Menu
 

Mārcis Bendiks. Prātojums džinglbellu un sveču laikā Apriņķis.lv

  • Autors:  Mārcis Bendiks, publicists
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Dienas sarukušas tik īsas, ka pa tumsu sanāk gan celties, gan no darbiem mājās atgriezties. Citkārt varētu pamukt uz siltajiem, gaišajiem un it kā ārpus sadzīviskā telplaika dzīvojošajiem šopingcentriem, bet tieši šobrīd tie no glābiņa vietas sāk pārvērsties īstā skaņu ellē. Izšķiršanās starp sevis pakļaušanu debilizētām džinglbellisku meldiņu straumēm vai atgriešanos realitātes tumsā un drēgnumā ir īsti nepatīkama. Atliek tverties sevī, ja reiz ģeogrāfiski vai konsjūmerisma radīti apstākļi ārpusē ir nepārvarami.

Mūsdienās smalki ļauži to sauktu par meditāciju, bet padomijas laikus piedzīvojušie atcerēsies tādu psihes vingrinājumu kā autogēnais treniņš. Jāelpo dziļi un mierīgi, jāatgādina sev, ka esi mierīgs, mierīgs, pavisam mierīgs, “mana labā roka kļūst silta un smaga, es esmu mierīgs, es esmu mierīgs, es esmu mierīgs...”.

Tā es esmu mierīgs, pavisam mierīgs, kad man kāds amerikāņu vēsturnieks bāž degunā, ka mums būtu jāatzīst, ka “baltieši ir izpildījuši nacistu pavēles” ar visām no tā izrietošām sekām. Es esmu tik mierīgs, ka neatgādināšu, ka saskaņā ar pašu amerikāņu standartiem noziedznieku dalīšana pēc tautības ir rasisms, un viņš taču nesaka, ka spāņiem jāatzīst, ka narkobaroni un to algotie slepkavas runā spāniski, jo tas tak būtu rasisms tīrā izskatā! Es esmu mierīgs, pavisam mierīgs.

Un tāpat esmu pavisam mierīgs, kad attparisti piedāvā visas veselības aizsardzības problēmas risināt ar pēkšņu valsts parāda palielināšanu, lai arī budžets pa tam lāgam ir ne tikai Saeimā apstiprināts, bet arī eiropriekšniecībai atrādīts. Un sveču gaismas apcerīgajā atmosfērā cenšos domāt par savu labo roku, kura kļūst silta un smaga, nevis par to, kā šie alkatīgie divkoši paši sev piešķīra septiņkāršu naudiņas pielikumu ar acīmredzami vieglu roku. Un esmu ar mieru uz mazu brīdi aizmirst, ka viņu līderis ētera viļņos gadiem ir skandinājis lozungu “nauda neaug kokos”.

Izrādās, ka aug gan. Naudas koku un pat birztalu atrašanu strauji veicinājuši dažu dienu laikā savākušies daždesmit tūkstoši parakstu par šīs klaunādes patriekšanu. Bet es esmu pavisam mierīgs, jo gan jau nekas traks nenotiks. Būs, kā parasti: naudiņu politiķi savai šiverēšanai dabūs, mediķi solīto pieaugumu – ne pārāk, bet Saeima pēc maza izbīļa turpinās mierīgi to pašu, mierīgi, pavisam mierīgi.

Priekšsvētku gaisotnē atklāsme piemeklējusi arī likumsargus: Centrāltirgū tirgo nelegālas cigaretes! Nu kas to būtu domājis! Bet mana labā roka joprojām ir silta un smaga, es esmu mierīgs, jo nekas īpaši slikts nenotiks. Izrādīsies, ka cigarešu bloki kā gājputini paši lido pāri robežai, bez transporta un bez citu dienestu piesegšanas, un vainīgi būs pusotra apsarga un viens sētnieks.

Tāds neērtāks brīdis gan man uznāk katru gadu šai laikā, jo nespēju izšķirties – sveces mēs aizdedzam un refleksijā iegrimstam adventē vai adventā? Pašķirstot informāciju, nākas atzīt, ka sadzīviski un laicīgi biežāk lietots termins ir sieviešu dzimtes “advente”, bet garīgi virzītos avotos – vīriešu dzimtes “Advents”, turklāt ar lielo burtu. Man kā pagānam drīzāk būtu jānostājas adventes pusē, bet ir viedoklis, ka pats Endzelīns ir bijis par adventu, tātad man kā viņa pielūdzējam tas būtu jārespektē kā dogma.

Atliek glābties autogēnā treniņa mierīgajā elpošanā un labās rokas siltuma sajūtas veicināšanā. Es esmu mierīgs, es esmu mierīgs, es esmu pavisam mierīgs, vells parāvis!!!

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.