Menu
 

Ieva Struka. Viena žanra nedēļa Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka, speciāli “Kodolam”
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Kamēr teātra pasaulē visi skatieni pievērsti Dailes teātrim, kurš, uzsākot simto sezonu, palicis gan bez mākslinieciskās, gan administratīvās vadības, bet pārējie teātri strādā ikdienas ritmā, mans nedēļas notikums bija Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Kaut arī no 48 filmām redzēju tikai četras, katra no tām būtu pieminēšanas vērta cerībā, ka tās parādīsies arī kinoteātru ikdienas piedāvājumā, kā tas ik gadu ar daļu no festivāla filmām notiek.

Tomēr sīkāk pakavēties vēlos pie festivāla uzvarētājas – jaunā lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa filmas “Nova Lituania” jeb “Jaunā Lietuva”. Zīmīga sakritība, ka jauns ir gan režisors, gan 1939. gada Lietuvas Republika, gan filmas nosaukumā ietvertā norāde uz vēl citas – jaunas – Lietuvas veidošanu ārpus Lietuvas teritorijas.

Filmas fabula var šķist gaužām neticama – 1939. gada martā, kad visa Eiropa gatavojas karam, kad Vācija pieprasa Klaipēdas apgabalu, draudot to okupēt, bet Polija pieprasa Lietuvas atteikšanos no jebkādām tiesībām uz Viļņu, Kauņas Universitātes ģeogrāfijas pasniedzējs Fēlikss Grodis cenšas popularizēt ideju par rezerves Lietuvu citur pasaulē. Viņš piedāvā Madagaskaru, kur varētu no jauna izveidot Lietuvas valsti, ja reiz šo aprīs karš. Ideja šķiet dzimusi no “vizualizācijas”, kurā, ja Lietuvu iztēlojas bez Viļņas apgabala, var saskatīt zināmu līdzību ar Āfrikas karti, savukārt Viļņas apgabals aizdomīgi līdzinās Madagaskaras kontūrai.

Tomēr īstā izcelsme šai domai ir balstīta fizikas likumā, ko filmas galvenais varonis ar dažādu piemēru palīdzību cenšas izstāstīt kolēģiem un mums ekrāna šinī pusē. Proti – ja līdzās atrodas mazapdzīvota brīva telpa un pārapdzīvota pilna telpa, tad agri vai vēlu iemītnieki no otrās telpas (turklāt vienalga, vai tie ir cilvēki vai dzīvnieki, vai augi, vai mikrobi) ieņems pirmo telpu, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus. To nosaka evolūcija. Ja 1939. gada Lietuvā cilvēki dzīvo daudz labākos apstākļos, nekā tas ir kaimiņvalstī Krievijā, tad agri vai vēlu Lietuva zaudēs savu valstisko neatkarību. Pasniedzēja ideju sadzird Lietuvas ekspremjers Jons Servus...

Ja stāsts būtu tikai par pirmskara Lietuvu, tad filmas galvenā vērtība būtu tās estētiskā kvalitāte – filmā ir brīnišķīgi aktierdarbi (pasniedzēja lomā Alekss Kazanavičs, ekspremjeru spēlē Vaidots Martinaitis) un teicams operatora darbs; nozīme ir arī filmas temporitmam, kas atbilstoši laikmeta ikdienai ir nesteidzīgs, tomēr vienlaikus arī spriedzes pilns – atbilstoši laikmeta notikumiem.

Tomēr stāsts nav tikai par pirmskara Lietuvu. Šodien no Lietuvas aizbraukušo cilvēku skaits nav mazāks kā no Latvijas aizbraukušo, proporcionāli tas varētu būt pat lielāks. Un fizikas likumus neviens nav atcēlis. Iespējams, arī tas ir iemesls, kāpēc Rīgas Starptautiskā kinofestivāla galveno balvu saņēma tieši šī filma. Tajā ir nojausma par rītdienu.

Visbeidzot… Pirms doties skatīties filmu, ja tādu iespēju “Splendid Palace” mums sagādās, ir svarīgi zināt, ka galvenajam varonim ir reāls prototips – ģeogrāfs, ceļotājs, pētnieks Kazimirs Pakšts – un viņa utopiskā ideja reiz mākslas darbā jau ir aplūkota. Latvijā labi zināmais dramaturgs Marjus Ivaškēvičs to hiperbolizētā un ironiskā veidā aprakstījis lugā “Madagaskara”, ko Viļņas Mazajā teātrī pirms gadiem desmit iestudēja Rims Tumins. Tiesa, tur viņš bija tikai viens no varoņiem, otra galvenā varone bija poēmas “Egle – zalkšu karaliene” autore Salomeja Neris.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.