Ieva Struka. Filma bez vārdiem Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Kamēr “Dvēseļu putenis” kinoteātros pulcina cilvēkus, kādai citai nozīmīgai filmai ar skatītājiem tik spoži neklājas – iespējams, tāpēc, ka to skatīties ir bailīgi. Runa ir par Ginta Zilbaloža debiju pilnmetrāžas animācijas filmu laukā – jau vairākos starptautiskos festivālos apbalvoto darbu “Projām”, kurš nu pieejams arī uz lielajiem ekrāniem Latvijas kino.
Filmas publicitāte bija labi pārdomāta un ieturēta “apliecinošā” intonācijā, jo tas patiešām ir apbrīnas vērts fakts, ka filmu mākslā iespējams darbs ar visīsākajiem pēcfilmas titriem – visu darījis viens cilvēks, pats Gints Zilbalodis. Respektējama ir arī viņa jaunība un, protams, starptautiskais novērtējums. Gana daudz plusu, lai pie pirmās izdevības šo filmu dotos noskatīties. Diemžēl seansā, kuru apmeklēju es, zālē bija septiņi cilvēki, ieguvums – iztikām bez popkorna smaržas un skaņas.
Filma ir aizkustinoša, jo ļoti personiska, skaista, rāma. Un bailīga. Bailes te transformējušās melnā milzī, kurš seko filmas galvenajam varonim ik uz soļa, sākot no brīža, kad viņš atver acis/atgūst samaņu un ierauga, ka karājas izpletnī koka zaros pēc lidmašīnas katastrofas. Bailes nav unikālas, jo tās spēj uzbrukt arī pārējām uz noslēpumainās salas mītošajām dzīvajām būtnēm – dzeltenajam putniņam, margrietiņām, baltajiem briežiem un melnajiem kaķiem. Neviens no tām nemirst, bet zaudē rīcības spēju un dzīves prieku, turklāt neviens arī nepadodas, notiek vizuāli efektīga un neaizmirstama cīņa, tomēr ir kāds spēks, kam lielāka vara pār tevi pašu. Vismaz uz brīdi.
Droši vien sinonīms šai filmā redzamajām bailēm ir depresija. Bet varam palikt pie šīm pašām bailēm, un tas ļauj ar filmu identificēties gandrīz ikvienam cilvēkam, arī tādam, kurš pat nenojauš, ko nozīmē depresija… Bailes netikt līdz galamērķim, bailes pazaudēt to, kas šķiet svarīgs, bailes mirt. Zilbaloža animētās bailes ir neuzveicams melns milzis ar baltām acīm, spēcīgs, spējīgs pakļaut, iekļaujot, ieritinot upuri sevī.
Filmā tas parādās gan gaidītos, gan negaidītos brīžos, tāpēc kļūst par tēlu, ko, beidzoties filmai, viegli iztēloties acu priekšā vēl ilgi pēc tās noskatīšanās. Tomēr būtiski, ka tieši bailes ir arī tās, kas motivē un dzen uz priekšu – gan bēgt, gan cīnīties, gan pārvarēt sevi un mesties palīgā par sevi vājākam, bailes liek sevī projicēties pretspēkam, proti, drosmei.
Filmu veido četras savstarpēji saistītas daļas – “Aizliegtā oāze”, “Spoguļezers”, “Vēlmju aka”, “Mākoņu osta” –, un, jāatzīst, šis varētu būt manā skatītājas pieredzē unikāls gadījums, kad vienā, turklāt neshematiskā darbā apvienojas tik daudzi klasiski arhetipi. Kaut kādā ziņā uzdrīkstos teikt, ka filmu veido organiska arhetipu kolāža, un pie arhetipiem pieder ne tikai bailes, sapnis, putns, aka vai tilts, pie arhetipiem pieder arī filmā izmantotās krāsas, mistiskie paparžveidīgie augi, sniega lavīnas un melnie kaķi, pacelšanās kalnā un laišanās lejup, arkveida tilti un strūklaka.
Ja skolā audzēkņiem jebkurā vecuma grupā uzdotu uzdevumu izveidot stāstu, izmantojot tikai un vienīgi arhetipus, protams, noliekot tos uz galda kā vizualizētus simbolus, šais stāstos vajadzētu būt zināmai līdzībai. Ginta Zilbaloža filma atgādina šāda uzdevuma rezultātu, tikai uzdevumu šeit uzdevis viņš pats sev vai varbūt viņa radošais nemiers, kas, kā zināms, arī ir viena no Radītāja izpausmes formām. Visādā ziņā filma jāredz un jāgaida viņa nākamais darbs, kas taps komandā un būs “par sadarbību”.