām. Labi, tas ir svarīgi, bet es pievēršos idejiskajam kontekstam. Proti, kādas teorijas, idejas, garīgās kustības veido to domāšanas fonu, kas strukturē izpratni par patiesību šodien.

– Vai varat atklāt jau kādus secinājumus?

– (Smejas.) Nē, filozofijā nav tādu atklājumu kā eksaktajās zinātnēs. Filozofija ir citāda. Tā tiecas notvert “laika garu” un aprakstīt savam laikam atbilstošā valodā. Tas var šķist bezjēdzīgi – pārrakstīt vecas problēmas, bet tas ir ļoti grūti un vajadzīgi. Jā, pamatproblēmas ir abstraktas, bet situācijas un to risinājumi ir konkrēti. Tieši tāpēc vēlreiz un vēlreiz jāatgriežas pie jautājumiem. Pareizi uzdots jautājums jau ir liela daļa no atbildes. Ja nu tomēr, secinājums ir skaidrs – pastāv divas dažādas un konkurējošas patiesības izpratnes, kurām abām ir savas priekšrocības un trūkumi. Tās nav savietojamas, un šī pretestība atbalsojas arī tajā sociālajā spriedzē, kas raksturo mūsu laika sabiedriskās likstas.

– Un visbeidzot – kā vērtējat peripetijas ap Muižnieka ievēlēšanu Latvijas Universitātes rektora amatā?

– Bēdīgi. Laikos, kad zinātne jūk un brūk un tās finansējums ir kā trešās pasaules valstīs, Latvijas zinātnes pārvalde laiku un resursus tērē cīņās par varu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.