Menu
 

Pāvils Brūvers. Lāčplēša dienas mācība Apriņķis.lv

  • Autors:  Pāvils Brūvers, speciāli “Kodolam”
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Novembrī svinam divas mūsu tautai vitāli nozīmīgas piemiņas dienas – 11. novembrī Lāčplēša dienu un 18. novembrī Latvijas dzimšanas dienu. 1918. gadā pasludinātā valsts neatkarība bija vēl jāizcīna, un nozīmīgs pagrieziena punkts šajā cīņā bija Bermonta komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas sakāve pie Daugavas 1919. gada 11. novembrī. Tobrīd  Latvijas armija bija gan mazāka, gan vājāk apmācīta, gan vājāk bruņota, un tomēr tā sakāva daudz spēcīgāko Bermonta armiju.

Tas bija brīnums! Toreiz 11. novembrī zvanīja Rīgas baznīcu torņi, lai par šo uzvaru pateiktos Dievam. Ļaudis saprata, ka šī uzvara galvenokārt gūta ar gara, ne karaspēku. To dienu notikumu dalībnieku sirdis bija piedzīvojušas mūžības pieskārienu.

Domāju, ka tie, kuri 1991. gadā stāvēja uz barikādēm Rīgā, zina, par ko ir runa. Toreiz mūsu spēks bija vēl mazāks, salīdzinot ar to, kas mūs apdraudēja. Un tomēr mēs uzvarējām. Arī tas bija brīnums.

Jēzus saka: “Tas visu spēj, kas tic.” Par šādu ticības spēkā gūtu uzvaru runā Aleksandrs Čaks poēmā “Mūžības skartie”. Viņš apdzejojis pulkveža Jukuma Vācieša Piņķu baznīcā latviešu strēlniekiem pirms kaujas teikto runu. Norādīdams uz altāra gleznu, pulkvedis teica:

“Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs un arī nenogrimsiet…”

Bez šādas pārdabiskas ticības nebūtu gūtas uzvaras ne brīvības cīņās, ne arī mēs būtu uzvarējuši Barikāžu laikā. Bez tās vai vispār latviešu tauta būtu spējusi iedegties par savu brīvību, nežēlojot sevi, pat savu dzīvību? Cik tālu mūsu tautas vēsturē varam ieskatīties, nozīmīgos mūsu dzīves pagriezienos aizvien klātesoša ir bijusi ticība un garīgs pacēlums. Šos brīžus mēs pieminam, no vienas puses, lai atcerētos un godinātu mūsu varoņus, no otras puses, lai no seno dienu notikumiem gūtu kādu mācību šodienai.

Šodien mums pietiek gan problēmu, gan apdraudējumu, kuru risinājumam tik ļoti noderētu šis seno dienu vienotības un gara spēks. Dažbrīd izskatās, ka šobrīd stāvoklis ir smagāks nekā toreiz, kad pie Daugavas krastiem stāvēja Bermonts ar saviem algotņiem, – tauta kļūst apātiska, patriotismu var meklēt ar uguni, daudzi zaudējuši ticību mūsu tautas un valsts nākotnei, tūkstošiem cilvēku devušies trimdā, lai te nekad vairs neatgrieztos.

Par to domājot, prātā nāk vārdi no 77. psalma: “Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus.. mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā: vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs?” Vai tiešām mums ir jāiziet viss attīstības cikls, kādu aprakstījis 19. gadsimta vēsturnieks Aleksandrs Teilors? Saskaņā ar viņa teoriju tautas savā mūžā piedzīvo deviņus attīstības posmus: no verdzības uz ticību, no ticības uz drosmi, no drosmes uz brīvību, no brīvības uz labklājību, no labklājības uz savtīgumu, no savtīguma uz pašapmierinātību, no pašapmierinātības uz vienaldzību, no vienaldzības uz izlaidību un no izlaidības atpakaļ verdzībā.

Kurā attīstības stadijā mēs esam šobrīd, to lai katrs mēģina noteikt pats, raugoties uz sevi un savu apkārtni. Tomēr viena mācība no 1919. gada 11. novembra lai palīdz mums neiekrist bezcerībā un nolemtībā, proti, ka pāri visam valda Dievs, kurš nepakļaujas ne teorijām, ne cikliem, bet gan vainago ar uzvaru tos, kuri tic.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.