Menu
 

Komentārs. Kad beidzot sāksim lepoties ar savējiem? Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Foto – Peter Meisel Foto – Peter Meisel

Gada sākums izvērtās trauksmains: lielie ugunsgrēki Austrālijā, kāda cilvēka nāve ārstu paviršības dēļ (iespējams; ceru, ka ir sākusies šā gadījuma izmeklēšana), virs Irānas notriektā Ukrainas lidmašīna, mūsu sportistu veiksmīgie starti bobslejā un skeletonā…

To visu lasot, man ik pa brīdim gribējās ķerties pie spalvas, lai taptu šā gada pirmais komentārs, taču to lika darīt pirms dažām dienām ziņu portālos publicētā informācija, ka 2019. gada nogalē mūžībā aizgājušā pasaulslavenā latviešu diriģenta Marisa Jansona vārdā tiks nosaukta koncertzāle Minhenē. Kā informējusi Bavārijas Kultūras ministrija, šogad Minhenē plānots sākt jauna mūzikas nama būvniecību, un viena no koncertzālēm nesīs Marisa Jansona vārdu, tādējādi godinot  izcilā latviešu (!) diriģenta piemiņu, kurš 16 gadus vadīja Bavārijas Radio simfonisko orķestri.

To lasot, man ienāca prātā tikai viena doma: un kad pie mums – valstī, kur dzimis izcilais maestro, – tiks jel kā iemūžināts viņa vārds? Vienalga, vai viņa vārdā nosaucot ielu, skvēru, kādu mūzikas skolu, uzceļot pieminekli? Jo, ilgus gadus diriģējot pasaulslavenus orķestrus visā pasaulē, Mariss Jansons nekad neaizmirsa uzsvērt, ka ir no Latvijas. Taču no atbildīgo iestāžu puses, kuru spēkos būtu šādu iniciatīvu izteikt, ir klusums...

Tiesa gan, ņemot vērā apstākli, ka runas par koncertzāles celtniecību Rīgā ir pieklusušas un tās celtniecībai paredzētie ES fondu līdzekļi, ja pareizi saprotu, sadalīti citiem mērķiem, ko mēs varam runāt par koncertzāles nosaukšanu kāda ievērojama mūziķa vārdā, ja nav jau ko nosaukt… Ja atmiņa mani neviļ, arī Mariss Jansons savās intervijās vairākkārt tika uzsvēris, ka Rīgai kā vienai no Ziemeļeiropas kultūras metropolēm beidzot vajadzētu savu koncertzāli.

Tieši tāpēc man tik ļoti simpātiska šķita rožu audzētāju grupas “Tikai rozes!” sociālajā tīklā “Facebook” plašu atsaucību guvusī iniciatīva, iesakot pasaulslavenajai britu rožu selekcionāra Deivida Ostina audzētavai kādu no šā gada jaunajām rožu šķirnēm nosaukt Marisa Jansona vārdā. Stādaudzētavas lēmums vēl nav zināms, taču tas būtu skaists žests, jo īpaši tādēļ, ka maestro muzikālā dzīve savulaik bija ļoti cieši saistīta ar Angliju. Ja šī vēlme piepildītos, esmu diezgan droša, ka roze ‘Mariss Jansons’ rotātu ne vienu vien Latvijas dārzu, un nekāds “breksits” tam nebūtu šķērslis.

Par šo visu domājot, atcerējos gada sākumā notikušo sarunu ar rakstnieci Ingunu Baueri, kura uz jautājumu, kāpēc mēs, latvieši, mēdzam nenovērtēt tos cilvēkus, kuri ir mums līdzās, atbildēja: “Intervijā “Latvijas Avīzē” Imants Lancmanis – mans aristokrāta ideāls – pauda domu, ka viņu skumdina tas, ka mums, latviešiem, nav īsta lepnuma, nacionālās pašapziņas. Varbūt kāds par otru klusībā pārdomā kaut ko labu, taču mēs pārāk necenšamies to paust uz āru, jo kāds nesapratīs, bet kāds varbūt padomās, sak, kādēļ tu par viņu tā iestājies? Varbūt tur kaut kas nav īsti kārtībā? Nezinu, vai tas ir tikai latviešiem, jo citu tautu raksturu tik labi nepazīstu.”

Lai cik skarbi tas būtu, nākas piekrist rakstnieces teiktajam. Un varbūt tieši tāpēc vajadzētu tapt, piemēram, ievērojamu kultūras darbinieku vai ievērojamu mūziķu parakstītai vēstulei, kurā būtu izteikta šāda iniciatīva? Manuprāt, tas būtu liels un skaists paldies vienam no šā un iepriekšējā gadsimta latviešiem. Jo – viņš to IR pelnījis!

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.