Menu
 

Māris Zanders. Budžeta daudzpunktes Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Valsts budžeta ikgadējie pieņemšanas procesi ir grūti atšķirami divos aspektos. Pirmkārt, vajadzību vienmēr ir vairāk nekā iespēju. Otrkārt, nospiedošā vairākumā gadījumu budžetu vienalga pieņem, lai kādi protesti briestu un lai cik dusmīgi runātu opozīcija. Ar 2020. gada budžetu ir līdzīgi, tomēr dažas īpatnības var atrast un formulēt.

Pirmā. Izcili slikts politiskais PR jautājumā par valsts finansējuma palielināšanu politiskajām partijām. Skaidrs, ka uz kopējā budžeta apmēra fona daži miljoni neko būtiski nemaina, tādēļ palielinājumu varētu arī akceptēt. Tomēr partijas, zinot sabiedrības vairākuma slikto viedokli par sevi, varēja tomēr sasprindzināt smadzeņu neironus un izdomāt labāku pamatojumu.

Par aplamu pašpaļāvību liecina arī tas, ka jēdzīgi papildinājumi (piemēram, no nacionāļu puses) parādījās tad, kad publika jau bija noskaitusies un savu negrozāmo vērtējumu iecerei noformulējusi.

Otrā. Par nodokļu celšanu politiķi (un ne jau tikai Latvijā) cenšas nerunāt. Pašlaik situācija ir tāda, ka par nodokļu sloga palielināšanas iespēju, teiksim, 2021. gadā, šaubu vairs nav, un ņiprākie Saeimas deputāti parlamenta ārkārtas sēdē 30. oktobrī pauda, ka par nodokļu maiņu debates jāsāk jau 2020. gada janvārī.

Principā te nebūtu, par ko bļaut, tomēr mazliet ļaunpriecīgi jāsaka, ka es gribēšu gan redzēt konkrētus priekšlikumus. Precīzāk tā: ir iespējas, par kurām plašas mierīgo civiliedzīvotāju masas varbūt arī nebļaus (piemēram, papildu slogs finanšu sektoram), bet šis modelis “pa drusciņai, pa mazumiņam” diez vai radīs tādu papildu ienākuma apjomu budžetā, lai rastos iespējas segt papildu izdevumus vairāku desmitu miljonu eiro apmērā. Tādēļ, domāju, ticamāks variants ir mēģinājums labāk iekasēt jau pašreizējos nodokļus. Kā tas notiek un kā uz to reaģē šīs teritorijas iedzīvotāji, ir jau pieredzēts…

Trešā. Dažādu iemeslu, arī tādu, pie kuriem dzimtā valdība nav vainīga (Eiropas Savienības fondu apguves īpatnības), rezultātā nākamais gads nebūs, delikāti izsakoties, viegls ceļu būvētājiem. Politiķi būvniekus mierina, ka ienākumu kritumu kompensēšot iespēja piedalīties vērienīgajā “Rail Baltica” projektā. Var gadīties, ka šādi apgalvojumi pat nav tukša runāšana, tomēr tas, ka būvnieki rosīsies lielprojektā, nebūs dižs mierinājums pašvaldībām, kuru ceļi netiks laboti.

Un tagad atminēsimies, ka vispār jau ir paredzēta arī administratīvi teritoriālā reforma, tālākas pārmaiņas skolu un veselības aprūpes iestāžu tīklā. Šo pārmaiņu kontekstā satrauktajiem tiek teikts, ka Latvija taču nav liela valsts, ka galvenais, lai būtu jēdzīgs sabiedriskais transports, kas savukārt nevar būt jēdzīgs, ja saglabājas – jūs uzminējāt! – slikti ceļi. Īsi sakot, jau pierastā neglītu vārdu lietošana, raksturojot ceļu stāvokli, uzslāņosies valdības iecerēm jau minētajās jomās, lai populāciju nokaitinātu vēl vairāk.

Ceturtā. Vismaz liela daļa pašreizējās Latvijas elites ir piedzīvojusi PSRS, tādēļ mentāli simpatizē padomju cilvēka šarmantajai izdzīvošanas taktikai ar nosaukumu “a moš kaut kā” (“bet varbūt kaut kā”). Varbūt ekonomiskās prognozes izrādīsies pārāk drūmas, varbūt parādīsies papildu nauda un vispār Eiropa nelaimē nepametīs.

Domāju, ka šoreiz tāda taktika var neattaisnoties. Respektīvi, būs jau izcili, ja piesardzīgās prognozes neizrādīsies pat pārāk optimistiskas plus Eiropas finanšu plūsmu apmēri, ar kuriem varam rēķināties, tuvākajos gados (nākamajā plānošanas periodā), visticamāk, būs jūtami mazāki.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.