Pāvils Brūvers. Ziemassvētki, kas nes mieru Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers
Foto: Kristians Luhaers, lnb.lv
Reiz dzīvojis svēts vīrs, vientuļnieks, pie kura nākuši daudz apmeklētāju. Viņš aizvien spējis dot gudrus padomus, palīdzēt atrisināt sarežģītas dzīves situācijas, ienest mierinājumu bēdās. Noteiktās dienas stundās viņš lūdzis Dievu, un tad neviens viņu nedrīkstējis traucēt. Arī kaķis, kurš viņu šad un tad šādos brīžos patraucējis, ticis piesiets pie pagalma vidū iedzīta mietiņa. Ar laiku vientuļniekam uzradušies mācekļi, kas viņu vērojuši, klausījušies viņa vārdos un centušies visu labi iegaumēt. Kad vientuļnieks nomiris, viņa mantojuma sargiem viens no galvenajiem problēmu jautājumiem izvērties par kaķi: kādas sugas kaķim jābūt, pie kāda mietiņa un cik garā saitē tas jāpiesien, lai svētā vīra atstātais mantojums tiktu precīzi ievērots.
Šis stāsts man nāca prātā, domājot par tiem jautājumiem, kas nodarbina cilvēkus, gaidot Ziemassvētkus. Tiek apspriests ēdiens, kāds liekams galdā, kā Ziemassvētku laikā nepārēsties, kādas dāvanas dāvināmas, kā pareizi cepamas piparkūkas, kādas garšvielas jālieto karstvīnam, kāda mūzika atskaņojama utt. Tajā pašā laikā par būtisko, par to, ka Ziemassvētkos svinam Jēzus Kristus dzimšanas dienu un kā tam sagatavoties, jautājumu nav, ja nu vienīgi, uz kuru baznīcu šoreiz aiziet, jo baznīcas apmeklējums joprojām pieder pie Ziemassvētku tradīcijas, lai gan nereti šī tradīcijas daļa tiek atmesta kā vecmodīga.
Kāda amerikāņu ģimene, kas aizvien centusies ievērot tradīcijas, gatavojusies uz Ziemassvētku vakara dievkalpojumu. Vecākais dēls tomēr atteicies doties līdzi, jo viņš tādām pasakām par Dieva Dēla nākšanu no debesīm nevarot ticēt. Kad mājinieki bija prom un iestājies klusums, vecākais dēls ieklausījies, kā pret loga rūtīm sitas vējš. Brīžiem viņam šķitis, ka pie loga kāds klauvējas. Pavēris aizkarus, viņš ieraudzījis, ka lielajā krūmā pie loga sasēdies putnu bars un daži no tiem ik pa brīdim stiprā vēja dzīti atsitas pret logu. Šķita, ka viņi lūdzas istabā, siltumā. Jauneklis iežēlojies par aukstā vēja plosītajiem putniem, izgājis ārā, atvēris tukšās garāžas vārtus, iededzis tur gaismu, bet putni palika, kur bijuši. Tad viņš garāžā uz grīdas izkaisījis maizes drupačas, bet arī šim laipnajam aicinājumam putni nav sekojuši. Viņš izmēģinājis dažādus veidus, kā putnus ieaicināt pajumtē, bet nekas nav līdzējis. Tad viņam ienācis prātā, cik labi gan būtu, ja viņš spētu pārvērsties par putnu, tad gan viņš varētu tos ievest patvērumā. Kā atbilde viņa prātā ieskanējusies doma: "Tu to nespēj, bet Dievs gan to spētu." Un tajā brīdī viņš iedomājies par Ziemassvētku stāstu – no debesu augstumiem nācis kāds liels palīgs, kurš spējis kļūt par cilvēku, lai tos, kas šajā dzīvē ir nosaluši, vestu patvērumā un, kas izsalkuši, pie ēdiena…
Atgriežoties no dievkalpojuma, māte viņam kā sveicienu no baznīcas atvedusi pie egles zariņa piestiprinātu svecīti ar nelielu piekariņu, uz kura rakstīts: «Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību.» Šie vārdi lika viņam domāt, un tie vairs nelikās ne tik grūti saprotami, ne arī neticami.
Varbūt arī mēs kādā klusā brīdī, atpūšoties no drudžainās gatavošanās Ziemassvētkiem, varētu pārdomāt šos vārdus, kas ir Ziemassvētku centrālā vēsts. Domāju, tas palīdzētu ienest gan pareizo saturu, gan līdzsvaru, gan arī mieru šajā Ziemassvētku laikā un, iespējams, arī visā turpmākajā dzīvē. Priecīgus Ziemassvētkus!