Menu
 

Jānis Dimants: Komisijas, apakškomisijas un smīnošs Benjamiņu pāris Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Latvijai – 101. Taču novembrī kāds itin nozīmīgs gadskaitlis arī Latvijas Televīzijai – elektroniskais medijs radījumu starplaikos ar nelielu reklāmrullīti saviem skatītājiem vēsta, ka esam kopā 65 gadus. Ja pieskaitām vēl pusapaļās jubilejas datumā uzjautrinošu sižetiņu ziņās, tas arī viss – ne kādas kaut cik nopietnas atskatīšanās uz aizvadītajiem laikiem, ne jel mazākā pieteikuma par turpmāko.

Šķiet, pēdējais, ko publiski paudis LTV valdes loceklis Ivars Priede, ir vairāk nekā satraucoši. Pat kaut kur oficiāli fiksēts viņa teiktais: “Protams, televīzijā kaut ko redzēs, bet atpalicība notiek arvien lielākiem soļiem.”

Palīdzība medijiem... pārsvarā morāla

Pats kā savulaik Āgenskalna un Zaķusalas torņiem piederīgais ar dziļu ieinteresētību tveru visu, kas šoruden darījies un turpinās attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem. Tur, kur visu noteic ar likumiem, rīkojumiem un nostādnēm, reizumis pavīd arī kas jēgpilni nozīmīgs, tikai ātri vien viss iestieg mūžīgo pretrunu jūklī. Gluži no galvas varu citēt, kā Valsts prezidents Egils Levits licis nodrošināt informācijas telpas kvalitāti un prasībām atbilstošu mediju darbības nodrošinājumu. Tikmēr… Par realitātē notiekošo vai veseli seriāli būtu saveidojami, un kaut kas jau arī ir saveidots. Nākamgada budžeta stiķēšanas pašā sākotnē sanāca tā, ka lēmēji pretēji desmitkārtējam palielinājumam partiju finansēšanai ar visām trauksmīgajām būšanām un nebūšanām medijus atstāja gandrīz vai jaņos.

Atkārtojumu atkārtojumu atkārtojumi

Nav godīgi pieprasīt attīstību, arvien pieaugošu kvalitāti un satura apjoma pieaugumu pie tā, ka faktiski finansējums kļūst mazāks, skumju nomākta teic Latvijas Televīzijas programmu plānotāja Jana Semjonova; viņa ir tā, kas mums cik tur n-to reižu atkārtojumos piedāvā visus raidījumus un seriālus, bet oficiāli dēvējama par prokūristi satura un digitālās attīstības jautājumos. “Atstāj bez reklāmu naudas, bet tēriņus nesedz. Ar ko tas draud sabiedriskajiem medijiem?” žurnālistiski gudri saveidotajā raidījumā “Kultūršoks” tika vēstījusi un retorisko jautājumu uzdevusi kultūras raidījumu veidotāja Gunta Gaidamoviča ar plašu pārstāstījumu arī portālā “LSM.lv”.

Perspektīvā atstājot mūs visus pie vēl biežākas atkārtojumu kastes, šķiet, ka tiešām kaut kas tiem budžeta veidotājiem ir aiz ādas. Tajā pašā “Kultūršokā” profesore Anda Rožukalne pauž skaidri un gaiši: neskaidrs finansējums ir veids, kā sabiedriskos medijus turēt politiskās ietekmes zonā.

Latvijas Radio un LTV naudas kašķis

Par laimi, pats valdības galva, laikam atģidies, ka kaut kas ar naudas dalīšanu nav kārtībā, ieteica vienu apaļu miljonu no partijniekiem iedalītā novirzīt sabiedriskajiem medijiem, turklāt kā speciāli iezīmētu darbinieku tik ļoti prasīto algu celšanai. It kā jau cildeni. Bet kur līdzekļi jaunu saturīgu programmu ienākšanai ēterā? Var jau būt, ka žurnālisti un raidījumu veidotāji tā iedvesmosies no kaut mazītiņā pielikuma savos banku kontos un nu tik apnikušo atkārtojumu vietā baudīsim augstvērtīgu oriģinālu pienesumu; tad, skat, būs atmaidzis vaigs arī Janai Semjonovai, kura izmisumā spiesta bārstīties ar tiem atkārtojumiem.

Bet, kad rasta iespēja sabiedriskajiem medijiem nākamgad piešķirt papildus vienu miljonu, kā nelaimes putns uzradusies Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), kas noteikusi Latvijas Televīzijai galīgi nepieņemamu sadalījumu. Nu īsti gaisa jaucēji tie neplisti, gandrīz vai bitīt’ matos salaiduši Televīziju ar Radio. Bet “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītāji, iespējams, dzirdējuši, ka mums vienas medijus uzraugošās institūcijas vietā būšot divas un katra atbildēšot par savu noteiktu lauciņu. Jau iet vaļā viss, kas saistās ar iecelšanu jaunos amatos: cik no viņiem izvirzīs Saeima, cik pats Valsts prezidents, cik nāks no sabiedrības aprindām... Neatkarīgā satura veidotāji lai rēķinās, kādas modrās acis viņus turpmāk uzraudzīs no visām pusēm. Strīds pagaidām par to, cik viņu būs. Vien netiek izpausts, cik pārraudzītāju uzturēšana prasīs no budžeta. Un ne ar pušplēstu vārdu netiek pateikts, kādi ieguvēji būs televīzijas skatītāji un radio klausītāji, it kā jau kuru dēļ milzīgā šūmēšanās.

Žēl, ka nav Benjamiņu

Kāda ņemšanās ar sabiedrisko mediju iziešanu no tā sauktā reklāmtirgus! Vienā populārā radioraidījumā “Krustpunktā” sēž gan komisiju, gan apakškomisiju pārstāvji, tiek klāstīts, kas vairāku gadu garumā kā valstiska nepieciešamība prasījis visādu darba grupu pūliņus, izdomu un ko tik vēl ne. Vai, ja sabiedriskie mediji paliek bez reklāmas, tā visa nonāk komercmedijiem un tādējādi šie kļūst spējīgi tik gribēto saturīgo programmu veidošanai? Nu nē! Izmaiņas reklāmtirgū vien ne radošo pacēlumu, ne laikmetīgu tehnoloģiju ieviešanu bez budžeta līdzdalība – ni un ni. Esam visādi novājināti. Pastāvēšanu var panākt tikai ar naudu, visdrošāk – ar lielu naudu. Ak, ja šo mūslaiku story noklausītos Emīlija un Antons Benjamiņi! Savulaik – jā, tas bija citā gadsimtā – viņu “Jaunākās Ziņas” saistīja 200 000 un vairāk abonentu, bet reklāmdevēji populārajam izdevumam neskopojās ar saviem piedāvājumiem.    Benjamiņi ar uzņēmējdarbības prasmi un atjautību mediju jomas attīstībā bija kļuvuši pasaulslaveni miljonāri un ar savām bagātībām dāsni dalījās visas Latvijas valsts kultūras augsmei. Preses karaļiem nevajadzēja ne komisiju, ne apakškomisiju, ne Ulmaņa budžeta piešķīrumu.

Pieļaujot vēsturiski tik populārā Benjamiņu pāra iespējamu smīkņāšanu par mūslaiku izdarībām preses jomā, pašieceltais mediju eksperts silti ieteic veidot nevis divus neplistu kantorus, bet likvidēt to vienu daļēji pajukušo NEPLP, un līdzekļus tā uzturēšanai finanšu ministrs Jānis Reirs pa taisno un taisnīgi varētu nosūtīt uz Televīzijas un Radio kontiem bez jelkādas starpnieku anštaltes.

Priekšnieku pietiks, būtu tik padotie

Ja uzraudzība tik nepieciešama, lai paliek kā kopjams dārziņš par medijiem atbildīgajai Kultūras ministrijai. Pats ministrs ar beidzot atrasto jauno padomnieku un veselu mediju politikas nodaļu darbinieku varētu mesties informatīvās telpas spodrināšanā bez jel kādas piesardzības, kā tas bijis līdz šim: “A ko teiks NEPLP? Nē, finansiālās vajadzības tikai caur NEPLP kārtojamas… Mediju vadības uzraudzīšana – tas taču NEPLP tiešais pienākums…” Tādi vai līdzīgi izteikumi ne mazums dzirdēti reizēs, kad saviļņojumi nonāk sabiedrības uzmanības centrā.  

Izraugoties iespējami labāko mediju pārvaldības jomā, primāri svarīgākais būtu pastumt malā visas komisijas, apakškomisijas un darba grupas un ļaut pašiem Zaķusalā mītošajiem izraudzīt un iecelt savu vadītāju. Velns ar ārā! Akcijā taču varētu piedalīties arī TV skatītāji! Pašieceltajam mediju ekspertam ir padomā vairāki kandidāti, turklāt par vienu viņš gatavs sniegt garantiju, ka sāktos un mūsu ekrānos drīz vien būtu pamanāms radošs pacēlums.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.