Menu
 

Par to rakstījām novembrī pirms desmit, četrdesmit, sešdesmit gadiem Apriņķis.lv

  • Autors:  "Rīgas Apriņķa Avīze"
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Tuvojoties mēneša beigām, jau tradicionāli atskatījāmies, ko laikraksti "Darba Balss" un "Rīgas Apriņķa Avīze" saviem lasītājiem vēstīja novembrī pirms desmit gadiem un vairākiem gadu desmitiem.

Kā saimnieko Carnikavas domes jaunais sasaukums

Jura Saukāna saruna ar Daigu Jurēvicu

“Carnikavas novada domes vēlēšanās apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”–LNNK (septiņi deputāti) ar tās līderi un līdzšinējo Carnikavas novada pašvaldības vadītāju Elfu Slocenieci priekšgalā bija spiesta piekāpties Zaļo un Zemnieku savienības, “Jaunā laika”, partijas “Visu Latvijai” un “Demokrati.lv” koalīcijai (astoņi deputāti).

– Jūsu attieksme pret pašreizējo valdības darbu ir visai kritiska?
– Valdībā ir nepieciešami cilvēki ar labu izjūtu, idejām, kā lietas risināt. Lai tās realizētu, viņiem ir jāpiesaista profesionāļi, speciālisti, kas labi pārzina konkrētus jautājumus. Valdībai būtu jāspēj pieņemt pareizo lēmumu. Es redzu vienu nelaimes sakni – pat jauni, spējīgi cilvēki neko neizdarītu pie šādas politisko spēku proporcijas. Jābūt vismaz divu partiju veidotai valdībai, kas varētu strādāt ilgi. Ja nebūtu priekšlaikus jādomā par vēlēšanām, nevajadzētu vilcināt nepopulāru lēmumu pieņemšanu. Līdzīgi kā mūsu pašvaldībai, kad bija jāsamazina un jāpārveido struktūra, kura nesa zaudējumus.

– Pretestība tādās reizēs ir liela…
– Tas ir normāli. Valdībai jāspēj pamatot nepopulārus lēmumus un pateikt, kas no tā mainīsies uz labo pusi, – tas ir valdības uzdevums. Nenotiek pozitīva attīstība, ja ir tik daudz konkurējošu spēku, ja nenotiek to apvienošana, konsolidācija.”

“Rīgas Apriņķa Avīze”, 2009. gada 17. novembris

Ķīniešu tautas uzvara

“Pauzdama 475 miljonu lielās ķīniešu tautas gribu, Ķīnas Tautas politiski konsultatīvā konference pasludinājusi Ķīnas Tautas Republiku un sastādījusi Centrālo tautas valdību ar Ķīnas Komunistiskās partijas vadoni Mao Cze-dunu priekšgalā.

Ķīniešu tauta strādnieku šķiras un tās pārbaudītā avangarda – Komunistiskās partijas – vadībā sagrāvusi iekšējās reakcijas un ārzemju interventu spēkus, nogāzusi izkurtējušo, nodevīgo Gomindana režīmu un nostājusies uz tautas demokrātijas ceļa, sākusi celt jaunu, demokrātisku, vienotu un ziedošu Ķīnu.

Gomindaniešu daudzmiljonu armija, ko bija apbruņojis amerikāņu imperiālisms, cenzdamies nomākt ķīniešu tautas nacionālo atbrīvošanās cīņu un padarīt Ķīnu par savu koloniju, tagad sagrauta, tās pēdējā stunda situsi.

Daudzos atbrīvotajos rajonos (Mandžūrijā, Ziemeļķīnā) jau izdarīta zemes reforma, pie kam vairāk nekā 100 miljoni zemnieku saņēmuši muižniekiem un nacionāliem nodevējiem konfiscēto zemi.”

“Darba Balss” 1949. gada 29. novembris

Atziņa

A.Neiburga

“Rudens diena ir pelēka, bet Ķekavas vidusskolas zālē jaužams neparasts gaišums. To ienes pionieru formās tērpto bērnu baltās blūzes, magoņu sārtie kaklauti un ziedi. 5.b klases pulciņa sanāksme iesākas ar dziesmu “Ar Ļeņina vārdu”. Pie galdiņa apsēdies goda viesis – latviešu sarkanais strēlnieks Jānis Kalniņš. Viņš – Oktobra revolūcijas kareivis – sargājis Vladimiru Iļjiču Smoļnijā un Kremlī.

Sanāksmei pionieri sagatavojuši emocionālu montāžu. Bērni runā: ja Ļeņins būtu dzīvs, viņam kā tēvam stāstītu labas vēstis, nestu bērzu sulas, censtos darīt prieku ar katru piecinieku.

Atklātā sanāksme saturā bagāta un emocionāla. Tāds ir viesu – rajona skolu pionieru vadītāju, ārpusskolas un ārpusklases darba organizatoru – vērtējums. Audzinātāja Anita Kampernova izzinājusi pionieru domas. Klausoties V. I.  Ļeņina līdzgaitnieka Jāņa Kalniņa dzīvīgajā stāstījumā, pat zēni guvuši atziņu: jāmācās pa īstam.”

“Darba Balss”, 1979. gada 20. novembris

Atkal mājās

Inta Martinsone

“Šovasar pēc četrdesmit astoņiem svešatnē pavadītiem gadiem Dzimtenē atgriezušies vēl divi latvieši – Marta un Ilgonis Priedulāji. Apmetušies uz dzīvi Inčukalnā – tuvāk radiniekiem, brālēnam. Nopirkta vēl nepabeigta māja. Ciemiņus jau var uzņemt, un mūsu saruna risinājās latviskā garā iekārtotā omulīgā telpā.

– Kādi ceļi un kad jūs aizveda svešumā?

Ilgonis Priedulājs: – Kā jau daudzus latviešus – kara ceļi. Biju leģionārs 15. divīzijas 33. pulkā, kuru komandēja pulkvedis Vilis Janums.1944. gadā kaujās pie Opočkas mani ievainoja. Tā nokļuvu atpakaļ Latvijā, Liepājas lazaretē. Tālākais ceļš – uz Vāciju. Kara beigās laimējās palikt pie angļiem. Krievi būtu izveduši uz Sibīriju, kaut solīja laist mājās. Un tā no angļu zonas 1951. gadā izceļojām uz Ameriku. Vācijā, Libekā, iepazinos ar savu tagadējo kundzi Martu. Uz ASV gan kopā neaizbraucām, vēlāk nejauši satikāmies Čikāgā pie draugiem, kurp aizbraucu no Baltimoras. 1953. gadā apprecējāmies, un pēc gada piedzima meita Sarma.

– Kā izlēmāt atgriezties?

– Dzimteni nekad neesam aizmirsuši. Meita beidza augstskolu, kļūstot par zobārsti. Viņa lieliski runāja latviski, jo mēs ģimenē nevarējām iedomāties sarunāties citādi. Sarma gan nebija īpaši noskaņota dzīvot Latvijā, taču, kad pirmo reizi to apciemoja, tā arī iemīlējās savu vecāku dzimtenē. No šī brīža visi viņas nākotnes sapņi un plāni saistījās ar Latviju. Sapirka grāmatas, sagādāja medicīniskos instrumentus Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultātei, kur bija izlēmusi mācīt studentus. Viņai piešķīra speciālu stipendiju šim nolūkam no ASV. Bija tā iedegusies, taču… Liktenis lēma citādi. Sarma nomira Čikāgā, bet apglabājām viņu manā dzimtajā Krustpils pusē Grīvas kapos. Tā mēs atgriezāmies, tikai – divi.”

“Rīgas Apriņķa Avīze”,1999. gada 26. novembris

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.