Māris Zanders: 2020. gads – dažas prognozes Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Raugoties no iekšpolitiskā viedokļa, 2020. gadu Latvijā varētu nodēvēt par Levita gadu. Daļēji tāpēc, ka vietējās sabiedrības pirmā jūsma par jauno Valsts prezidentu būs pierimusi, tomēr vēl vairāk tāpēc, ka sadrumstalotas politiskās vides apstākļos tieši pie Levita apelēs, piemēram, aicinot neizsludināt kādu likumu. Nav pamata uzskatīt, ka Levits nespēs juristam pienācīgā aukstasinībā izvērtēt šos aicinājumus iejaukties, tomēr vienlaikus skaidrs, ka šī iejaukšanās viņam nozīmēs arī jaunus oponentus.
Savukārt jau pieminētajā sadrumstalotajā politiskajā vidē šogad interesantākais un arī būtiskākais gaidāms, lai cik savādi tas izklausītos, “KPV LV” un “Saskaņas” aplociņos.
“KPV LV” gadījumā, ja turpināsies šīs grupas (precīzāk sakot, tās frakcijas Saeimā) tālāka dezintegrācija, valdošā koalīcija objektīvi būs apdraudēta. Ja puizjukšanas stadija kaut kā nostabilizēsies, šāda situācija, kad koalīcija var rēķināties tikai ar daļas “KPV LV” deputātu balsīm, nedaudz amizantā kārtā saliedēs koalīciju. Tas arī nozīmēs, ka konkurence starp Jauno konservatīvo partiju (JKP) un Nacionālo apvienību vismaz uz laiku būs jāpiebremzē (proti, JKP būs jāapvalda ambīcija izstumt “nacionāļus” no nacionāli konservatīvā flanga).
Savukārt savdabīgie procesi, kas 2019. gadā aizsākās “Saskaņā”, ir nozīmīgi kaut tādēļ, ka vai nu mainīsies vai nemainīsies t.s. latviskajām partijām tradicionālo oponentu fronte. Nedaudz ciniski formulējot, ir tomēr atšķirība starp zināmu ļaunumu un jaunu, sliktāk pazīstamu sīkāku grupu salikumu.
Pašsaprotami var jautāt, kādēļ savu apceri nesāku ar gaidāmo Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu pieminēšanu. Tādēļ, ka joprojām nav pilnīgas skaidrības par to, cik ilgu termiņu ārkārtas vēlēšanās ievēlētā dome strādās. Ja koalīcijas iecere līdzšinējās likumdošanas noteikto termiņu pagarināt neīstenosies (2019. gada decembra nogalē Levits attiecīgos Saeimas pieņemtos likumdošanas grozījumus apturēja), diez vai partijas metīs cīņā vērā ņemamus cilvēku un finansiālos resursus. Līdz ar to ārkārtas vēlēšanas Rīgā var gan kļūt, gan nekļūt par būtisku notikumu 2020. gadā.
Noslēdzot iekšpolitisko prognožu sadaļu, atļaušos apgalvot, ka nozīmīgāks jautājums par Rīgas rātsnama gaiteņos notiekošo 2020. gadā būs jauna ģenerālprokurora izvēlēšanās un iecelšana. Kaut vai viena banāla iemesla dēļ. Ja 2019. gada nogalē visi, kuriem nebija slinkums, apsprieda ASV sankcijas pret Aivaru Lembergu un no sankcijām potenciāli izrietošo Lemberga ietekmes samazināšanos, atvērts, kā saka, palika jautājums par Lemberga senā oponenta Rūdolfa Meironi pozīcijām (jāatgādina, ka lielā mērā tieši no Ģenerālprokuratūras ir atkarīgs, vai un kādā apmērā Meironi saglabās kontroli par daudziem “ventspilnieku” aktīviem). Negribētu pievienoties baumām par Šveices advokāta finansiālo līdzdalību Latvijas politikā, tomēr skaidrs, ka Meironi situācija nav tikai Ventspils biznesa ekosistēmas jautājums.
Ārpolitikā visloģiskāk būtu teikt, ka 2020. gadā svarīgākais būs valsts prezidenta vēlēšanas ASV. Es tomēr piebildīšu, ka Latvijai ne mazāk nozīmīgi būs tas, vai Angela Merkele atradīs spēcīgu pēcteci Vācijas vadībā. Vācijai gadu gaitā ir izveidojusies varbūt par pārliecīga ietekme uz Eiropas ekonomiku un attiecīgi arī ārpolitiskajiem manevriem attiecībās ar, teiksim, Krieviju. Merkele bija Latvijas interesēm kopumā izdevīga līdere veselas desmitgades garumā. Diemžēl nevar teikt, ka šāda situācija saglabāsies.