Dzintris Kolāts. Fiksā naudas dalīšana Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Foto - LETA
Izlasot par valdības dāsnumu sēdē, kur naudu dalīja ar plašiem vēzieniem, nudien nāca prātā hipotēze, ka varbūt arī Ziemassvētku vecīša dāvanu maiss ir jau sensenos laikos tapusi laba mārketinga ideja naudas pārpalikuma tēriņam gada nogalē. Sak, tāpat vienkārši naudu dot nav ne ētiski, ne estētiski, bet, lūk, iesaiņot to visu ceremoniālās izdarībās ir pavisam kas cits. Turklāt naudu var tērēt nevis tam, kas vairāk vajadzīgs, bet tam, kas labāk izskatās un arī pašam naudas maciņam (šajā gadījumā Ziemassvētku vecītim) labāk patīk.
Patiešām, valdība atbalstīja 362 000 eiro piešķiršanu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem virknei dažādu sporta federāciju, tostarp 92 000 eiro piešķirot Latvijas Handbola federācijai, bet 78 000 eiro – Latvijas Hokeja federācijai. Tāpat, pārdalot dažādu ministriju budžeta programmu un apakšprogrammu līdzekļus, piešķirti 1 042 408 eiro, lai nodrošinātu finansējumu 2020. gadā Latvijā paredzēto nacionālas nozīmes starptautisku sporta sacensību organizēšanai.
Ar to vēl nebija galā, jo nolēma piešķirt 90 000 eiro jaunuzņēmumu ekosistēmas veicināšanas aktivitāšu īstenošanai ar nevalstisko organizāciju starpniecību. Godīgi sakot, galīgi nav skaidrs, ko tas viss nozīmē cilvēkam saprotamā valodā. Tāpat otrdien atbalstīja Ekonomikas ministrijas priekšlikumu Konkurences padomes kapacitātes stiprināšanai pārdalīt 102 743 eiro, bet 230 294 naudiņas izsniedza efektīvākai ekonomisko noziegumu apkarošanai.
Varētu skaitīt vēl, bet nokaitināsim tikai lasītāju. Šāda vēlā rudens naudas dalīšana nav nekas neparasts. Kad šo rindu autors strādāja valsts darbā (un tas bija pirms gadiem desmit un pat vēl senāk), jau toreiz bija manāms pēkšņā dāsnuma fenomens, kad novembra vidū vai beigās no augstākiem priekšniekiem nāca telefona zvans: kas tev tur bija vajadzīgs?! Krēsli? Galdi? Datori? Davai, fiksi raksti pieprasījumu par... ē... nū.. 300 tūkstošiem, lai pēc divām stundām man ir uz galda!
Protama lieta, ka visi iespringa, uzbūra tāmi, pierakstīja epitetus, cik viss ir briesmīgi novecojis un tūlīt sadrups... Galvenais bija – kā augstāku priekšnieku nosaukto skaitli dabūt iekšā kaut kādos jēdzīgos pamatojumos. Parasti izdevās, un visi staigāja apkārt, noslēpumaini smaidīdami... Nekā nelikumīga, tikai pēkšņi parādījusies nauda glīti nokopta.
Diemžēl šajā nokopšanā bija vairāki būtiski riski. Pirmkārt, tāda “pēkšņi parādījusies nauda” bieži vien bija radusies jau iepriekš slikti plānota budžeta dzīlēs. Kādai patiešām svarīgai vajadzībai nav ticis, citur pielikts par daudz, un nu pēkšņi – prēmijām un datoriem. Otrkārt, šāda fiksa papīru rakstīšana nav nekas labs, jo pamatojums tēriņiem sanāk neprecīzs un neobjektīvs – ja “lielajam” priekšniekam šķita, ka naudu vajag datoriem, lieki viņu pārliecināt, ka vairāk vajadzētu citām lietām... Vēl sadusmosies un neiedos neko.
Tomēr vislielākais risks šajā valdības stihiskajā rudens dāsnumā ir pats princips – kā dalīja pirms gadiem desmit vai divdesmit, tā turpina arī tagad. Kaut, iespējams, pareizāk būtu deponēt kādā rezerves fondā vai pamatīgāk izvērtēt prioritātes. Neskatoties uz pieņemto likumdošanas aktu kaudzēm un moderniem Rietumu augstskolu diplomiem, naudas dalīšanas princips – fiksi un kas pirmais nāk prātā – nav mainījies ne par matu. Vai brīnums, ka dažādās valsts lietās mums kaut kā neiet? Un nez vai partiju uzturēšanai iedalītie miljoni te kaut ko palīdzēs.