Ieva Struka. Pacelties virs Rīgas ielām Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Protams, arī es labprāt rakstītu par “Dvēseļu puteni” vai par abām Jaunā Rīgas teātra izrādēm “Meklējot spēlmani” un “Baltais helikopters”, jo tie ir notikumi, kas emocionāli un racionāli aizskāra ļoti daudz cilvēku. Tomēr mans pēdējā mēneša nozīmīgākais notikums mākslā, kuru turklāt var nokavēt, jo apskatāms tas ir tikai līdz 8. decembrim, ir “Mareunrol’s” jeb Mārītes Mastiņas-Pēterkopas un Rolanda Pēterkopa izstāde “Paplašinātā realitāte” Rīgas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstāde, kuru paši tās veidotāji definē pie ieejas – tā nav par tērpiem, bet par domāšanu. Neliela, bet jēgpilna izstāde, kurā var pavadīt vairākas stundas un kurā gribas atgriezties.
Izstādi veido uvertīra jeb “digitalizēta” darbu versija – projicēts katalogs, kurā katra nākamā lapa piedāvā jaunus iespaidus, un videoekrānu siena, uz kuras redzami gan fragmenti no atsevišķu tērpu kolekciju demonstrēšanas pasākumiem, ainas, kurās mākslinieki saņem apbalvojumus, kā arī kolekciju prezentācijas tiem atbilstošā urbānā vai lauku vidē. Uvertīrā iedziļinoties, skrien laiks, un rodas maldīga sajūta, ka tā arī ir tā izstāde, jo priekšstats par “Mareunrol’s” daiļradi rodas gana spilgts, tomēr skaņu partitūra, kas dzirdama aiz baltās videosienas, liecina, ka noslēpums slēpjas tur – Jura baznīcas velvēs.
Uz vairākiem augstiem podestiem visā telpā izkārtotas vairākas “Mareunrol’s” kolekcijas, ko pavada gan skices, gan izvērstas poētiskas anotācijas, kas piešķir papildu skatpunktu jau tāpat daiļrunīgajiem tērpiem. Daļai apmeklētāju tās kļūst par būtisku paskaidrojumu, kas ļauj uz modes mākslinieku darbu paraudzīties kā uz mākslu, nevis jaunas produktu līnijas labi dizainētu piedāvājumu, daļai tā ir iespēja “sarunāties” ar abiem māksliniekiem par dzīves jēgu un mākslas vietu tajā, vēl daļai – apturēt laiku, materializēt vēju, saplūst ar bērziem, pacelties virs ikdienas tieši tā, kā to palīdz darīt putni Rīgas ielās vienā no viņu kolekcijām.
Man pašai interesantākais bija secināt, ka “Mareunrol’s” darbi ne tikai balstās plašā kultūras pieredzē, atsaucoties, piemēram, uz Arnolda Burova multiplikācijas filmām vai Rūdolfa Blaumaņa “Tālavas taurētāju”, bet spēj raisīt no šīm atsaucēm neatkarīgas un negaidītas asociācijas, kas savukārt balstās manā kultūras pieredzē. Šais tērpos ir spēcīgs dramatiskais potenciāls, kas ļauj vaļu fantāzijai, kur un kā jau gatavās kolekcijas varētu izmantot teātrī un kino. Turklāt iztēle vajadzīga arī tāpēc, lai gūtu vēl kādu pieredzi – kā jau visās izstādēs, arī šeit objektus aptaustīt nav iespējams, bet, redzot izmantoto materiālu faktūru, ir skaidrs – ja visiem vizuālajiem, telpiskajiem un skaniskajiem iespaidiem varētu pievienot taktilā ceļā iespējamo, “Mareunrol’s” darbi satricinātu visas maņas.
Uz kādas no anotācijām ir vārdi, ka dzīves procesu veido mērķtiecība, cīņa ar sevi un eksistenciālas sarunas. Kad jūs pēdējoreiz aprunājāties ar saviem draugiem vai ģimenes locekļiem par to, kas jums svarīgs ārpus sadzīves problēmu koordinātēm?