Menu
 

Komentārs. Brīvība itāļu zābaciņos Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Laikā, kad mūsu valsts atjaunoja savu neatkarību, tautā ātri vien populārs kļuva sauklis “Kaut pastalās, bet brīvi!”. Ļaudis piekrita un atbalstīja domu, ka brīvība ir svarīgāka par materiālajām ērtībām. Tas rādīja zināmu hierarhiju cilvēku domāšanā.

Ja paskatāmies, kā viss izvērties realitātē, droši varam teikt, ka šobrīd, salīdzinot ar to laiku, savas kājas esam apāvuši ērtos un, varētu teikt, arī padārgos itāļu (somu, franču, čehu) zābaciņos, citam ar plānāku, citam ar biezāku vilnu oderētiem, ar plānāku vai biezāku zolīti… Bet pastalas? Varbūt, varbūt pat atradīsim kādu ļoti retu kāju, pastalās apautu.

Bet kas pa šo laiku noticis ar brīvību? Ar brīvību tā paknapāk, ja ar to saprotam domu un rīcības spēju, kas atbilst vienkāršai definīcijai: “Brīvība ir sociālu apstākļu un attiecību kopums, kad nav pakļautības kādai varai, piemēram, politiskam, ekonomiskam vai juridiskam spēkam. Brīvība ļauj rīkoties un uzvesties pēc saviem uzskatiem.”

Kura Latvijas augstākā amatpersona varētu parakstīties zem šīs pamatizpratnes un apgalvot, ka savos lēmumos ir politiski, ekonomiski un juridiski brīva? Pat mūsu kopējā maciņa saturs (valsts budžets) un tā izlietojums pirms pieņemšanas ir jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju! Apgalvojums, ka tādā situācijā valsts vadītājam ir brīvība lemt pēc saviem uzskatiem, līdzinātos nedaudz iereibuša vīra bravūrībai, ierodoties mājās un sastopoties ar sievas iznīcinošo skatu, pieprasīt turpmāk viņu godāt par ķeizaru un izrādīt attiecīgo godu.

Soli pa solītim atkal esam jūgušies jaunās pakļautībās, savu rīcību aizbildinot ar globālām pārmaiņām, ārējiem apdraudējumiem, bieži izvēloties komfortu un ērtību cīņas vietā, kas bieži pat uzvaru nesola. Cilvēki par to pukojušies, mākslinieki rakstījuši dziesmas un lugas, bet valstsvīri stāstījuši, ka tam visam ir objektīvi iemesli. Un pa to laiku brīvības šķirbiņa kļuvusi arvien šaurāka, obligāto apstākļu kopums – arvien spiedošāks.

Taču Latvija ir īpaša zeme, un arī mūsu brīvība ir īpaša, atšķirīga no citiem. Vēl pirms pāris gadiem uz Latviju no savas valsts atmuka vairāki ziemeļvalstu luterāņu mācītāji, jo viņi savā zemē vairs nedrīkstēja brīvi sludināt un lietas saukt īstajos vārdos. Mēs šo brīvību pagaidām esam noturējuši.

Mūsu mācītāji, ja vien paši nav iekrituši kādos maldos, drīkst no kanceles un publiskos pasākumos grēku saukt par grēku, uzdrošināties iestāties par paklausību vecākiem un abortu saukt par nedzimuša bērna slepkavību. Mūsu cilvēki drīkst saukt homoseksuālas attiecības to patiesajā vārdā – par pretdabiskām. Brīžiem nav ērti, bet mēs drīkstam nesodīti runāt par to, ka, mēģinot ieviest sociālo konstruktu par dzimti kā mainīgu parādību, tiek pārkāptas jebkuras loģikas un veselīga saprāta robežas.

Bet arī mūsu brīvību runāt patiesību mēģina ierobežot. Pakāpeniska sabiedrības pieradināšana pie domas, ka nepieciešams paplašināt t.s. naida runas jēdziena robežas un pielietojamību, ir tikai daļa no mēģinājuma apklusināt tos, kuri joprojām uzdrošinās teikt, ka vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete, ka ģimeni veido laulība starp vīrieti un sievieti un ka aborts ir nedzimuša bērna slepkavība.

Mūsu kaimiņzemes šo brīvību jau ir zaudējušas, bet mums vēl ir. Šī ir vēl neatdotā Latvijas brīvība!

1 komentārs

  • Jānis Lakijs
    Jānis Lakijs Otrdiena, 19 Novembris 2019 08:57 Komentāra saite

    Nevienā Latvijas Republikas likumā vispār nav termina "naida runa". Tādu lieto tikai tie, kuri vēlas ierobežot brīvību, lai būtu kā okupācijas laikos, kad no komunistu partijas atšķirīgs viedoklis bija atļauts, bet par tā paušanu sodīja vai vismaz "ārstēja" trakonamā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.