Jānis Dimants: Mobings, bosings, mafings un… žēl, ļoti žēl Apriņķis.lv
- Autors: Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - Valsts kanceleja
Kad nerimās runas par draudiem drošībai un demokrātijai sakarā ar viena TV ziņu raidījuma iespējamu pazušanu, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš tika uzdevis kultūras ministram Naurim Puntulim līdz novembra beigām sniegt redzējumu un konkrētus priekšlikumus Latvijas informatīvās telpas un masu mediju daudzveidības stiprināšanai. Savādi gan likās, ka “redzējuma” tapšanas laikā cits pēc cita no skatītājiem tiešraidēs atvadījās diktorīši un diktorītes, bet 1. decembrī emocionāli aizkustinošā gaisotnē – jau viss Ziņu dienesta kolektīvs. Pieļaujams, ka daudziem nācās nobirdināt pa sāpju asarai. Izsakot līdzjūtības, visbiežākie atzinumi bija – žēl gan, ļoti žēl...
Tikmēr visi varējām pārliecināties, ka jau no 2. decembra TV programmās ierastajā laikā pulksten 20.00 LNT ziņu tiešām vairs nav, toties kaut kad pusnaktī ir TV3 ziņas. Tas ārzemnieks, Latvijas kanālu pārpircējs, laikam jau sevi iedomājies īstenu labdari esam un gādājam, lai jau vietējiem aborigēniem tiek vismaz kaut kas no informatīvā klāsta vismaz pusnakts melnumā un vismaz no TV3 pārceltā vakara izlaiduma, kas saimniekam neprasa ne centa tēriņu raidījuma gatavošanai.
Ko par tādu ziņu pasniegumu domā skatītāji – nav grūti apjaust. Taču neviļus gribētos zināt, ko domā premjers par sava kultūras ministra tik ciešo sakritību ar LNT ziņu likvidatora iegribētajiem izkārtojumiem divos kanālos. Pats ministrs stundām garajās intervijās iepraktizējies runāt tik apaļīgās frāzēs, ka no saveidotā “redzējuma” informatīvās telpas stiprināšanai un daudzveidības rašanai tikpat kā neko nevar saprast. Par mediju turpmāko likteni no smaidīgi omulīgā Puntuļa kunga neko nav varējis izdabūt arī tāds sarunbiedra domas izspiedējguru kā Jānis Domburs savos dimdoši pratinošajos seriālos portālā “Delfi”.
Sliecos domāt, ka tāds par medijiem atbildīgais ministrs kā N. Puntulis kādā liktenīgi izšķirošā brīdī var izrādīties... Labi, atliksim malā nelāgus pareģojumus. Valstiski būtisku interešu labad lēmēji varētu izdarīt kultūras ministram pat nesāpošu un godam kantes nerīvējošu rokādi. Būtu tīri pieņemami, ka, apzinoties mediju lomas ārkārtējo nozīmi drošības jomā, atbildība tiek nodota aizsardzības ministram, sak, veidojot un nodrošinot kvalitatīvu vietējo saturu, mums ir iespēja samazināt citu valstu mediju patēriņu un tādējādi pasargāties no iespējamām sekām. No visa jaušams, ka Artis Pabriks mediju norisēs ir pilnīgi iekšā, allaž ar žurnālistiem komunicējošs. Turklāt kā dziļi ieinteresēts drošības vajadzībās, Pabrika kungs varbūt kādu bišķiņu no diviem procentiem aizsardzībai atvēlētajiem budžeta līdzekļiem varētu novirzīt it kā jau lielā trūkumā iedzītajiem medijiem.
Peripetijās ar to pašu LNT ziņu aizlaišanu pa skuju taku vairākkārt izskanējis zinošu ekspertu atzinums, ka mums tomēr pastāv valsts ne mazais mediju atbalsts. Šad tad un šur tur, īpaši reģionālajos izdevumos, pavīd pierakstījums, ka materiāls tapis ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu, ko pats humoristiski esmu iedēvējis par mafistu pienesumu. Nojaušams, ka pastāv kaut kāds MAFinga dienests, kas nodokļu maksātāju naudiņu padāļā. Varētu un vajadzētu uzprasīt, lai tas arī sniedz kādu pārskatu, cik noderīgi vai – tieši otrādi – veltīgi iztērēti valsts līdzekļi. Pats ne mazums gadījumos palieku izbrīnā – nu kālab par vienu otru savārstījumu būtu piešķirams atbalsts. Ir pat sarakstījumi, kur pārstāstīti tās vai citas pašvaldības oficiāli pieņemti lēmumi un klāt skaidrojums, ka izklāsts tapis ar MAF atbalstu. Kāda jēga tādam atbalstam?!
“Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītāji būs pamanījuši, ka pašieceltais eksperts gluži kā apsēstais visādu veidu izdevumos meklē rubriku “Mediju kritika”. Visai cītīgi pārlūkojot reģionālās avīzītes, beidzot uzeju, ka Valkas “Ziemeļvidzemē” bez tradicionālās apskatnieces profesores Andas Rožukalnes kā mafisti uzradušies arī citi rakstītāji. Tiesa, intervija ar Vidzemes Augstskolas asociēto profesoru Jāni Buholcu gandrīz vai tikai teorētiskā pasniegumā, bet līdzās ir žurnālistes Līgas Vīksnas iedrošinājums “Nebaidīties būt iedzīvotāju pusē” – tikai atkal skumjas raisošs. Izklāstījumā – kā avīzes “Dzirkstele” žurnālisti saveidojuši veselu sēriju rakstu, aizstāvot iedzīvotāju intereses, lai Jaungulbenes pagastā panāktu 142 hektāru liela meža pasargāšanu no pārdošanas aizdomīgiem uzpircējiem. Beigās atzinums: ar to avīze guvusi lasītāju kolosālu uzticēšanos, tomēr Gulbenes novada dome nobalsojusi par bagātību pārdalīšanu, jo pašvaldībai vajadzējis naudu infrastruktūras projektu īstenošanai. Dramaturģija! Un, ak, provinces medija vispārējā bezspēcība! Par laimi vai nelaimi – ne tikai “Dzirksteles” bezspēcība, jo vēstījums par trakoti nelāgo mežu izsaimniekošanu vienā tālā valsts nomalē izskanēja arī nacionālajos medijos. Diemžēl neviens neko nav panācis, lai gulbeniešu mežu saglābtu.
Šovasar vai visa Latvija bija kājās, kad it kā jau galīgi netaisnīgi no darba tika atbrīvots Kolkas pagasta pārvaldnieks Aldis Pinkens. Sekoja pikets Dundagā ar vēstījumu, ka novada dome zaudējusi iedzīvotāju uzticību, ka tai būtu jāatkāpjas. A. Pinkena atlaidēji pat godināti ar klusuma brīdi. Kad protests nedeva rezultātus, cits novada pasākums pārvērtās vēsturiski zināmā “Baltijas ceļa” stila notikumā veselas nakts garumā ar rokās sadevušos cilvēku ķēdi – sākumā tā pulcējusi 200, tad 520, bet beigās jau ap 1000 dalībnieku. Nojaušot, ka arī tāda valsts mēroga akcija diez ko nelīdz aizstāvībai, Kolkas ciematnieki devās uz Saeimu, kur lietu skatīja Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas deputāti. Par to nacionālie mediji vairs nelikās ne zinis. Vien reģionālā žurnāliste Aiga Naudiņa “Talsu Vēstīs” pavēstīja, ka arī Saeima Kolkai nespēj palīdzēt. Augstākās varas gaiteņos gan izteikts atzinums, ka Dundagas novada vadības stilā nomanāmas mobinga un bosinga pazīmes... Un viss.
Jālūdz palīgā mafings, lai taču ko iesaka bezspēcības mazināšanai. Nu nekādi nebūtu pieļaujams, ka Kolkas cilvēku cienīts ierēdnis paliek neatjaunots darbā un ka viens TV kanālu pārpircējs noteic, ko aborigēniem skatīties un kā pareizi domāt!